Taču “Eirovīzijas” nozīmes pārspīlēšana būtībā ir mūsu visu nopelns nevis dalībnieku vai Latvijas Televīzijas (LTV), kuras reklāmas kampaņa šim pasākumam ir mērenāka par kampaņām LNT Mūzikas video projektam. Taču šī sarunas tēma laikam būs piemērotāka maijam, kad notiks starptautiskais konkurss.
Aktualitāte ir sestdienas vakarā Ventspilī notikušais nacionālās atlases fināls, par kuru ir daži vietēja mēroga secinājumi.
Domājot par balsojumu, šķiet, viss bija kārtībā – tai nozīmē, ka par atlases momentu tika izvēlēts tautas balsojums ar telefonu zvanu palīdzību. Zinot latviešu “kasīgo” dabu, tas ir objektīvs process, kurā nevarēs meklēt vainīgos – izpildītāju, LTV vai kādu žūriju. Turklāt pārsvarā arī starptautiskajā noslēgumā būs dažādu tautu balsojums. Šādu atlasi nostiprina vēl fakts, ka ārzemnieku žūrijas pirmās atlases tops nebija klajā pretrunā ar klausītājiem, skatītājiem. Interesanti, ka arī pērn būtībā ārzemju žūrijas vērtējums bija līdzīgs telefoniskajam balsojumam. Pretējs bija tā saucamās “ekspertu” žūrijas viedoklis. Un – jo vairāk šādu žūriju, jo ticamāka ir iespēja, ka, summējoties atšķirīgiem viedokļiem, uzvar ne spilgtākais, ne meistarīgākais, ne arī vājākais, bet – vidēji pieņemamākais. Vidējais aritmētiskais.
Nacionālo finālu vērtējot atdalīti no starptautiskā, es neredzu šeit tikai vienu uzvarētāju, tāpēc par uzvarētājiem spriežot, ir pierādījusies tā vecā patiesība, ka sacensībā, kurā piedalās dziesma, veiksme pieder melodijai un oriģinalitātei, un ne vienmēr tām jābūt roku rokā ar māksliniecisku smalkumu vai “noslīpētu” kvalitāti. Lai gan ar latviešu popu bieži ir tā, ka no viena grāvja tiek iebraukts otrā, un tie ir reti izņēmumi, kad baudām skaistu stabilitāti starp abiem “grāvjiem”. Tā ir ar mūsu deju popu... Vai nu tam ir gan laba melodija, labs teksts, bet vājš aranžējums, vājš instrumentālais pavadījums vai vispār viss skan šķērsām. Vai atkal ir perfekta līmeņa izpildījums, smalks aranžējums, bet šajā perfektumā viss ir tik gudri sapiņķerēts, ka pazūd melodija, pazūd mūzikas dvēsele.
Līdzīgi – no viena grāvja otrā – gājis ar mūsu “Eirovīzijas” pieredzi. “Prāta vētra” ir izņēmums. Pirmkārt, grupa bija jau gatava “manta”, ko mēs varējām piedāvāt, labi zinādami tās potences. Otrkārt, grupas pievilcība tomēr bija labā melodijas un snieguma saskaņā, kaut arī dziesma nebija tipiska “Eirovīzijas” standartiem. Un treškārt, “Mikrofona ieraksti” bija jau samērā daudz papulējušies, lai par “Prāta vētru” vismaz kāds kaut kur ārpus Latvijas kaut ko jau būtu dzirdējis. Faktiski “Prāta vētras” sasniegumos savu ieguldījumu devusi arī ierakstu kompānija un grupas menedžments. Nākamais gājiens bija sacensība par “riktīgu” dziesmu, ar kuru nu Latvija tai Eiropai parādīs... Eiropa nesaprata. Latvija neparādīja. Jo te jau ir runa ne tikai par oriģinalitāti un melodiju, bet arī par to, ko daudzi dēvē par “Eirovīzijas stilu”. Nu nav nekāda stila. Tas var būt gan viegls roks, gan deju pops, gan vēl kas cits. Nosacīti to varētu dēvēt par “formātu”, kāds pastāv raidstacijām... Eiropas tantīšu un onkuļu, vācu vai beļģu zēnu un meiteņu “formātu”. Un tas prasa modernu vienkāršību, bez virtuoziem “folkloriskiem” vai citādiem muzikālajiem izpušķojumiem.
