Kā uzskata politologs Mihails Aleksandrovs, Krievijai ir skaidri jāliek saprast Rietumiem, ka par agresiju pret Sīriju tiem nāksies maksāt augstu cenu. Turklāt Krievijai ir jāuzspiež tur, kur mums ir skaidrs stratēģiskais pārākums, – Baltijā. Tāpat kā Karību krīzes laikā, Krievijai ir jānostāda Rietumi dilemmas priekšā: jūs uzbrūkat Sīrijai, pārkāpjot starptautiskās tiesības, mēs šajā gadījumā ieņemam Baltiju.
diena.lv, 27. augustā.
"Kad tādi visādi plušķi vaukšķ pasaules procesos, tāpēc arī tiek okupēti. Vēl viņi brēks - kāpēc mūs okupēja! Pavisam noteikti visas Baltijas valstis tiks okupētas un visas tiks iznīcinātas," intervijā laikrakstam Komsomoļskaja pravda paziņojis Vladimirs Žirinovskis.
diena.lv, 9. septembrī
Tiesa jau tiesa, nedz Aleksandrovs, nedz Žirinovskis nepārstāv Krievijas oficiālo pozīciju. Turklāt arī uz rietumiem no mums var sastapt virkni populistu, kas mētājas ar draudiem un agresijas scenārijiem, - dažs labs ASV kongresmenis izteikumos daudz neatpaliek no Žirinovska. Tad kādēļ tāds satraukums? Lai taču runā! It kā mums pašiem mājās pietrūktu visādu mutes bajāru, kas pretēji valsts oficiālajai ārpolitikas līnijai sludina dažādus trakus scenārijus. Un galu galā - pat Krievijas vēstnieks publiski nosauca Žirinovski par ākstu.
Tomēr pavisam nomierināties ir pagrūti. Turklāt ne tikai tādēļ, ka mums ar Krieviju ir ļoti smaga attiecību vēsture. Krievija ir problemātisks kaimiņš, kas, līdzīgi citām bijušajām impērijām 20. gadsimtā, cieš no tai amputēto locekļu fantomsāpēm. Krievijas gadījumā šīs sāpes apvienojas ar īpašu politisku situāciju, kuras attīstību ir grūti prognozēt. Tomēr kaimiņus neizvēlas, un arī Latvija jebkuras, pat vissliktākās ģeopolitiskās kārtis var izspēlēt gan gudri, gan muļķīgi. Tieši tādēļ Krieviju ar visiem tās "Baltijas okupētājiem" sākumā vajadzētu mēģināt saprast - nevis iedomātā pārākuma sajūtā mācīt tai dzīvot. Krievija ir nogurusi no pamācībām, un augošais antirietumnieciskuma vilnis patiesībā ir šā noguruma izpausme.
Vispirms pievērsīsim uzmanību reakcijai uz Aleksandrova un Žirinovska izteikumiem. Skaidrs, ka no varas puses tika darīts šis tas, lai skandāls neiegūtu pārmērīgu rezonansi. Tomēr vara, teiksim tā, nepārcentās. Neviens Maskavā negrasījās zemoties baltiešiem, lai viņus nomierinātu, - un viņu uztraukumu varētu viegli saprast, ņemot vērā attiecību vēsturi. Damage control bija visai rezervēts - neviens no Kremļa, Ārlietu ministrijas vai valdības skaļi neapsauca abus "okupētājus" par mācību citiem. Dažs mūsu vanags to droši vien tulkos kā slepenu varas atbalstu Aleksandrova un Žirinovska sacītajam. Tas tā visdrīzāk nav, tomēr šī negribīgā reaģēšana ir zīme, kas uzrāda plašāku tendenci Krievijas ārpolitikā. Labāk lai no mums baidās - pat tad, ja tas eiropeiskā politikā liecina par sliktām manierēm. Turklāt pārmērīga atvainošanās ir vājuma pazīme - to mēs jau esam pieredzējuši Jeļcina laikā. Un vēl kaut kādiem pribaltiem - ko vēl negribēsiet!
Viena no rietumnieku izplatītākajām kļūdām attiecībā uz Krieviju ir sajaukt Krieviju ar Dāniju, vērtēt to pēc Dānijai atbilstošiem kritērijiem - lai pēc tam eksaltēti brīnītos, kādēļ Krievija šos kritērijus neievēro. Protams, dāņi līdzīgā situācijā būtu atvainojušies krietni ilgāk, sparīgāk un uzstājīgāk. Taču Krievija nav Dānija. Tā ir sociāli un politiski nestabila lielvalsts, kas redz sevi kā globālu spēlētāju - varbūt novājinātu un izstumtu, taču globālu. Tieši šajā kontekstā skatāms abu kungu sašutums par Baltijas valstīm. Tās vispirms Krieviju uztrauc sava proamerikāniskuma, nevis vietējo krievu cilvēktiesību vai kā tamlīdzīga dēļ. Skaidrs, ka Baltijas valstis negrasās mainīt savu ģeopolitisko orientāciju; tāpat arī Krievija nesāks priecāties par NATO savā durvju priekšā - un tas saprātīgiem kaimiņiem liktu mācīties sadzīvot ar ilgstošu strukturālu spriedzi.
