Kā noteikts Nacionālajā drošības likuma (NDL) 1.pantā (1) Nacionālā drošība ir valsts un sabiedrības īstenotu vienotu, mērķtiecīgu pasākumu rezultātā sasniegts stāvoklis, kurā ir garantēta valsts neatkarība, tās konstitucionālā iekārta un teritoriālā integritāte, sabiedrības brīvas attīstības perspektīva, labklājība un stabilitāte.
To ievadā pateica arī premjerministrs (PM) un reāli drošības budžets ir valsts budžets, jo drošība skar mūsu dzīves visas jomas: politisko, ekonomisko, sociālo, militāro un citas jomas, tajā skaitā arī, kā atzīmēts ziņojuma punktā 2.2 Sabiedrības integrāciju un nacionālo identitāti.
Man personīgi gribētos sakārtot, pirmkārt, aizsardzības jomas normatīvo bāzi, tādēļ es detalizētāki gribu izteikt savu viedokli par ziņojuma pirmo sadaļu "Latvijas līdzdalība kolektīvajā drošībā un aizsardzības sistēmas stiprināšanas pasākumi".
1) pēc manām domām, punktā 1.1 Starptautiskie drošības riski un Latvijas līdzdalība kolektīvajā drošībā pareizi raksturota situācija par Latvijas veiksmīgu dalību kolektīvajā drošībā.
Tikai rada jautājumus premjerministra teiktais: "Virkne Eiropas valstu un arī globālie partneri ir samazinājuši finansējumu aizsardzībai... Latvija ir mudinājusi gan NATO, gan ES valstis atgriezties pie jautājuma par atbilstoša finansējuma nodrošināšanu šim mērķim."
Kā tas iet kopā ar MK iesniegto un Saeimā apstiprināto Valsts pamatbudžeta izdevumiem funkcionālajā sadalījumā, kur 2013.gadā budžets aizsardzībai nedaudz pieaug salīdzinot ar 2012 gadu, tomēr nepārsniedz 1% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet 2014. gadā tas samazinās līdz 0,8%, 2015. gadā pat līdz 0,7% no IKP, kad NATO rekomendē 2% no IKP veltīt aizsardzībai un tā to dara mūsu bieži, kā piemērs, piesauktais kaimiņš Igaunija?
2) Premjerministrs pateica, ka "Mūsdienās draudu avoti drošībai kļūst ļoti daudzveidīgi un līdzās tradicionālajiem izaicinājumiem jārēķinās arī ar asimetriskiem draudiem, kurus rada terorisms, organizētā noziedzība, enerģētikas drošība, kiberdrošība un informatīvās telpas ietekme uz valsts drošību."
Man gan nav pārliecības vai pareizi sapratām, ka militārā joma vai aizsardzība ir drošības sadaļa. Mūsu šo vārdu izpratne ir mainījusies, piemēram, 1992.gada likumā "Par valsts aizsardzību" bija teikts:
1.pantā "Latvijas Republikas aizsardzība ir valsts politisko, militāro, ekonomisko un sociāli tiesisko pasākumu sistēma, ko izveido, lai garantētu valsts drošību un iedzīvotāju aizsardzību.
2.pants. Valsts aizsardzības sistēma sastāv no NBS, nemilitārajām valsts aizsardzības institūcijām un valsts tautsaimniecības struktūrām."
Tagad tā mēs apmēram saprotam vārdu drošība, bet ar vārdu aizsardzība aizsardzības ministrijas un NATO kontekstā NA programmā tiek piedāvāts saprast pasākumu kopumu cīņa ar NATO Stratēģiskajā konceptā noteiktajiem draudiem, riskiem un izaicinājumiem: globālais terorisms, kiberaizsardzība, energoresursu drošība un globālās klimatiskās izmaiņas. Var teikt, tas sakrīt ar premjerministra nosauktajiem asimetriskajiem draudiem drošībai.
Gribētos lai vārda aizsardzība izpratne, būtu fiksēta kādā no likumiem vai normatīvajā aktā. Kādēļ tas ir svarīgi?
Tas dotu iespēju loģiski pamatoti veidot aizsardzības budžetu. Tikai viens piemērs, Igaunijā ir NATO kiberaizsardzības ekselence centrs, kuru vada pulkvedis un finansē AM. Latvijā ir dažādas struktūras, kas nodarvojās ar kiberaizsardzības jautājumiem, kurus var iedalīt, kā pieņemts ES un NATO, trijās sadaļās: kibernoziegumi, pirmkārt, finansu jomā, spiegošana kibertelpā, tādas iespējas demonstrēja WikiLeaks, un kiberkarš.
