Pēc dzīvojamās platības daudzuma uz vienu iedzīvotāju savā reģionā esam zelta vidusceļš. Latvijas iedzīvotāji ar 38 m2 uz iedzīvotāju dzīvo plašāk nekā kaimiņi lietuvieši (30,9), igauņi (30,5), poļi (26,9) un tikai nedaudz atpaliekam no somiem (40,1), savukārt ar skaudību varam raudzīties uz dāņiem (52,2) un zviedriem (48,8). Ko no tā var secināt? Dzīvojamās platības mums netrūkst! Jautājums ir kāda tā ir un kur tā atrodas!
Detalizēta statistika par padomju laiku ir grūti pieejama, bet kaut vai vienkārši paveroties apkārt var secināt, ka absolūtais vairākums – virs 85% mūsdienu dzīvojamā fonda ir būvēts līdz 1990. gadam.
Ir daudz spekulēts attiecībā uz šī 60 – 80to gadu dzīvojamo ēku dzīves mūžu. Populāra ir versija, ka tajā laikā būvēto paneļu daudzdzīvokļu mājas tika projektētas un būvētas 50 gadu garam ekspluatācijas laikam. Nu jau daudzām no tām šis laiks ir iztecējies. Vai mums par to būtu jāuztraucas? Iespējams.
Ēka, līdzīgi kā cilvēka organisms, sastāv no vairākām, savstarpēji atkarīgām sistēmām – nesošās konstrukcijas, norobežojošās konstrukcijas, ventilācija, apkure, kanalizācija, ūdens apgāde, elektroinstalācija. Lielākai daļai padomju mantojuma ēku ar nesošajām konstrukcijām būtisku problēmu nav, protams, ir izņēmumi, bet tos pagaidām atstāsim Būvniecības Valsts Kontroles ziņā.
Parējās sistēmas gan savu ekspluatācijas mūžu, gan fiziski, gan morāli sen ir pārdzīvojušas. Norobežojošās konstrukcijas – ārsienas un jumti šodien neiztur nekādas siltum pretestības prasības; ventilācijas sistēma – gadījumos, kad kāds mainījis logus vai ielicis virtuvē tvaika nosūcēju, tiek ja ne pilnībā, tad daļēji iznīcināta; elektroinstalācija – nemaz neminot vadu šķērsgriezumus būtisks trūkums jau vien ir tas, ka vecais standarts neparedzēja kontaktligzdas ar sazemējuma vadu, bet šodien reta elektroierīce ir bez šāda sazemējuma; ūdens apgāde – aizkaļķojušies ūdens vadi ne tikai samazina ūdens padevi, bet arī kļūst par ideālu perēkli Legionella pneumophila baktēriju attīstībai. Un vēl tam visam klāt pats dzīvokļu plānojums!
Ja iedomājamies, kādas pārmaiņas kopš 1980. gada ir pārdzīvojušas mūsu automašīnas, datori, telefoni, tad daudz kas no šodienas ikdienas tajā laikā bija zinātniskās fantastikas cienīgs. Taču mūsu mājokļi, lielā mērā funkcionē pēc 1980. gada standarta.
Saprotams, ka cilvēki negrib ar to samierināties un meklē risinājumu. Tiklīdz parādās brīvi līdzekļi, prāva to daļa tiek novirzīta dzīves vides maiņai. Ja līdzekļi to atļauj, cilvēks pārceļas uz jaunu māju vai dzīvokli, ja naudas tik daudz nav, tiek remontēts vecais. Dažreiz legāli – pasūtot projektu un saņemot būvatļauju, bet lielākoties jau nelegāli – pilnībā paļaujoties uz meistara kompetenci. Un grūti ko pārmest, jo, ja jūs dzīvojat kādā 12 stāvu mājā, tad saņemt rakstisku piekrišanu saviem būvdarbiem no visiem kāpņu telpas kaimiņiem ir neiespējamā misija. Bet dzīvot atbilstoši laika garam tomēr gribas!
Tas, ka cilvēki arvien vairāk tiecas dzīvot pilsētās nav tikai Latvijas, bet visas pasaule tendence. Un te mūsu gaidāmie izaicinājumi ir saistīti ar izlēmību attiecībā uz to, ko mēs darīsim ne tikai ar mūsu ceļiem nomaļajos lauku reģionos, bet arī ar ēkām, tai skaitā arī ar daudzdzīvokļu. Jau iepriekšējā energoefektivitātes programmā bija gadījumi, kad daudzdzīvokļu māja nevarēja saņemt bankas kredītu un līdz ar to arī Eiropas līdzfinansējumu, tikai tāpēc, ka atradās "ne perspektīvā" vietā. Bet ko darīt tam dzīvokļa īpašniekam, kas grib ne tikai palikt ierastajā vidē, bet arī investēt tajā, modernizējot savu dzīvokli, savu māju, par spīti tam, ka puse no kāpņutelpas kaimiņiem ir devušies uz tuvāko lielpilsētu?
Laika posmā no 1995. gada līdz 2016., tikai divus gadus 2007. un 2008. esam nodevuši ekspluatācijā vairāk dzīvojamās platības dzīvokļos, nekā viendzīvokļa mājās. Un šie divi gadi momentā atspoguļojās Latvijas tautsaimniecībā – šajos gados Latvija piedzīvoja savus augstākos IKP rādītājus. Daudzi to atceras kā būvniecības burbuli. Varbūt ekonomista skatījumā tas tāds arī bija un to izraisīja ārkārtīgi viegli pieejamais finansējums, bet no inženiera skatu punkta tikai pāris gadus savas atjaunotās valsts vēsturē esam būvējuši savu dzīvojamo fondu tādā apjomā, lai kompensētu esošās dzīvojamās platības amortizāciju.
90tajos valstij bija citas problēmas un bija jārealizē privatizācija. Vēsturnieku kompetencē lai paliek vērtējums, cik tā ir bijusi veiksmīga, bet mums šodien ir jāmeklē formas, kā sekmīgi risināt sava dzīvojamā fonda apsaimniekošanu. Sistēma, kad katrs dzīvoklis ir kā atsevišķs īpašums visbiežāk ne tikai neveicina, bet pat kavē ēkas renovāciju. Lozungs "mans dzīvoklis – mana pils" neder, jo tas jumts, kas ir virs 12. stāva kaimiņa pils, tomēr ir arī manējais!