Saistībā ar aktuālo jautājumu par Latvijas nodokļu stratēģiju vidējam termiņam ir aktualizējusies diskusija par darbaspēka nodokļu[1] progresivitāti (turpmāk tekstā – Progresivitāte).
I. Ievada vietā
Kā zināms, Progresivitātes ideja nozīmē, ka, saņemot lielāku atalgojumu, maksājamais nodoklis ir lielāks. Vairums komentētāju norāda, ka Progresivitāte ir absolūti pareiza rīcība un to neatbalsta tikai alkatīgi uzņēmēji un to pārstāvji, savu šauro interešu vadīti. Protams, arī manis vadītā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) tiek iezīmēta kā šo nevalstiski domājošo cilvēku templis. Ņemot vērā minēto, vēlos izteikt dažas pārdomas.
Vispirms pievienojos tiem, kuri saka, ka samērīga Progresivitāte ir pareizs solis. Loģiski, ka turīgāks cilvēks spēj vairāk samaksāt nodokļos, tāpēc, ja pieņem, ka viņš ir lojāls Latvijai un tāpēc: a) neaizbrauks vai b) neizdomās, kā noslēpt ienākumus, valsts budžeta ieņēmumiem vajadzētu palielināties. Tā kā valdībai konsekventi trūkst naudas, šī nauda var noderēt. Tajā pat laikā pārmērīga Progresivitāte Latvijai būs nevis zāles, bet inde. Kāpēc tā?
II. Neapliekamais minimums kā efektīvākais rīks nevienlīdzības mazināšanai
Ar Progresivitāti risina gan nevienlīdzības jautājumu, gan, kā jau minēts, valsts fiskālās intereses.
Vispirms jāsaka, ka Latvijai patiesībā jau šobrīd ir Progresivitāte, kura īstenojas divējādi. Pirmkārt, ir noteikts neapliekamais minimums un, otrkārt, spēkā ir solidaritātes nodoklis.
Kas attiecas uz neapliekamo minimumu, tas noteikti ir labākais veids, kā rūpēties par to cilvēku labklājību, kuri saņem mazas algas, un tādējādi šis ir efektīvākais līdzeklis nevienlīdzības mazināšanai. Ar neapliekamo minimumu tiek panākts, ka cilvēks, kurš saņem mazu algu, arī mazāk samaksā iedzīvotāju ienākuma nodokli. Ņemot vērā neapliekamo minimumu, cilvēks, kurš saņem minimālo algu, šobrīd IIN faktiski samaksā 16,9%. Palielinot neapliekamo minimumu, kā iecerēts, IIN samaksās vēl mazāk, kas ir pilnīgi pareizi.
Ja mēs skatāmies uz situāciju Latvijā, tad jāatzīst, ka šobrīd šis rīks praktiski ir nekāds, jo mēneša neapliekamā minimuma apmērs ir smieklīgi mazs – nieka 60 EUR un gada neapliekamais minimums 1380 EUR (jeb 115 EUR mēnesī). Absolūti lielākajā daļā ES valstu neapliekamā minimuma apmērs ir nesalīdzināmi lielāks.
III. Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas un solidaritātes nodoklis
Kad runā par darbaspēka nodokļiem, parasti ar to saprot gan iedzīvotāju ienākuma nodokli, gan valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (turpmāk – VSAOI). Pēc būtības VSAOI nav nodoklis, bet apdrošināšana. Ja tiek apdrošināta automašīna pret negadījumu, tad situācijā, kad automašīnu nozog, apdrošinātājs atlīdzina automašīnas vērtību. Savā ziņā līdzīgi ir ar VSAOI. Proti, cilvēks, kurš maksā VSAOI, tiek apdrošināts noteiktiem apdrošināšanas veidiem, piemēram, slimības gadījumam, bezdarba gadījumam utt. Vienlaikus, kā jau tas ir pie apdrošināšanas, valsts sociālo palīdzību nodrošina tikai līdz zināmam apmēram, tāpēc ir noteikti VSAOI griesti. No šī aspekta raugoties, nepamatots ir viedoklis, ka VSAOI griestu noteikšana rada nepamatotu regresivitāti. Arī mašīnu apdrošinot, mums taču neviens nesaka, ka problēmu gadījumā atlīdzinās vienas mašīnas vērtību, bet apdrošināšanas prēmija jāmaksā kā par divām, trim vai četrām mašīnām.
