Baltijas ceļam šogad aprit 25 gadi. Lai atgādinātu par šo gadadienu, triju Baltijas valstu parlamentāriešu kopīgās asamblejas ietvaros tika nolemts izsludināt eseju konkursu jauniešiem. Tas ir jauki un pareizi, ka vēlamies tā laika sasniegumu virzošās vērtības izstāstīt jaunākajai paaudzei. Vienlaicīgi gribētos, lai mēs nepaliekam pagātnes notikumu eiforijā, bet ejam uz priekšu, un lai ikdienā arī paši sekojam Baltijas ceļa un pēc tam arī barikādēs aizstāvētai idejai, kā arī šādu nevardarbīgo cīņu par savām tiesībām uz neatkarību nesam arī tālāk uz austrumiem – dziļāk bijušās Padomju Savienības teritorijā.
Rīga tiek rīkotas akcijas Ukrainas protestētāju atbalstam, taču, kad vēlējos iegādāties Ukrainas karodziņu, ko piespraust pie apģērba un tādējādi paust atbalstu protestētājiem Kijevā, izrādījās, ka faktiski pie mums tas nav iespējams. Ceru, ka maniem draugiem izdosies to atsūtīt pa pastu (lai gan sūtījums nāk jau otro nedēļu). Tāpat Latvijā mēs varētu rīkot vairāk mūzikas koncertus, aicināt māksliniekus, un kopīgi paust atbalstu demokrātiskiem procesiem, kas notiek uz austrumiem no mūsu robežas.
Jau vairākus gadus lietojam terminu "maigā vara", kas nākot no Kremļa. Bet kur ir mūsu nevardarbīgā, demokrātiskā un pozitīvā atbilde? Aicinu jēdzienam "Baltijas ceļš" piešķirt jaunu skanējumu un turpinājumu, jo dažādas vērtīgas domas ceļo apkārt un tiek materializētas īslaicīgās akcijās, taču pagaidām neesam spējuši tās salikt kopīgi vienā idejā.
Jānis Vanags savā 18. novembra ekumēniskā dievkalpojuma runā stāstīja, ka viņa paaudze nāk no cita – okupācijas – laika, kad visiem bija darbs, bija bezmaksas skola un medicīna, visi (tiesa gan – caur rindu) varēja samaksāt par ēdienu un pieticīgu mājokli. Tad kādēļ tos laikus pieminam kā posta laikus? "Vai ne tādēļ, ka tas bija laiks bez citas cerības, kā komunisma rēgs, un mēs apzinājāmies, ka Latvija ir iznīcināta fiziski un tiek darīts viss, lai to apmelotu un izdzēstu arī atmiņā. Un vai tas viss neliecina, ka gars ir tas, kas piešķir vērtību maizei un brīvība piešķir vērtību darbam un pajumtei. Nedrīkstam aizmirst – mēs, latvieši, neesam Latvijā vieni. Latvijā ir daudz gudru, strādīgu, inteliģentu krievu, baltkrievu, ukraiņu, armēņu, baškīru un citu tautu piederīgo, ar kuriem kopā var un arī vajadzēs raudzīties kāda balta virsotne mēs varam būt.
Ja arī pēc 20 neatkarības gadiem ir jūtams, kāds saspīlējums, tad saprātīgiem cilvēkiem konflikts ir iespēja attīstīties nevis tajā kavēties. Nākotnes pamatos jāmeklē vērtības, ap kurām mēs varētu pulcēties kopā. Tas var šķist utopiski, taču mēs esam valsts, kas, ja reiz mērķi ir saukusi vārdā, to spēj arī piepildīt."
Ne Latvijā, ne Ukrainā cilvēki taču nav pret krievu tautu vai visu krievisko. Es neesmu pret Krieviju, bet vienmēr būšu pret padomju domāšanu. Vienmēr būšu pret mēģinājumiem idealizēt padomju varas sistēmu!
Ne Soču olimpiādi, ne hokeja čempionātu Baltkrievijā nevajag boikotēt, bet tieši otrādāk – tur ir jābūt klāt, un visas pasaules medijiem un vietējai sabiedrībai ir jāstāsta Baltijas valstu 25 gadu pieredze, un jāatgādina vērtības, kurām var joprojām pievienoties tā dēvētās postpadomju zemes. Ir jārunā par visām aktuālajām norisēm kaimiņzemēs, par kurām neko nesakām, klusējam kā partizāni. Mūs tas neskar, lai viņi paši tiek galā ar savām problēmām, bet mēs baudīsim brīvo Eiropu? Ceru, ka mēs tomēr neesam jau zudusī paaudze.
Interesanta ir Dzintarzemes koncepcija, kas tiks izmantota Latvijas sportistu tērpos olimpiskajās spēlēs, bet varbūt uz tiem varēja būt Baltijas ceļa simbolika? Un ne tikai Latvijas, bet arī pārējo Baltijas valstu sportistu tērpiem!
Lai Baltijas ceļš turpinās arī 21. gadsimtā!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
