Taču daudz interesantāka un apspriešanai nepieejamāka ir pasākuma neoficiālā programma un būtiskākais jautājums – ko Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons kā ietekmīgākais sanāksmes dalībnieks piedāvājis tā dēvētajam NB8 valstu formātam – ziemeļvalstīm un Baltijai. NRA, 28. Februārī.
Šajā formulējumā laikraksta ziņa dod mājienu, ka Kamerona vizītes galvenais mērķis varētu būt kādas frondas organizēšana Eiropas Savienības iekšienē, britiem vēloties iesaistīt ziemeļniekus un baltiešus kādā kopīgā sazvērestībā. Tas izklausās nepārliecinoši. Vispirms tādēļ, ka vairākums ziemeļvalstu un Baltijas valstu jau tāpat ir pietiekami uzticīgas esošajam Eiropas projektam un ciešākai integrācijai – skat, Latvija pat vēl pirms krīzes beigām vēlas tikt eirozonā ar visām no tā izrietošajām sekām, bet lietuvieši vēlas to darīt gadu vēlāk. Taču Kamerona vizīte un pats foruma formāts, protams, nav nejaušība. Ar līdzīgām iniciatīvām briti vēlas radīt neformālu alternatīvu tam ES kodolam, kurā dominē Francija un Vācija; turklāt starp Lielbritāniju un NB8 valstīm ir vēl daudz kopīga: vispirms – proamerikāniska ārpolitiskā orientācija un uzticība kopējam tirgum. Vienlaikus diezin vai Kamerons sanāksmē ir kaut ko diži "piedāvājis", ņemot vērā ievērojamas viņa vēlētāju daļas
spiedienu vispār atteikties no jebkādām saistībām kontinentā. Viņš visdrīzāk vēlējās vienkārši atgādināt, ka britus interesē sadarboties ar šo reģionu ES ietvaros, kā arī skaidrot savu pozīciju ES nākotnes jautājumā.
Šī pozīcija, maigi izsakoties, patiešām prasa skaidrojumu. Britu konservatīvie tradicionāli ir diezgan eiroskeptiski – atcerēsimies Tečeres trīskāršo "nē!" tālākai Eiropas integrācijai. Biedējošas runas par suverenitātes zaudēšanu, par briesmīgo Briseles birokrātiju, par vajadzību apmaksāt parādus kaut kādām tālām Eiropas valstīm, kuras vidējais brits pat kartē nespēj parādīt, – bez visām šīm lietām šodien konservatīvo retorika jau vairs nav iedomājama. Taču, 2010. gadā ienākot valdībā, viņiem nācās kareivīgo retoriku kaut kā līdzsvarot ar reāliem soļiem. Šeit, kā noprotams, ir strādājusi augošo prasību politika: sākumā Lielbritānija nepievienojās ES fiskālajam līgumam un nevēlējās maksāt Grieķijas parādus. Visbeidzot, pateicoties paša partijas biedru spiedienam, Kamerons šā gada 23. janvārī savā "ES runā" apsolīja pilsoņiem referendumu par valsts dalību ES – tiesa, ne uzreiz, bet kaut kad vēlāk, visticamāk, 2017. gadā. Kāda būs britu nostāja ES tuvākās nākotnes jautājumos, var tikai minēt. Galu galā, ja priekšā stāv referendums un tā iznākums nav prognozējams, paveras plaša telpa nenoteiktībai. Neraugoties uz antieiropeisko populismu, jebkurš daudzmaz racionāls brits saprot, ka, par spīti visiem ES trūkumiem, Lielbritānijas aiziešanai no ES būtu smagas finansiālas sekas – Eiropa ir lielākais britu eksporta tirgus, un attiecīgi cietīs britu pilsoņu darbavietas, algas un nodokļi.
Ja nu skaidrojam Kamerona vizīti kā mēģinājumu "inficēt" ziemeļniekus un baltiešus ar britiem raksturīgo eiroskepsi, tad šādam pasākumam nekādas dižās sekmes nav sagaidāmas. Britu pozīcija ir samērā stingra: gribam brīvo tirgu; negribam politisku federāciju, likumdošanas harmonizāciju un spēcīgas centrālās institūcijas Briselē. ES ir jāatsakās no saviem federālajiem sapņiem un jākļūst par valstu vaļīgu konfederāciju, kurā katrs var pievienoties tam, ko pats uzskata par vajadzīgu. Ja eirozona grasās iet ciešākas integrācijas virzienā, kaut kad nākotnē harmonizējot arī nodokļu politiku un citas lietas, briti tam neiebildīs – protams, vienīgi tad, ja tas neapdraudēs viņu pašu iespējas darboties Eiropas kopējā tirgū.
Lieki piebilst, ka Baltijas valstīs skatījums uz ES nākotni ir krietni atšķirīgs. Tām nav lielu iebildumu pret suverenitātes deleģēšanu, ja vien Eiropas vecākie brāļi rūpējas par līdzekļu pārdali par labu trūcīgākajiem. Turklāt politiska federalizācija noteikti mīkstinātu arī šīm valstīm raksturīgās rūpes par savu drošību – atšķirībā no britiem, kuriem ārpolitiska ūnija ar visādiem kontinenta sīkmaņiem joprojām šķiet kaut kas neiedomājams. Svarīgs vienojošs faktors Baltijas un Lielbritānijas ārpolitikā ir orientācija uz NATO un ASV; taču nav nekāda pamata domāt, ka Vašingtonai būtu izdevīgi, ja šīs valstis tādēļ vājinātu savu pozīciju ES.
Raugoties uz britu nostāju Eiropas nākotnes jautājumos, uzmācas divējas pārdomas. Vispirms, jebkuram populismam ir sava cena. Jūs varat gūt politiskus punktus, rīdot vēlētājus pret Briseli, taču vienmēr ir jārēķinās, ka kādubrīd jums vēlētāju spiediena dēļ var nākties savus draudus patiešām izpildīt. Un tas mēdz būt ļoti nepatīkami, jo arī pats Kamerons tīri labi saprot, ka šāds solis būtu ļoti neizdevīgs pašiem britiem. Otrkārt, visā šajā procesā mēs vērojam kaut ko līdzīgu Eiropas politiskās elites tapšanai, kura noteikti vairs nav vienkāršs suverēno nācijvalstu elišu konglomerāts, bet gan ir tieši Eiropas elite. Vispirms, Kamerons savā janvāra runā par ES nākotni bija spiests ļoti smalki staigāt pa naža asmeni, lai, no vienas puses, it kā apliecinātu savu uzticību pēckara vienotās Eiropas ideāliem, no otras – tomēr apmierinātu savus eiroskeptiskos vēlētājus un sankcionētu referendumu. Citiem vārdiem: labais tonis šodien prasa pat eiroskeptiskas idejas ietērpt eirooptimistiskā formā. Turklāt tie daudzie Eiropas politiķi, kuri, kā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs Martins Šulcs, pēc referenduma izsludināšanas gānīja Kameronu, darīja to pārlieku asi un agresīvi, lai viņu sacītais būtu uztverams kā vienas valsts politiķu komentāri par citas valsts politiķu lēmumiem. Nē, te drīzāk ieskanējās iekšpolitiskas intonācijas, kritika pret konkurējošu partiju, kura savā populismā riskē izgāzt kādu valstisku projektu. Īsi sakot, briti jau šodien ir integrēti Eiropā ciešāk nekā jebkad agrāk savā vēsturē; savukārt šantāža un viegla arogance pret pārējo kontinentu acīmredzot pieder pie šās valsts savdabīgā stila Eiropas politikā.