Latvijā līdz solidaritātes nodokļa ieviešanai tā arī bija, ka, samaksājot maksimālo VSAOI, vairs VSAOI nebija jāmaksā. Tagad, sasniedzot griestus, VSAOI nav jāmaksā, bet jāmaksā par šo summu solidaritātes nodoklis. Pēc savas būtības šis nodoklis, protams, nav nekādi saistāms ar apdrošināšanu un ir tipisks ienākuma nodoklis. Pēc Latvijas Bankas aprēķiniem, tas savukārt nozīmē, ka Latvijā ir ienākuma nodokļa augstākās maksimālas likmes ES.[2]
Daļa politiķu priecājas, ka ar šo nodokli valsts budžetā tiek iekasēti valstij tik vajadzīgie daži desmiti miljonu EUR. Protams, ar katru jaunu nodokli ieņēmumus var gūt, bet te jāiedziļinās detaļās. Pirmkārt, liela daļa solidaritātes nodokļa maksātāju ir valsts sektorā, kas nozīmē, ka nauda vienkārši tiek pārlikta no vienas kabatas otrā. Otrkārt, ap 30% solidaritātes nodokļa maksātāju 2016.gadā ir pamainījuši savu uzvedību un algā saņem mazāk, kas savukārt ir novedis pie mazāku summu iekasēšanas no tradicionālajiem darbaspēka nodokļiem. Treškārt, pats galvenais. Mums katastrofāli trūkst tādu uzņēmumu, kuri spēj maksāt lielas algas. Jāņem arī vērā – jo vairāk ir labu algu saņemošu cilvēku, jo atalgojuma līmenis aug arī citiem. Turīgs cilvēks ir gatavs tērēt vairāk naudas. Lai mēs atrisinātu emigrācijas problēmu, mums jādara viss, lai iespējami ātri vidējā alga pieaugtu līdz apmēram 1000 eiro neto summai (ko cilvēks saņem "uz rokas"). Nosakot lielus darbaspēka nodokļus, mēs ne tikai riskējam kādus pašreizējos maksātājus pazaudēt (kā tas notika, piemēram, ar Ž. Depardjē, kad Francijā pieņēma neadekvāti lielus ienākuma nodokļus), bet ir praktiski neiespējami piesaistīt Latvijai jaunus šāda profila uzņēmumus. Šodienas situācijā Latvijas un Lietuvas darbaspēka nodokļu slogs produktīvam uzņēmumam atšķiras vairākas reizes, jo, sasniedzot VSAOI griestus, Lietuvā vairs nav jāmaksā un tādējādi darbaspēka nodokļi (ieskaitot Lietuvā pastāvošo veselības apdrošināšanu) sanāk mazliet virs 20%, turpretī Latvijā pie 60%, jo, sasniedzot VSAOI griestus, jāturpina maksāt solidaritātes nodokli. Šobrīd koalīcija piedāvā atcelt solidaritātes nodokli, kas ir pareizs solis. Diemžēl pēc VSAOI griestu sasniegšanas plānots 17,59% kā maksājums kopējā sociālās apdrošināšanas budžetā. Tātad šobrīd tiek piedāvāts lielo algu galā pēc būtības noteikt 48,59% ienākuma nodokli (20% standarta likme + 11% IIN progresivitāte + 17,59% maksājums sociālajā budžetā) un papildus vēl maksāt 6% personalizētā pensijā.
IV. Kopsavilkums
Tā nu reiz sanāk, ka Latvijā šobrīd:
1) neapliekamais minimums ir viens no mazākajiem ES un secīgi ir salīdzinoši liela nevienlīdzība un nabadzība;
2) nodokļu slogs zemo algu galā ir viens no augstākajiem ES;
3) ienākuma nodokļi lielām algām ir vieni no augstākajiem ES;
4) spēja iekasēt nodokļus ir viena no zemākajām ES.
Iespējams, ka lielu Progresivitāti var noteikt valstī, kur kopumā jau ir daudz lielo algu saņēmēju, jo, patiesību sakot, pārcelt lielu uzņēmumu uz citu valsti nav vienkāršs process, tāpēc ir pietiekami liela cerība uzņēmumus saglabāt. Mums "vidējā temperatūra" uzņēmumu produktivitātei un secīgi lielām algām ir kritiski zema salīdzinājumā ar ES valstīm. Latvijā 2016. gadā bija tikai ap 4000 solidaritātes nodokļa maksātāju, turklāt tajā skaitā liela daļa no valsts sektora. Mums ir kopīgi jādomā, kā piesaistīt jaunus produktīvus uzņēmumus Latvijai, kuri spēj maksāt labas algas, bet pašreizējā situācijā un diemžēl arī ar šā brīža koalīcijas piedāvāto Progresivitāti tā būs neiespējamā misija. Cik jaunus, lielas algas maksājošus un eksportējošus uzņēmumus mums ir izdevies pēdējos divos gados piesaistīt Latvijai?
Ko darīt?
1. Nevienlīdzības mazināšanas efektīvākais līdzeklis ir, sekojot ES valstu paraugam, būtiska neapliekamā minimuma palielināšana, lai mazāk turīgam cilvēkam "uz rokas" paliek ievērojami vairāk no pielīgtās darba algas.
2. Tā kā VSAOI ir apdrošināšana, kurai valsts pretī nodrošina pakalpojumu tikai līdz zināmai robežai, sasniedzot maksimālo summu, ir loģiski, ka VSAOI nebūtu vairs jāmaksā, kā tas ir kaimiņzemē Lietuvā. Šāda pieeja vienlaikus nodrošinās arī to, ka Latvijas darbaspēka nodokļi būs konkurētspējīgi ar Lietuvu, secīgi mazināsies produktīvo uzņēmumu vēlme pārcelt turīgāko personālu uz citām valstīm un parādīsies labākas iespējas piesaistīt Latvijai tādus uzņēmumus, kuri spēj ekonomiski pamatoti maksāt lielākas algas.
3. Nekādā gadījumā šobrīd nedrīkst ieviest pārmērīgu darbaspēka nodokļu progresivitāti. Pretējā gadījumā mēs kodējam Latviju uz nabadzību. Iespējams, ka kāds tieši to vēl Latvijai!
[1] Šajā rakstā ar darbaspēka nodokļiem domāts iedzīvotāju ienākuma nodoklis, valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas un solidaritātes nodoklis.
[2] https://www.makroekonomika.lv/ekspertu-saruna-vai-latvija-beidzot-ieviesis-stabilitati-nodoklu-sistema#tab=3
