Ierastā kārtība daudzās valstīs un pasaulē kopumā būtiski mainās. Latvijā prioritārais jautājums ir aizsardzība un drošība. Nosaucot dažus faktus, aicinu lasītājus un ekspertus uz diskusijām par šīm tēmām. Man ir 42 gadu aktīvā dienesta karavīra pieredze. Biju viens no NAA dibinātājiem, prorektors, rektors. Kad stājāmies NATO, biju NBS Apvienotā štāba (AŠ) priekšnieks 2000.-2004.g. Tomēr sākumā gribētu izteikt savu viedokli.
Kāda ir valsts aizsardzības politika?
NATO valstīs tā ir kolektīvā aizsardzība, kas balstās uz viedās (gudrās) aizsardzības principiem. NATO valstis iedala 2% no IKP valsts aizsardzības budžetā. Tad valsts saskaņo ar NATO savu NBS attīstības mērķus. Tas tiek darīts, lai veidotu viedo (gudro) NATO kolektīvo aizsardzības sistēmu.
Piemēram, Latvijā nespējām kontrolēt savu gaisa telpu. Baltijas valstu (BV) gaisa telpu kontrolē citu NATO valstu iznīcinātāji. Mūsu karavīri labi veic atmīnēšanas darbus jūrā un uz sauszemes un var apmācīt arī citus. Tie jau ir viedas kolektīvās aizsardzības principi. Ar ko tad atšķiras BV aizsardzības politika pirms un pēc iestāšanās NATO. Mans skatījums un tulkojums.
Uzskatu, ka Lietuvas bijušā komandiera, kas militāro izglītību ieguva un savu sākotnējo militāro karjeru veidoja ASV, viedoklis ir loģiski pamatots. Vēl viena ASV ģenerāļa izteikums: demokrātiska valsts nevar uzvarēt tautas atbalstītus partizānus, kamēr tā ir demokrātiska valsts.
Citādāk ir ar nedemokrātiskajām valstīm. Man kādreiz NATO valstu ģenerālis uzdeva jautājumu, kāpēc tad mēs neprotestējām, kad izveda uz Sibīriju? To nesaprot un var jautāt cilvēks, kas audzis demokrātiskā valstī. Tā laika iedzīvotāji un viņu pēcnācēji zina atbildi.
Kādām ir jābūt valsts minimālajām aizsardzības spējām?
Lielākās daļas aizsardzības analītiķu tūlītēja atbilde būtu - valstij ir nepieciešams nodrošināt uzticamu teritoriālo aizsardzību, pretējā gadījumā tā vairs nebūs suverēna valsts. Taču, ja šī atbilde ir pareiza, daudzas valstis tādā gadījumā jau sen būtu zaudējušas savu suverenitāti, pat lielākās no tām.
Daudz interesantāku atbildi uz šo jautājumu sniedz Fēlikss Zaidlers, jauns vācu drošības jautājumu pētnieks un doktora kandidāts. Viņaprāt, viss, kas valstij ir nepieciešams, ir ātrās reaģēšanas spēki un speciālo operāciju vienības, lai tās var glābt savus pilsoņus ārkārtas situācijās ārvalstīs. Personīgi es piekrītu šim viedoklim, kas publicēts http://www.sargs.lv/Viedokli/2013/05/17-01.aspx#lastcomment
Fiziskā drošība – aizsardzība
Vajag vienoties par šī vārda izpratni. Aizsardzības ministrijas un NATO kontekstā vārds aizsardzība nosaka pasākumu kopumu cīņai ar NATO Stratēģiskajā koncepcijā noteiktajiem draudiem, riskiem un izaicinājumiem: globālā terorisma draudi; kiberuzbrukumi; enerģijas resursu drošība; globālās klimata pārmaiņas (tagad vēl papildus hibrīda kara draudi).
Ja ir vienota sapratne par iepriekš minētajām aktualitātēm, jēdzieniem un dokumentu kopumu, to vietu kopējā valsts drošības sistēmā, tad varam plānot turpmāko rīcību valsts drošības stiprināšanai. Rakstā uzsvars tiek likts uz fiziskās drošības – aizsardzības - jautājumiem. Pirmkārt, kā gatavoties valsts aizsardzībai, kā gatavot, trenēt karavīrus, sabiedrību.
