Foto: LETA
Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns apgalvojis, ka viņš vēlas atmest liberālo demokrātiju par labu "neliberālai valstij", kā piemērus minot Krieviju un Turciju: "Es nedomāju, ka dalība Eiropas Savienībā mums neļautu veidot neliberālu valsti uz nacionāliem pamatiem." Bloomberg.com, 28. jūlijā

Mūsu reģionā "liberālisms" pamazām sācis aizstāt "komunismu" kā universāls izskaidrojums visām mūsdienu nelaimēm. Tagad to savā zemē apkarot solās Ungārijas premjers Viktors Orbāns. Pret "liberālismu" tika vērsti skaļi saukļi pēdējās Eiropas Par­lamenta vēlēšanās, kad to aizgūtnēm kritizēja gan labējie, gan kreisie po­­pulisti. 

Tomēr Orbāns nav nekāds līdzinieks visiem šiem operetiskajiem eiroskeptiķiem. Viņš ir nopietna fi­­gūra, kurš Eiropas pēdējo gadu vēsturē iegājis ne tikvien ar runāšanu, bet arī ar darbiem - turklāt ar tādiem darbiem, kas tikko maijā notikušajās Ungārijas parlamenta vēlēšanās viņa partijai Fidesz ļāva iegūt divu trešdaļu vairākumu. Tādēļ nav jābrīnās, ka arī mūsu mājās viņa slava rosina slapjus sapņus dažiem pubertātes vecuma ekstremāļiem, kas dikti gribētu "parullēt kā Orbāns" - varbūt vienīgi atmetot viņa prokrieviskās simpātijas.

Lai saprastu viņa tēzi par "neliberālo valsti", sākumā būtu jākliedē daži kreisi liberālās preses stereotipi par Orbānu. Vispirms, par spīti viņa kariķētājiem, Orbāns noteikti nav muļķis. Komunistu laikā viņš nodarbojās ar ekonomikas plānošanu, savukārt 80. gadu beigās par Sorosa naudu Oksfordā studēja politikas teoriju. Ap­­mēram kopš tā paša laika viņš ir politikā. Orbāns bija premjerministrs 90. gadu beigās, kad Ungārija iestājās NATO, un savulaik saņēma dažādas balvas kā Austrumeiropas politikas "jaunā cerība". Otrkārt, Or­­bāns nemaz nav tāds Eiropas "sliktais zēns", par kādu viņu reizēm mēdz iztēlot. Tiesa, viņam ir sanācis publiski saķerties ar kreisajiem un liberāļiem, kas kritizē Fidesz iekšpolitiku, - kā Daniels Kons-Bendits vai Gijs Verhofstats. 

Taču krietni vairāk ir tādu Eiropas labēji centrisko politiķu, kuri viņam slēpti simpatizē, un, laikam ritot, šīs simpātijas pieaug, nevis mazinās. Galu galā, Fidesz joprojām ir lepna Eiropas Tautas partijas locekle, pie kuras pieder arī latviešu Vienotība; Angela Merkele bija viena no pirmajām, kas jūnijā apsveica Orbānu ar pārvēlēšanu amatā. Treškārt, būtu jāatmet ilūzijas, ka Orbāns ir tikai pārejoša epizode, kas drīz beigsies ar izgāšanos. Kā rāda nesenie vēlēšanu rezultāti, Fidesz Ungārijā joprojām ir lielā cieņā. Turklāt arī ekonomiskie rādītāji Ungārijai ne par kādu izgāšanos neliecina - vismaz noteikti ne vairāk kā Latvijai, kura Briselē un Frankfurtē tradicionāli ir spēlējusi "labā zēna" lomu.

Orbāns ar pilnu švunku ir izdarījis to, par ko daudzi Eiropā tikai sapņo. Tas tad arī ir ceļš uz "neliberālo valsti", kurai tiešām ir šis tas kopīgs ar Vladimira Putina priekšstatiem par "suverēno demokrātiju" un "varas vertikāli". Vis­­pirms, Orbāns un Fidesz pēc uzvaras vēlē­ša­­nās 2010. gadā pieņēma jaunu konstitūciju, kura nodrošina vēlēšanās uzvarējušai partijai ie­­vērojamu pārsvaru, ierobežo konstitucionālās tiesas lomu un centrālās bankas autonomiju. Konstitūciju vainagoja vērienīga vēsturiska preambula, kura vēlāk iedvesmoja arī mūsu tau­­tiešus. 

