Pirmkārt, par kārtību, kādā var apstrīdēt vai pārsūdzēt lēmumu, ar kuru personai tiek atteikta (netiek pagarināta) pielaide valsts noslēpuma objektam. Uz pietiekami būtisku esošās sistēmas neatbilstību Eiropas Cilvēktiesību konvencijai jau pirms gada norādīja Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) lietā "Ternovskis pret Latviju" (2014.gada 29.aprīļa spriedums).
Par šo ECT spriedumu un nepieciešamību grozīt likumus es jau pagājušajā gadā publiski paudu viedokli. Viedokli neesmu mainījis un arī šobrīd uzskatu tāpat. Proti, personai ir jānodrošina iespēja apstrīdēt atteikumu tādā procesā, kas atbilst izpratnei par tiesisku valsti. Ir absurds šobrīd pastāvošais regulējums, kas ļauj personai apstrīdēt lēmumu, bet liedz uzzināt tos faktus, kas ir pamatā šādam lēmumam. Tas nozīmē, ka sūdzību var iesniegt tikai abstrakti par drošības dienestu viedokli (likuma vārdiem - šaubām), bet nav zināms, kāpēc šādas šaubas pastāv. Par ko tad šādā situācijā lai sūdzas, kādus argumentus un pret ko lai persona sniedz? Tāda izpratne par tiesībām uz pārsūdzību nav juridiski korekta.
Latvijā būtu atbalstāms vairāku citu valstu, piemēram, Igaunijas vai Vācijas ceļš, kas paredz pārsūdzības iespēju tiesā. Tikai šādā gadījumā ar pilnu pārliecību var atzīt, ka process kopumā nodrošina pārsūdzības iespēju un ka šādu sūdzību izskata neatkarīgā procesā. Tāpat citu valstu pieredze rāda, ka tiesiska procesa ietvaros kaut vai tikai tiesa var iepazīties ar faktiem un valsts drošības iestāžu informāciju, lai attiecīgi varētu pieņemt objektīvu lēmumu. Šāds process dod iespēju arī amatpersonai sniegt savu redzējumu, skaidrojumu un pozīciju.
Šāda procesa skaidrojumu un argumentus savulaik jau norādīja Satversmes tiesa savā spriedumā lietā Nr.2004-14-01 (it īpaši sk. 15.punktu). Arī tā bija lieta, kas saistās ar valsts drošību un valsts noslēpumiem.
Tikai vēl viena maza piezīme. Publiski ir izskanējis viedoklis, ka tiesības strādāt ar valsts noslēpumu saturošiem objektiem nav cilvēktiesības un tāpēc šeit nevarētu pastāvēt diskusija par cilvēktiesību pārkāpumiem. Atvainojiet, jebkura valsts rīcība pret personu var aizskart cilvēktiesības. Piemēram, konkrētajā gadījumā var tikt skarts cilvēka gods (šaubas par uzticamību valstij) vai kādas citas tiesības un likumīgās intereses.
Aizsardzībai pret šādiem aizskārumiem pastāv Satversmes 92.pants un arī Cilvēktiesību konvencijas 6.pants, kas garantē ikvienam tiesības griezties tiesā, lai tur vai vismaz tiesas procesam līdzvērtīgā procedūrā gūtu objektīvu kādas aizskarošas rīcības izvērtējumu. Ja mēs noliegtu šīs tiesības, tad es sāktu šaubīties par tiesiskumu un demokrātiju valstī, jo drošības dienesti pastāvētu pāri visiem, tostarp arī tiesai.
Otrkārt, par tiesībām uz advokāta klātbūtni pārrunās ar drošības dienestiem - manuprāt, arī tās ir ikviena Latvijas iedzīvotāja tiesības, ko tieši paredz Satversmes 92.panta ceturtais teikums: "Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību." Vēl ne tik senā pagātnē gan pastāvēja tradīcijas, ka cilvēktiesības darbojas tikai līdz kādas iestādes durvīm.
Ikvienu pārrunu rezultāts, arī drošības iestādēs, var būt būtisks personas reputācijai un karjerai. Ir jānošķir sarunas par darba attiecībām (uzsākot darbu, atskaitoties par pienākumu izpildi utt.), kur advokāta klātbūtne nebūtu loģiski pamatojama, no sarunas par cilvēka rīcību vai uzvedību vispār, it īpaši, ja kādam radušās šaubas par uzvedības tiesiskumu. Šīs pēdējās pārrunas tieši skar cilvēka privāto un profesionālo dzīvi. Līdz ar to advokāta līdzdalība šādā procesā ir ne tikai saprotama, bet pašai valstij šāda iespēja pat būtu jāskaidro, kā, piemēram, Vācijā, nevis jānoliedz.
Manuprāt, atteikums personai ierasties uz pārrunām kopā ar advokātu, ir nevajadzīgs tiesību ierobežojums, un tas neliecina par atklātu un labu valsts pārvaldību. Nevienu iestādi, tostarp arī drošības iestādes, lai cik nozīmīga funkcija tām būtu uzticēta, nevar uzskatīt par nekļūdīgu un absolūti pareizu - šāds uzskats drīzāk valda nedemokrātiskos režīmos, kad valsts aparāts darbojas nevis uz normatīvajos aktos strikti reglamentētiem kritērijiem, bet uzticību konkrētai personai (vai kādu iemeslu dēļ tās pasludināšanu par vienīgo pareizo). Tieši mūsu kopīgā interese par to, lai Latvija būtu tiesiska un demokrātiska valsts, liek tam pievērst īpašu uzmanību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