Pasaules kompleksā nākotne
Prognozēt nākotnes notikumus var tikai varbūtības jēdzienos. Parasti valsts vai valstu kopums nosaka stratēģiskos mērķus un tad izvērtē militāro līdzekļu iespēju izmantošanu šo mērķu sasniegšanai.
Pirmkārt, kodolkara iespējamība. Maza, jo nevar sasniegt plānotos mērķus.
Otrkārt, konvencionāls karš – iebrukums NATO valstu teritorijā. Ne vienai valstij, ne valstu kopumam praktiski nav iespēju uzvarēt NATO (ASV) parastajā konvencionālajā karā. Ir cilvēki pašnāvnieki, bet pašnāvniece valsts? Tas ir maz iespējams.
Treškārt, hibrīdapdraudējums un hibrīdkarš. Tas ir reāls scenārijs Baltijas reģionā un Latvijā. Vajag precizēt formulējumu hibrīdkarš. Tāda kara tipisks piemērs - notikumi Ukrainas austrumos. Tas ir karš informatīvajā laukā ar konvencionālā kara elementiem.
Hibrīdapdraudējuma samazināšana
Mēs bieži izmantojām scenārijus ar "zaļajiem cilvēciņiem", kad plānojām, domājām par Latvijas fiziskās drošības jautājumiem. Domāju, ka tādās valstīs kā Somija vai Šveice "zaļo cilvēciņu" variants nav iespējams. Latvijai šajā jomā ir daudz darāmā.
Kas jādara aizsardzības jomā?
Pirmkārt, vajag iedalīt 2% no IKP valsts aizsardzībai. Pamatoti plānot aizsardzības sistēmas pilnveidi un attīstību. Prioritāte ir pieņemto NATO attīstības mērķu (FG) izpilde, kā arī jāpiedalās NATO plānotās mācībās un starptautiskajās operācijās.
Vienlaikus nevar aizmirst dažādus iespējamos hibrīdkara attīstības variantus. Viens no piemēriem bija parādīts BBC filmā par Latviju. Aktuāli ir jautājumi par robežas nekontrolētu šķērsošanu. Robežapsardzības spēki var netikt galā ar robežas kontroli.
Pirmskara Latvijā aizsargi ļoti efektīvi sadarbojās ar policiju un patiešām kontrolēja situāciju valstī. Mūsdienu policija nespēj kontrolēt situāciju valstī. Domāju, Zemessardzei vajadzētu vairāk palīdzēt policijai, bet necensties pildīt "neiespējamo misiju" - Sauszemes spēku uzdevumus. Zemessargi, piedaloties misijās, ir profesionāli karavīri.
Stratēģiskajā līmenī NATO un ES ir jāizstrādā sadarbības modelis. Piemēram, ja NATO nākotnē kļūst par ANO spēka struktūru, tad ES varētu veidot savus Bruņotos spēkus (BS), kas līdzīgi ASV varētu savas vienības iedalīt NATO starptautiskajās miera ieviešanas un uzturēšanas operācijās.
Nedrīkst aizmirst NATO Stratēģiskajā konceptā noteikto draudu, risku un izaicinājumu neitralizāciju. 21.gadsimtā kiberlauks kļūst par ļoti atbildīgu, resursietilpīgu "kaujas" lauku. Tas iedalās kibernoziegumos, kiberspiegošanā (militārā un ekonomiskā) un kiberkarā. Kā teica NATO ģenerālsekretārs, beidzamo gadu zaudējumi kiberjomā ir vairāk nekā triljons (miljons miljonu) dolāru.
Kas jādara Latvijai
Pirmkārt, kontrolēt un pārvaldīt drošības situāciju valstī. Nacionālajā drošības koncepcijā (NDK) ir vārda drošība skaidrojums. Viss valsts budžets ir drošības budžets, jo drošība skar valsts politiku, ekonomiku, sociālo jomu, un fiziskā drošība ir tikai viena no drošības jomām. Ukraina ir pamācošs piemērs tam, ka, slikti kontrolējot drošības situāciju, valstī rodas daudz un dažādu problēmu.