Pēc tam Fidesz iedibināja jaunu mediju pārraudzības iestādi ar cenzora funkcijām, padarīja iespējamu sabiedriskā sektora darbinieku ātru atlaišanu no amata, drusku paspaidīja dažādas ārvalstu apmaksātas NVO un tamlīdzīgi. "Neliberālais" elements tajā visā bija atteikšanās no klasiskā varas dalīšanas principa, saskaņā ar kuru valsts varai ir jāiemiesojas neskaitāmos autonomos varas atzaros. Pēc Orbāna priekšstatiem, ar politiku vispirms jānodarbojas politiķiem, nevis tiesnešiem, baņķieriem, žurnālistiem vai NVO aktīvistiem, kuri traucēšanu ievēlētiem politiķiem padarījuši par savas dzīves jēgu. 

Šajā ziņā "neliberālā valsts" ir vienkārši spēcīga valsts, kura spēj efektīvi pieņemt lēmumus un tos realizēt par spīti dažu grupu neapmierinātībai. In­­divīda tiesības tā respektē, taču pie tām nepieder tiesības apzināti sabotēt leģitīmus valsts centienus ieviest sabiedrībā kaut mazliet kārtības.

Teorijā viss būtu pareizi - spēcīga valsts tiešām nav indivīda brīvības pretstats, bet gan drīzāk tās garantija. Arī ilgas pēc stipras valsts nav nekas nesaprotams vai slikts. Cilvēkiem var pamatoti nepatikt vājās un konformistiskās Eiropas valdības, kuras uz visiem jautājumiem atbild ar aizbildināšanos: "Ko nu mēs, tie jau starptautiskie aizdevēji, globālais kapitāls, finanšu tirgi, Brisele, Frankfurte un Vašingtona." 

Taču mūsu reģionā, kā to rāda daudzi piemēri (tostarp Krievija), vēlme stiprināt valsts autoritāti praksē visbiežāk noved pie kliķes saimniecības, radot auglīgu augsni dažādām viduvējībām un pielīdējiem, "pareizu" tekstu bīdītājiem un birokrātiskiem šarlatāniem. Ungārijā ilgas pēc stipras valsts vēl apvienojas ar ļoti polarizētu politiku, kur katra partija pēc nonākšanas pie varas sasēdina amatos savus cil­vēkus. Te ir arī vēsturisks aizvainojums pret Rietumeiropu (gan Tria­nonas, gan 1956. gada dēļ) un nepatika pret ārvalstu bankām un Eiropas Savienību, kas tiek uzskatīta par šo banku galveno lobiju. Rezultātā līdz ar Fidesz 2010. gada uzvaras gājienu Ungārija patiešām ir kļuvusi samērā neliberāla šā vārda sliktā nozīmē. 

No darba valsts iestādēs tika padzīti režīmam netīkami ļaudis - tie, kas runā pretī. Vienā mirklī aizsūtot pensijā ap 300 tiesnešu, varai lojāliem juristiem tika pavērtas plašas nodarbinātības iespējas. Labākajās Švondera tradīcijās ar Fidesz saistīti aktīvisti sāka jaukties mākslas, zinātnes un kultūras jautājumos. Notika pat mēģinājums likvidēt slaveno Sorosa finansēto Cen­trāleiropas Universitāti - iespējams, labāko universitāti postkomunistiskajā telpā. 

ES, protams, nespēja izrādīt nekādu kaut cik vērā ņemamu pretdarbību. Dažas pārlieku odiozas lietas gan Briseles spiediena dēļ tika mainītas. Taču bravūrīgās runas par Lisabonas līguma 7. panta iedarbināšanu, kas apturētu Ungārijas balsstiesības Eiropadomē, palika īsteni li­­berālas parunāšanas līmenī.

Īsi sakot, mūsu reģiona politika vir­zās pa diezgan šauru koridoru. "Li­­berālisms" pie mums nozīmē valsts impotenci, politiķu autoritātes trūkumu, locīšanos visos pasaules vējos un nepārtrauktu izdabāšanu sabiedriska­jai domai. Turpretī "neliberālisms" nozīmē jaunā formā atdzemdinātu ko­­munistisko režīmu ar visu tā aprobežoto nomenklatūras kundzību - vienīgā atšķirība, ka marksisma ļeņinisma vietu te ieņem etnisks nacionālisms ar ksenofobisku piegaršu. Sakiet, ko gribat, bet izvēle nav viegla.

  

  

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!