Otra tipiska kļūda ir uztvert sacīto vai rakstīto vārdu par drošu zīmi Krievijas politikā notiekošajam. Atļaušos apgalvot, ka Krievijas varai vispār nepatīk, ja tās lēmumi ir cilvēkiem saprotami. Tas nebūt nenozīmē, ka šie lēmumi noteikti ir ļaunprātīgi, taču Krieviju nav skārusi Eiropas kantiskā ideja par varas lēmumu saprotamību publikai kā leģitimitātes kritēriju. Cilvēkiem taču vienmēr ir bijība pret nesaprotamām lietām - nu, kāds "varas nolūks" ir saskatāms šobrīd, kad vara apspiež NVO un gejus, taču vienlaikus rīko visgodīgākās vēlēšanas Maskavā un ļauj Jekaterinburgā uzvarēt Roizmanam? Varas autoritāte neprasa skaidrojumu - tas, kurš kaut ko sāk skaidrot, patiesībā jau ir zaudējis. Vārdiem, publiskai runāšanai un argumentiem ir maza nozīme - mēs varam runāt, ka "brīvība ir labāka par nebrīvību" (Medvedevs), un vienlaikus rīkot klaji politizētu Hodorkovska otro prāvu. Tieši tādēļ Krievijā (ārpus federālajām TV) pastāv ļoti liela viedokļu dažādība un aktīvas ideoloģiskas debates - par nožēlu visiem, kuri cenšas saskatīt mūsdienu Krievijā "staļinisma" un "totalitārisma" atdzimšanu. Vienkārši visai šai runāšanai un debatēm nav nekādas ietekmes uz varas lēmumiem.
Visbeidzot, runājot par Krievijas antirietumnieciskumu, to nevajadzētu aplūkot tajās kategorijās, kādās to redz paši krievu eirāzisti, - proti, kā divu naidīgu civilizāciju sadursmi. Neaizmirsīsim, ka ikkatras Krievijas prezidenta (pār)vēlēšanas ir nākušas ar cerībām uz "pavasari" attiecībās ar Rietumiem. Taču ikreiz neilgu laiku pēc tam, pamatoti vai nepamatoti, Krievija kādā starptautiskā jautājumā atkal jūtas nenovērtēta un ignorēta. Tādēļ tā kļūst agresīva, un tas savukārt liek atgriezties pie Aukstā kara intonācijām, "Baltijas valstu okupācijas" un tā tālāk. Cēloņi ir meklējami jau 90. gados, kad, no vienas puses, Krievija gan tika uzņemta virknē pašu svarīgāko globālo organizāciju (G-8, G-20 utt.), taču, no otras, jutās pamesta savā varā ar savām neskaitāmajām problēmām un pazemināta statusā - citiem vārdiem, tā jutās kā Aukstā kara vienīgā īstā zaudētāja. Putina nākšana pie varas 2000. gadā apvienojumā ar augstām ogļūdeņražu cenām sniedza morālu kompensāciju - ar visu hipertrofēto lielvalsts māniju, veco PSRS himnu, karu Gruzijā, Eirāzijas savienību utt. Taču arī rietumvalstis jūt sirdsapziņas pārmetumus par trūkumiem to sadarbībā ar Krieviju: visām pamācībām un kritikai ir pietrūcis izpratnes par valsts specifiku. Galu galā, Rietumi mazliet paradoksālā kārtā joprojām uzskata Krieviju par savējo - tieši tādēļ cilvēktiesību pārkāpumi Krievijā tiem rūp krietni vairāk nekā līdzīgas lietas Ķīnā.
Nervu šūnas, kā zināms, neatjaunojas. Tādēļ situācijā, kad no austrumu puses turpina skanēt aizplīvuroti draudi un uzbraucieni, vislabāk ir saglabāt mieru. Vēl jo vairāk reizēs, kad nav drošas pārliecības, no kura Kremļa torņa tie vispār skan. Kareivīgākām dvēselēm šāda pieeja var šķist mazdūšīga, tomēr tajās Rietumu drošības struktūrās, ar piederību kurām Latvija lepojas, šajā ziņā valda diezgan liela vienprātība. Ar Krieviju vajag runāt, runāt un vēlreiz runāt - nevis vicināt dūres vai augstprātīgi lasīt morāli. Ja Eiropā kādam dikti vajag ienaidnieka tēlu, tad Krievija šo lomu izpildīs - pat ļoti labprāt. Taču tad cietējas būs abas puses - un ne tik daudz kāda iespējama kara dēļ. Vienkārši pasaules ģeopolitiskais smaguma centrs pārvietojas uz Kluso okeānu un Āziju; savukārt mūsu reģions riskē kļūt par globālu perifēriju, kurā attīstības un sadarbības vietā ļaudis risina tikai pašiem vien saprotamas problēmas.