Tiek kontrolētas naudas plūsmas, slēgtas aizdomīgu darbību vedušās bankas utt. Tas ir solis pareizajā virzienā. Jābūt pēc iespējas pilnīgākai informācijai par nesen iebraukušo cilvēku darbību. Tas ir labi, ka tiek atklātas ieroču, kaut arī vecu, nelikumīgas glabātavas. Jābūt preventīvai informācijai par dažādām cilvēku grupu vai atsevišķu indivīdu nelikumīgām darbībām. Tālāk uzsvars vairāk ir uz fiziskās drošības un aizsardzības jautājumiem.
Otrkārt, sabiedrībai vajag trenēties dažādu krīžu pārvarēšanai. NATO katru gadu organizē krīzes pārvaldes mācības. Parasti NATO valstīs izpildvaras vadītājs, Latvijā premjerministrs, ir krīzes pārvaldības vadītājs.
Saeimā ir izskatīts un apstiprināts Civilās aizsardzības un katastrofu pārvaldīšanas likums. Tas paredz izstrādāt valsts, reģionālos un pašvaldību civilās aizsardzības plānus. Līdzīgs dalījums ir krīzes pārvaldības plāniem.
Plāni ir dažādi, un to ir daudz, bet vai Latvijas iedzīvotāji – nodokļu maksātāji - zina par to eksistenci un nozīmi valsts drošības sistēmā, par savu vietu tajos un vai ir trenēti to izpildei?
Atceros komandējumu Zviedrijā, kad tika organizētas lokālās krīzes pārvaldības mācības. Zemnieks zināja, ka viņam vajadzēs pabarot vietējo militāro vienību, smago automašīnu vietējais īpašnieks norīkoja dažas savas mašīnas Krīzes pārvaldības štāba rīcībā utt. Visi zināja, kas un kā jādara. Mēs to zinām? Mēs esam tam trenēti?
Var pieminēt dažādu valstu bēdīgos piemērus, kad valstī sākās dabas vai cilvēku radīta krīze un bieži atsevišķi cilvēki un dažreiz arī valsts nespēja to racionāli pārvarēt. Ne velti NATO organizē tādas mācības, bet vai mēs pilnībā izmantojām dotās iespējas mācīties un trenēties krīžu pārvaldībā?
Treškārt, Latvijas iedzīvotājiem ir jābūt informētiem. Ir zināms teiciens, ja CNN pateiks jebkurā pasaules punktā, ka tur ir krīze, tad tā tur arī būs. Ne velti demokrātiskajās valstīs ir četras neatkarīgas varas: likumdošanas, izpildvara, tiesu vara un plašsaziņas līdzekļi. Kam ir resursi, tie var ietekmēt, pirmkārt, atsevišķu plašsaziņas līdzekļu darbu.
Propagandai ir liels spēks. Viens piemērs, kad parāda sievieti, kas pastāsta, ka Ukrainā bērns tika sists krustā, un to parāda pa Krievijas centrālajiem TV kanāliem. Tad nav, ko brīnīties, ka cilvēki būs gatavi ņemt rokās ieročus un iet karot ar tiem "necilvēkiem", kas bērnu sita krustā.
Tiek palaista informācija, ka Vācijā imigranti nolaupījuši krievu meiteni Lizu, izvarojuši utt. Par to plaši informē Krievijas sabiedrību, nikni par šo jautājumu uzstājas KF ārlietu ministrs Lavrovs, rāda vietējo krievu emigrantu demonstrācijas Vācijā. Policija noskaidro, ka tas neatbilst īstenībai. Tas jau vairs netiek atspoguļots KF plašsaziņas līdzekļos. Vai tas nebija darīts, lai šķeltu Vācijas sabiedrību, pasliktinātu Vācijas vadības reitingu sabiedrībā?
Tagad bieži izskan informācija, ka kārtējais Latvijas iedzīvotājs ir devies uz Sīriju vai kādu citu valsti, lai atbalstītu vai piedalītos Daesh (Islāma valsts) darbībā. Daži vēlāk nožēlo tādu savu lēmumu. Cilvēkiem nevajag melot, vajag skaidrot, kas ir kas.