Cik ilgi šis ikgadējais un pieaugošais saspringums turpināsies? Vai tiešām nav nekādu iespēju 16.marta un 9.maija konfrontācijas mazināšanai?
Izklausīsies vienkāršoti, taču esmu pārliecināts, ka iespējamā nomierināšanās varētu būtu saistāma ar abu zīmīgo datumu vienlaicīgu un abpusēju akceptēšanu. Var taču būt tā, ka bez visai tautai un valstij kopīgiem svētkiem un atzīmējamām dienām kādām iedzīvotāju grupām ir pašām savi datumi.
Lai taču krievi Latvijā un arī Krievijā samierinās, ka latviešu leģionāri piemin un arī turpmāk pieminēs savus datumus un vietas, jo tā ir daļa no Latvijas vēstures! Bet tāpat arī latviešiem būtu jāsamierinās, ka cilvēki Latvijā svinēja un arī turpmāk svinēs Uzvaras svētkus 9. maijā. Līdzīgi kā leģionāri un to pieminētāji nav automātiski uzskatāmi par "nacistiem", arī tie, kas kara beigas svin pēc Krievijas kalendāra 9.maijā, nebūtu automātiski uzskatāmi par Latvijas ienaidniekiem, Krievijas "piekto kolonnu" Latvijā, impēristiem utt.
Es cenšos vienādi izprast gan leģionārus, kuriem karš beidzās 8. maijā, viņu ciešanas, sapņus un vilšanās, gan arī tos, kam svētki ir 9. maijs. Gan tos, kuriem ne 8., ne arī 9. maijs patiesībā neatnesa mieru, bet nebrīvi vēl 45 gadu garumā, gan tos, kuriem 9. maijs ļāva justies stipriem, lepniem, vareniem... Varbūt man ir vieglāk tāpēc, ka pats neesmu nedz tajā karā karojis, nedz arī asociēju sevi kā šobrīd notiekošo datumu cīņu kaujinieku. Un mani vislielākie pretinieki ir nevis 16. marta vai 9. maija svinētāji, bet tie, kas joprojām arī šodien turpina šo karu savās domās un darbos.
Es 16. martu pieņemu kā mūsu tautas traģēdijas, Latvijas tautas sašķeltības simbolu – ka latvietim, šīs mazās tautas loceklim, nācās karot pret citu latvieti, ka latvieši tika mobilizēti svešu valstu armijās, un vēl tāpēc, ka tik daudzi aizgāja brīvprātīgi. Man šajā karā nav nedz labo, nedz slikto – ir tikai pieviltie un nelaimīgie.
Šķiet, tieši to vēlējās uzsvērt Valsts prezidents, taču diemžēl viņš savu domu nespēja akcentēt tā, lai vienlaikus uzrunātu visus. Krievi saklausīja tikai viņiem nepieņemamo latviešu leģionāru godināšanu, savukārt latvieši izlikās nepamanām prezidenta teikto, ka arī 9. maijā cilvēkiem ir visas tiesības piemin savējos. Valsts prezidents tāpat nosodoši atzīmēja, ka "ir cilvēki, kuri uz šo veco cilvēku rēķina, kas piedalās piemiņas pasākumos, vienkārši grib politiski pacelties, un tas nav normāli, tas ir jābeidz un jāskatās uz priekšu, domājot par nākotni".
16. martā arī es godināšu leģionārus, bet darīšu to klusi, nepiedaloties politizētos un ārišķīgos pasākumos. Es godināšu nevis leģionu, bet cilvēkus, kuri brīvprātīgi vai piespiedu kārtā bija spiesti nest smagu upuri. Un nosodīšu ikvienu, kurš šo jūtīgo jautājumu izmanto savam pašlabumam politikā. Tāpat es jau savlaicīgi rosinu pārskatīt attieksmi pret 9. maiju, ļaujot izbaudīt svētkus tiem, kam šajā dienā ir par ko priecāties. Postoša kara beigas – vienalga, 8. vai 9. maijā – , nudien, ir pamats svētkiem, pat ja neesi šajā karā uzvarējis. Un tādēļ šķiet, ka nav lieki vēlreiz uzsvērt to, ko esmu rakstījis pavisam nesen. Esmu pārliecināts, ka tikai tad, ja spēšu toleranti izturēties pret to, kas citiem ir svēts un sagādā prieku (protams, likuma, morāles utt. robežās), tikai tad arī pats spēšu ko patiesi baudīt, patiesi priecāties un cerēt, ka to, kas svēts man, respektēs arī citi. Vien tad, ja spēšu priecāties par citu veiksmēm, arī pašam veiksme uzsmaidīs biežāk.