Vai noturēsim Latgali?
Referenduma rezultāti Latgalē nepārsteidz. Bažas man ne tik daudz par to, kas notiek Latgalē, bet gan par to, kā tas var ietekmēt Latvijas vienotību un nedalāmību. Latgale nu ir gluži kā ugunskuram tuvu stāvoša pulvermuca. Atliek vien cerēt, ka reāls, Latgalei un tās iedzīvotājiem izprotams politiskās, ekonomiskās, sociālās un etniskās attīstības modeļu piedāvājums no Rīgas turp nonāks ātrāk par Maskavas vai pašu latgaliešu izraudzītu autonomijas (Latvijas sagraušanas) plānu.
Miers nosargāts
Es ļoti bažījos, ka ap referendumu virmojošās kaislības varētu veicināt ne tikai virtuālus, bet pat ļoti tiešus un sadzīviskus etniskos konfliktus. Tāpat bažījos, ka referenduma retorika vēl vairāk aktualizēs domstarpības latviešu un krievvalodīgo attiecībās. Tas nenotika! Cilvēki ielās neizgāja, un joprojām mēs dzīvojam mierā! Un par to ir jāpateicas potenciālo provokatoru pasivitātei gan pašu mājās, gan arī ārvalstīs. Uzskatu mieru par ļoti lielu dāvanu, lai gan nejūtu, ka tā tiktu pienācīgi novērtēta. Viss taču varēja beigties daudz nejēdzīgāk. Mūs pažēloja, mums paveicās...
Divas kopienas - divi noslēgti katli
Iemesls mieram gan ir nevis starpnacionālā tolerancē, bet kopienu nošķirtībā, kas vērtējama arī kā Latvijas realitāte un traģēdija. Latvieši par referendumu runāja ar latviešiem un latviski, krievi - attiecīgi ar krieviem un krieviski. Starp kopienām nekāda dialoga nebija, tāpēc arī nebija iespējas attīstīties konfliktiem. Viens otram blakus, katrs uz sava riņķa vārījās divi noslēgti katli...
Meklējam un skaitām nodevējus
Kopš pirmās referenduma izziņošanas dienas es neslēpu, ka balsošu Pret. Tomēr izrādījās, ka ar to vien ir par maz, dažubrīd jutos kā lielāks nodevējs nekā tie, kas bija Par. Jo ar tiem viss it kā skaidrs, bet savējos vairāk tracināja tie, kas jautāja un lika aizdomāties pašiem. