Viss jau būtu labi, bet tagad "Ceļu nodoklis" ir divkāršots. Tātad mūsu ģimenei valsts kasē būs jānogulda jau 75 lati + apkopes nodevas.
Visu saprotu, valstij jāaizpilda lielie robi budžetā, un mūsu ģimenei nekas cits neatliks kā šo nodokli arī apmaksāt. Kopumā summa ~100latu apmērā. Ja neveiksim šo pasākumu, zināmā mērā, tapsim izolēti no ārpasaules, jo pārvietot ģimeni ar sabiedrisko transportu, izteikti tāpēc, ka nedzīvojam metropolē, nevarēsim vairs atļauties, jo tālsatiksmes autobusos bērniem, kas sasnieguši skolas vecumu atlaides vairs neeksistē. Salīdzinoši varam veikt provizoriskos aprēķinus - lai dotos uz Rīgu, četriem cilvēkiem no mūsu mājām ar sabiedrisko transportu ceļš izmaksātu 1,90x4x2 - jo mājās arī jānokļūst. Tātad brauciena izmaksas uz Rīgu un atpakaļ mūsu ģimenei izmaksātu 15latus un 20 santīmus, turpretim šis pats brauciens ar automašīnu līdz Rīgai un atpakaļ izmaksā 7 latus. Manuprāt, tā būtiska cenu atšķirība, kas pamato to, ka auto nav luksus prece, bet gan veids kā izvairīties no izolācijas un pārvietošanās iespēju ierobežojuma.
Situācijā, kad valsts no ģimenes vienā reizē pieprasa, patiesībā izspiež vienā maksājumā ~100 latu, jo, diemžēl ģimenes auto neietilpst mazgabarītu auto klasē, ir absolūts genocīds, ko valsts izvērš pret tās iedzīvotājiem, jeb precīzāk - ģimenēm ar bērniem, kas nedzīvo Latvijas galvaspilsētā - Rīga.
Vai tiešām nebūtu iespēja valstij spert mazu solīti pretī saviem iedzīvotājiem, situācijā, kad tomēr būtu kaut nedaudz jāparūpējas un jābūt pretīmnākošākai pret cilvēkiem, kas ir gatavi būt apzinīgi pilsoņi, kas neizvairās no nodokļu apmaksas un rast iespēju šo nodokli maksāt pa daļām? Jo jebkurai ģimenei ar bērniem šī summa ir nežēlīgs trieciens, kas attiecīgi pasliktinās ģimenes budžetu. Jau nojaušu kuluāros izskanam frāzi: "sarežģīti menedžēt...". Bet, piedodiet, jūs esat profesionāļi savā vietā, mēs - nodokļu maksātāji, apmaksājam jūsu darbu, tātad jums ir jāspēj rast idejas un risinājumi, kā šo situāciju atrisināt, jo tas ir jūsu tiešais darbs.
Sperot šo solīti pretī ģimenēm ar bērniem, jūs arī parādīsiet to, ka vēlme, ko paužat, t.i. atbalstīt ģimenes ar bērniem, tiešām ir jūsu prioritāte, nevis tukši vārdi uz papīra. Un te jau arī neiet runa par nodokļu atvieglojumiem vai kā savādāk, jo paredzēto summu jūs arī saņemsiet, bet tikai, piemēram, ar atlikto maksājumu.
Vai tiešām tas ir tik neiespējami un sarežģīti? Jeb jūs uzskatāt, ka labāk ir ģimenes izolēt un ierobežot to pārvietošanos, kas starp citu ir arī jaunās paaudzes izglītošana, jo mēs taču cenšamies izaudzināt pilnvērtīgus sabiedrības pilsoņus, kas zinās kas ir teātris, muzeji.
Nenostādiet ģimenes, kas dzīvo ārpus metropoles diskriminējošā stāvoklī! Neatņemiet mums vienīgo iespēju redzēt to, kas notiek aiz mūsu "Sūnu ciema" robežām!
Vispārējā cilvēktiesību deklarācija
13. pants (1). Katram cilvēkam ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties sev dzīvesvietu jebkurā valstī.
16. pants (3). Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību.
25. pants (2). Mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību. Visiem bērniem, laulībā un ārlaulībā dzimušajiem, ir jābauda vienāda sociālā aizsardzība.
27. pants (1). Katram cilvēkam ir tiesības brīvi piedalīties sabiedrības kultūras dzīvē, baudīt mākslu, piedalīties zinātnes progresā un izmantot tā labumus.