Tas, ka krīze Latvijā – vismaz ekonomikas lejupslīdes nozīmē – jau kādu laiku ir beigusies, ka iekšzemes kopprodukts pieaug, turklāt salīdzinājumā ar daudzām citām Eiropas Savienības valstīm – samērā strauji, ir vispārzināms fakts. Mēs arī zinām to, ka Latvijas turpmākās attīstības centrā vismaz tuvāko septiņu gadu perspektīvā ir likts mērķis "ekonomikas izrāviens".
Tomēr man ir diezgan lielas bažas par šī mērķa īstenošanu. Vērojot šā gada budžeta veidošanu un to pavadošos procesus, redzam iniciatīvas, kas šķietami vērstas "izrāviena" virzienā, - piemēram, pozitīvi ir tie lēmumi, kas saistīti ar darbaspēka nodokļiem un neapliekamā minimumam paaugstināšanu, kaut arī varētu vaicāt – vai pieņemtās izmaiņas ir pietiekamas? Tāpat nozīmīgi ir tas, ka valsts pagarina termiņu uzņēmuma ienākuma nodokļa atvieglojumiem par ieguldījumiem pētniecībā un inovācijās, kā arī ievieš jaunus atvieglojumus pētniecības un attīstības investīciju gadījumā. Arī iecere izveidot Elektroenerģijas lietotāju atbalsta fondu, ar kura palīdzību plānots noslāpēt obligātās iepirkuma komponentes pieaugumu, varētu būt pozitīvs risinājums.
Tomēr jāatzīst, ka ikviens no šiem lēmumiem ir drīzāk vērsts uz situācijas nepasliktināšanu, nevis tās mērķtiecīgu uzlabošanu. Līdzās šiem budžeta veidošanas gaitā tiek virzīti pilnīgi pretēji vērsti pasākumi – tostarp dabas resursu un akcīzes nodokļa celšana, iespējamais mikronodokļa pieaugums, termiņuzturēšanās atļauju programmas kvotēšana un citi. Runājot ar uzņēmējiem, ir skaidrs, ka neviens no šiem lēmumiem neveicinās cerēto ekonomikas izrāvienu. Gluži otrādi. Atklāts paliek vien jautājums – kādēļ tad noteikt skaistus mērķus, ja praktiskā rīcība ir citāda?
Viens konkrēts un arī visplašāk medijos, sabiedrībā un politiskajā dienaskārtībā locītais jautājums (kurš galu galā tiešā veidā budžeta paketē pat neietilpst!) ir uzturēšanās atļauju piešķiršana ārvalstniekiem apmaiņā pret Latvijā veiktiem ieguldījumiem – tostarp nekustamajā īpašumā.
Skaitļi, kas raksturo šīs programmas darbību trīs gadu laikā, ir pietiekami daiļrunīgi – 419 miljoni latu Latvijas ekonomikas apmēriem ir gana daudz. Turklāt šī nauda ir veicinājusi ne tikai nekustamā īpašuma tirgotāju un attīstītāju biznesu, bet tā rada domino efektu, ietekmējot daudzu citu nozaru darbību un attīstību. Ja šajā jomā dzīve apstājas, zaudētāji ir visi, kas saistīti ar būvniecību, mēbeļu ražošanu, tirdzniecību, viesmīlības biznesu un citām jomām.
Es pilnīgi piekrītu tiem, kuri saka – bet Latvijai vajadzīgas augstas pievienotās vērtības darbavietas! Taču uzskatu, ka arī plaši apspriestā uzturēšanās atļauju programma nav pretrunā ar šo uzstādījumu, bet gan, ja tā var teikt, "pa ceļam" uz šo mērķi. Es visticamāk arī iebilstu, ja mēs par lētu naudu tirgotu uzturēšanās atļaujas mazkvalificētam imigrantu darbaspēkam, taču tās iespējas, ko patlaban piedāvā Latvijas likumdošana, izmanto turīgi, situēti ārvalstu uzņēmēji. Ja būsim apķērīgi un spēsim izmantot šo apstākli, mēs varēsim nošaut vairākus "zaķus".
Pieredze liecina, ka par ilgtermiņa investīcijām augstas pievienotās vērtības projektos vienmēr ir vieglāk runāt ar cilvēkiem, kuri jau šeit bijuši, iepazinuši Latviju, cilvēkus, vidi. Neviens brauciens un dalība konferencēs ar skaistu "slaidšovu" vai profesionāli nostrādātu filmiņu par investīcijām atvērto Latviju nekad nebūs tik efektīvs kā saruna ar cilvēku, kurš pirmo soli jau spēris un sācis iepazīt mūsu valsti.
Tas savukārt, atgriežoties pie iepriekš teiktā, jau atkal liek domāt – vai radām "ekonomikas izrāvienam" piemērotus apstākļus. Vai biznesa vide ir pietiekami atvērta un prognozējama, lai šeit paliekošās un ekonomikai nozīmīgākās lietās gribētu ieguldīt gan ārvalstu investori, gan turpināt attīstīties arī pašu uzņēmēji.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
