Dažkārt trāpīgi uzdots jautājums pasaka daudz vairāk nekā uzrunas, paziņojumi un skaidrošanās. Tieši to var teikt par aizvadītajā nedēļā prezentēto bijušā ministra Edgara Zalāna vadītā konservatīvo ideju institūta "Populares Latvija" pasūtināto un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veikto pētījumu "Pasaules uzskats: pašnovērtējums un realitāte".
Var profesionālajās aprindās neatlaidīgi runāt par to, ka Latvijas iedzīvotāji neizprot, kas politikā ir kreiss un labējs, konservatīvs un liberāls. Tāpat var gausties, ka kreisums Latvijas politikā joprojām vairāk tiek uztverts kā krieviskais, savukārt labējais – tas ir gandrīz vai sinonīms vārdiem "latviskums" vai "nacionāls". Taču aptaujas rezultāti uzrāda pavisam citādu realitāti. Izrādās, ka vienlīdz kreisi Latvijā ir gan latvieši, gan cittautieši, ka kreiso ir vairāk nekā labējo, ka konservatīvo ir vairāk nekā liberālo, bet gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju izvēlas sociālistisku skatījumu, ja vien tas nosaukts citā vārdā.
Interesanti ir pētījuma rezultāti par to, kādi mēs patiesībā savos uzskatos esam, bet vēl interesantāk šķiet tas, cik ļoti Latvijas iedzīvotāju pašnovērtējums atšķiras no tā, kas patiesībā esam.
Atliek vien nepiesaukt teju vai nepiedienīgo vārdu "sociālisms" vai kādu no tā atvasinājumiem, bet, piemēram, uzdot jautājumu par to, vai valstij ir jānodrošina sociālais taisnīgums un jāgarantē visu sabiedrības locekļu vienlīdzība, jāgādā par visiem iedzīvotājiem un jānodrošina visiem bez izņēmuma pienācīgs dzīves līmenis, jāsaglabā kontrole pār stratēģiski svarīgām nozarēm un ar nodokļu palīdzību jāpārdala bagātība... Un tad izrādās, ka šādu skatījumu par savējo dēvē 46,6% Latvijas iedzīvotāju, tātad – gandrīz puse.
37% Latvijas iedzīvotāju paši sevi uzskata par labējiem un tikai 16% sevi identificē kā kreisos. Pārējie sevi uzskata vai nu par centristiem, vai arī nav varējuši atbildēt, kas arī ir gana zīmīgi. Bet tikmēr aptaujas dati liecina: ja respondentiem uzdod vairākus vienkāršus un precizējošus jautājumus, tad par kreisi orientētiem patiesībā uzskatāmi 55% Latvijas iedzīvotāju, tātad vairāk nekā puse, savukārt labējo ir tikai 5%. Varen liela izrādās atšķirība starp to, ko cilvēki paši par sevi domā, un to, kā vērtējami viņu spriedumi, ja tos ievieto kādā mērījumu skalā!
Pēdējā laika notikumu sakarsētajā starpnacionālo attiecību gaisotnē bieži nācies dzirdēt, ka ne jau paši iedzīvotāji, bet gan politiķi un mediji ir tie, kas uzkurina etnisko spriedzi un neiecietību. Taču arī te pētījums rāda, ka situācija ir pretrunīga. Tikai 22% aptaujāto latviešu uzskata, ka pret visām Latvijā dzīvojošām tautībām būtu jāizturas vienādi, nevis vairāk jāaizstāv latviešu intereses. Jā, tāds nu ir tas spoguļattēls, un vai tik nebūs jāatzīst, ka patiesībā esam divkoši un tikai tēlojam, ka esam gana iecietīgi, toleranti un pretimnākoši, jo tas ir moderni un eiropeiski un labi piestāv mūsu iedomu tēlam.
Nesakritību starp vēlamo un esošo uzrāda arī atbildes uz citiem jautājumiem. Iepriekš gluži kā mantra ir ripināti vārdi par Latvijas iedzīvotāju atbalstīto integrēšanos Eiropā un iekļaušanos starptautiskajā apritē. Tomēr tikai 24,2% vēlas vēl ciešāku Latvijas iekļaušanos dažādās pārvalstiskās struktūrās un valstu savienībās, bet 56,1% aptaujāto svarīgāka ir maksimāla Latvijas patstāvības un neatkarības (suverenitātes) saglabāšana. Tikai 21,1% uzskata, ka globalizācija Latvijai dod vairāk laba.
Šādiem pētījuma rezultātiem vajadzētu būt kā aukstai un atskurbinošai dušai gan pašai sabiedrībai, gan arī tās priekšstāvjiem un augšstāvjiem. Tad jājautā, piemēram, vai Latvijas elitei maz ir mandāts virzīt eiro ieviešanu, diskutēt par vēl ciešāku iekļaušanos/pakļaušanos Eiropas Savienībai?
Elitei ir pamats šausmināties arī par to, ka pētījums izgaismo Latvijas partiju un politiskās izvēles dīvainību. Izrādās, ka teju vai visu šobrīd Saeimā ievēlēto partiju vēlētājs ir vienlīdz kreiss un konservatīvs, taču partijas joprojām sevi stūrgalvīgi dēvē citādi. Ja konkrēto politisko partiju atbalstītāji ir savos uzskatos tik dažādi, tātad šos cilvēkus ar šo partiju vieno nevis kāda no ideoloģijām, bet gan savtīgas intereses vai arī smukākā frizūra, koptākais vaigs un staltākā stāja. Skumji!
Iespējams, ka pētījumā ir aizskarts un analizēts pārāk daudz jautājumu vienlaikus. Tādos gadījumos pazūd fokusācija. Un tad katrs var savtīgi pasmelties tai daļā, kas vislabāk piemērojamas paša interesēm. To varēja novērot arī pirmajos aptaujas apskatos. Dažviet pārpublicēti vien procenti, īpaši nekavējoties pie to analīzes. Nacionāli orientētā "Latvijas Avīze" jau virsrakstā akcentēja viņuprāt svarīgāko: "Vairākums latviešu ir etnocentriski orientēti". Savukārt "Telegraf.lv" sava raksta nosaukumā paironizē, ka 8% iedzīvotāju atbalsta komunisma idejas. Krievijas "Regnum" virsraksts maļ savu, akcentējot, ka 53% latviešu gatavi atbalstīt etnisko diskrimināciju. Katrs nosmēla sev un savam lasītājam tīkamo.
Negribētos gan, lai šī interesantā un zīmīgā pētījuma rezultāti paliktu tikai kā šāds savtīgi izmantojams datu katls. Gribētos, lai tas drīzāk aktualizētu nepieciešamību pēc pārmaiņām pašvērtējumā. Lai politikā un sabiedrībā nevaldītu godbijīga pazemība pret labējību un dogmatiskas bailes no kreisuma. Jo tikai no blefošanas brīvās diskusijās starp ideoloģiju pārstāvjiem var rasties risinājumi, kas nepieciešami visas sabiedrības attīstībai. Lai politisko ideju sāncensība vienreiz sāktu risināties arī bez latviskā un nelatviskā pretnostatījuma! Lai politikā godīgi pašidentificējas gan kreisie, gan labējie, gan konservatīvie un liberālie! Lai Latvijā beidzot būtu uz ideoloģijām balstītas partijas! Lai pēc iespējas mazāk būtu to, kas neprot un nevēlas sevi identificēt! Lai pēc iespējas mazāk būtu to, kas Latvijas politikā (un Latvijas valstī kopumā) joprojām nejūtas nekādi pārstāvēti, bet drīzāk – vienkārši aizmirsti.