Bet šogad iebraucām otrā grāvī. Visi finālisti lieliski iekļāvušies “formātā” un – pārcentušies. No vienas puses ielāgojuši to tik ļoti, ka patiešām gandrīz visi savas dziesmas ietērpuši vienā stilā. No otras puses aiz lielās tēla veidošanas, stilīguma meklēšanas un līmeņa celšanas centības diemžēl tika pazaudēta melodija. Nevis tikai vienkārša un/vai romantiska melodija, bet arī “lipīga”, tāda, kas “paņem” klausītāju, neatkarīgi no viņa soulmūzikas vai diskomūzikas zināšanām. Tā teikt, nebija neviena, ko “pārdot Eiropai”, lai gan šāds apgalvojums ir stulbs, jo augstas vietas “Eirovīzijā” var tikai sekmēt ielaušanos starptautiskajā mūzikas tirgū, taču ne garantēt.
Bet, kā liecina balsojums, cilvēkiem patikušas tās relatīvi melodiskākās (lipīgākās) dziesmiņas Marijas Naumovas, Lindas Leen un Horena, “Tumsas” un Andra Ābelītes sniegumā. Lai gan kopumā ir liela daļa taisnības tiem cilvēkiem, kuri kurnēja, ka šogad grūti izvēlēties labāko – ne jau tāpēc, ka visi būtu ļoti labi, bet gan tāpēc, ka visi bija ļoti līdzīgi.
Un šeit, tīri profesionāli spriežot pēc agrāk “Eirovīzijā” dzirdētā un tomēr vienpersoniski subjektīvi, gribas secināt, ka šā gada finālā neviena no dziesmām neatstāja tādu iespaidu, ka tā varētu pretendēt uz pirmo trijnieku Tallinā. Bet tomēr – vai mums vispār to vajag? Labi, arī tā jau ir atsevišķas diskusijas tēma. Atgriežoties pie objektīvā, jāpievēršas divām visvairāk “iebalsotajām” dziesmām – Lindas Leen un Horena dziedātajai “Stop The War” un Marijas Naumovas “I Wonna”. Abas rezultātā bija totālā pārsvarā (pāri 15000) virs trešās vietas (zem 10000). Ne viena, ne otra dziesma nav ģeniāla, un abos gadījumos lielu lomu spēlējis izpildītāju pozitīvais publiskais tēls Latvijas iedzīvotāju acu un prātu priekšā.
Nez', cik bonus punktu Marijai ticis par to vien, ka pērn par viņu balsoja tauta, bet viņa netika uz Dāniju? Lai gan ar vienu vienīgu fanu spītu diezin vai būtu pieticis, lai samērā pārliecinoši uzvarētu (zvanu skaita ziņā: Marijai – 26561, Lindai ar Horenu – 18103; starpība – 8458 balsu, jeb vairāk nekā dabūja “Tumsa”).
Lindas un Horena šovs bija patiesi interesants un pozitīvs, taču – totāli riskants. Laikam arī tāpēc ārzemju žūrijas topā viņi nebija pat piecniekā. Pretkara tēma vienmēr eiropiešiem šķitusi pozitīva, bet arī franču omīte skatās ziņas televīzijā, un viņa sāks domāt, ko tie jaunieši vēlas tur apturēt – teroristus (sprādzieni Ņujorkā) vai cīņu pret teroristiem (ASV karš Afganistānā). Un daudzi šie “eiropilsoņi” ir tādas informācijas apstrādāti, ka uzskata, ka karš Austrumos vairo viņu drošību, ka tā ir cīņa pret ļauno (neskarot šeit politiskas diskusijas ar patiesības meklēšanu). Tāpēc dziesma, kas it kā ir jauka, atkal varētu nonākt pēdējās vietās dēļ atturēšanās to vērtēt. Atcerēsimies, puķu bērnu laiks ar atbilstošajām aktivitātēm pasaulē ir pagājis.