Latvijā ir izdarīts pirmais solis pareizajā virzienā, Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcija - CERT šogad tiek finansēts no aizsardzības budžeta, bet domāju jāiet tālāk. Visam struktūrām, kas nodarbojās ar kiberaizsardzības jautājumiem, vajadzētu koordinēt savu darbu, būt kopējam konceptam IT speciālistu sagatavošanai un atalgojumam, un loģiski būtu, to visu finansēt no aizsardzības budžeta, kā to dara igauņi.
3) Premjerministra ziņojuma punktā 1.3 Pasākumi nacionālās aizsardzības sistēmas stiprināšanai ir teicieni un formulējumi, kas raisa daudzus jautājumus, bet atzīmēšu tikai divus momentus.
Pirmkārt, ko nozīmē premjerministra teiktais "minimāli nepieciešamās spējas, kuras nepieciešamas nacionālajai aizsardzībai, kolektīvajai aizsardzībai, kā arī palīdzības sniegšanai sabiedrībai" Domāju jēdziens minimāli nepieciešamas spējas, bez plānoto mērķu skaidra formulējuma, nav korekts un to var dažādi traktēt. Piemēram, NATO iesaka izdalīt 2% no IKP un tad jau katra valsts pati nosaka kādus no NATO rekomendētiem spēku attīstības mērķiem (FG) izvēlēties NBS attīstībai.
Otrkārt, Vai dažas neskaidrības nav sekas tam, ka netiek pildīts NDL 11.pantā noteiktais, ka AM kompetencē ir: izstrādāt un īstenot valsts aizsardzības politiku?
Piemēram, 2001. gada valsts aizsardzības politika balstījās uz totālās un teritoriālās aizsardzības principiem. Valsts aizsardzības koncepcijā (VAK) bija rakstīts, ka kara laikā plānojam pakāpeniski izveidot NBS ar 50 000 karavīriem, kura sastāvā būs 6 Mobilie rezerves bataljoni (MRB) un pārējie būs teritoriāli aizsardzības bataljoni, pēc tam plānotā NBS kara laika struktūra bija samazināta uz 36 000 karavīru. 2003.gada Militārajā padomē mēs plānojām savu nākotni NATO sastāvā un plānojām, ka valsts aizsardzības politika tiks balstīta uz kolektīvās aizsardzības principiem.
Pagājušajā gadā ASV vēstniece Saeimas AIKN komisijā paskaidroja, ka militārajā jomā NATO valstu pašaizsardzība jau ir šo valstu kolektīvā aizsardzība, kas tagad pēc Čikāgas samita papildus balstās uz viedās vai gudrās aizsardzības principiem, par ko skaidri izteicās savā ziņojumā arī premjerministrs, "ka viedās aizsardzības iniciatīvu sekmīgai īstenošanai nepieciešamas izmaiņas globālās domāšanas un problēmas uztverē."
Loģiski būtu, ja, ņemot vērā premjerministra teikto, tiktu sagatavota Nacionālā drošības koncepcija (NDK), saskaņā ar NDL 27.panta prasībām NDK sagatavo MK un Saeima to apstiprina līdz sava pirmā darbības gada 1.oktobrim. Tas ir 2012.gada 1.oktobrim. Kādēļ tas nav izdarīts?
Balstoties uz tās pamatnostādnēm, tiktu izstrādāta 21.gadsimtam atbilstoša VAK, kuru vajadzētu atbilstoši NDL 29.pantam apstiprināt Saeimā līdz sava otrā darbības gada 1.oktobrim. Tas ir līdz šī gada 1.oktobrim. Mēs praktiski bez diskusijām Saeimā, nerunājot par sabiedrību, tajā skaitā Ģenerāļu klubu Valsts aizsardzības koncepciju lielā steigā un priekšlaicīgi apstiprinājām pagājušajā gadā 10.maijā.
Mēs sajaucām dokumentu izstrādes kārtību. Lūgums AM vismaz skaidri formulēt kāda ir Latvijas valsts aizsardzības politika tagad 21.gadsimtā, ar ko tā atšķiras no 2003.gada valsts aizsardzības politikas, kas tika noteikta tā laika VAK?
Kā Valsts aizsardzības politika skaidro NDL 12.pantā noteikto NBS virspavēlnieka kompetences, ja mēs balstāmies uz kolektīvo aizsardzību? Šādus un līdzīgus jautājumus uzdod karavīri un zemessargi, kas grib saprast savu uzdevumu un vietu valsts drošības struktūrās.