Iespējams, ka rezultāts radīs ciniķu prieku, ka minoritāšu problēmu tas arī risina. Taču attiecībā uz “Eirovīziju” ir tā, ka, ja vien mēs gribētu tur iedabūt Latvijas vārdu nevis Latvijas dziedātāju, tad, līdzīgi Igaunijai vai Kiprai, mums vajadzētu izbīdīt kādu potenciālu skandināvu vai vācu grupu (piemēram, pērn būtu bijis vērts iznomāt grupu “No Angels”), un lieta darīta.
Kopējā kontekstā jāņem vērā arī tā loma, kuru daļēji diktē konkursa tradīcijas un kuru tas piedāvā dalībniekiem – kļūt pamanītiem. Šī iezīme savu lomu spēlē ne tikai starptautiskajā “Eirovīzijas” konkursā (turklāt, kā zinām, tas bijis ļoti reti, ka no šā konkursa dzimušas respektējamas pasaules mēroga zvaigznes nevis tikai komerciāli “muzikāli hamburgeri”), bet arī nacionālajā atlasē “Eirodziesma”. Proti, tautā jau pazīstamiem dalībniekiem tā ir iespēja lieku reizi aktualizēt savu publicitāti, savukārt debitantiem tā ir viena no Latvijā retajām iespējām tikt plaši pamanītiem, turklāt pamanītiem ne tikai viena “Liepājas dzintara”, “Sinepes un medus” vai cita atsevišķa festivāla apmeklētāju priekšā, bet – visā valstī. Tāpēc jūtos pārliecināts, ka ļoti liela dalībnieku daļa piedalījās konkursā, nemaz necerot uz uzvaru. Un vai tad šāda iespēja būtu kas slikts? Gan – jā, gan – nē, un arī tā ir veselas sarunas tēma.
Galu galā, mūsu sabiedrība tiešām būtu nopietni slima, ja sestdienas vakarā nebūtu neviena, kas vienkārši izklaidējās kādā ballītē vai varbūt gulēja. Un, ja kāds “Eirodziesmas” vietā skatījās “Nikitu” un domāja par “Deep Purple” biļešu iegādi, tā ir laba veselības pazīme.
Par šovu – mīnuss vakara vadītājiem, kas ne reizi mutiski nenosauca tālruņa numurus dziesmām, precīzāk, nenosauca dziesmu numurus pēc kārtas (cerams, ka radioklausītājiem to izlaboja kāds no Doma laukuma). Tāpat piekrāpti ir visi tie, kas šo šovu, nebūdami mājās, ieprogrammēja uz videoierakstu. Viss noteikti neielīda, un rezultāti palika nezināmi, jo TV programmā uzrādītie beigu laiki atšķīrās no faktiskajiem par veselu pusstundu. Par pārējo – nebija slikti, jeb – stulbums vieniem, jauka izklaide citiem, nu, kā parasti.
Rezumējot jāsecina, ka no šā gada skopās izvēles un dēļ pārspīlētās uzmanības šim konkursam atliek secināt, ka mēs visi – dalībnieki, rīkotāji, klausītāji, skatītāji, balsotāji, ignorētāji, nīdēji – esam pieredzes apgūšanas ceļā. Tādas pieredzes, lai “Eirovīziju” uztvertu kā spēli, kas nebūt nav cīņa starp labākajiem un kas nebūt nepārstāv to labāko mūzikā, lai to uztvertu normāli. Un arī tādas pieredzes, kas beigu beigās dalībniekiem ļaus atbrīvoties no pārcenšanās vai arī pretēji – no apzinātas, mērķtiecīgas haltūrēšanas.
PS. Fināla koncertā Venstpilī, kā jau daudzi to laikam pamanīja, vairākiem izpildītājiem bija labāks imidžs nekā iepriekš klipos. Apsveicami, jo pirms tam dažs labs cilvēks izskatījās gandrīz vai izkropļots. Dzirdēts, ka pirms tam visiem dalībniekiem bijis viens stilists. Ja tā, tad tas ir nenormāli. Protams, vajag tādu piedāvāt tiem, kam nav sava tēla veidotāja, bet uzspiest visiem vienu ir stulbums, taču nolēmu atturēties no šīs tēmas, jo, gatavojot rakstu, neuzspēju precizēt faktus, vai tiešām tā bijis.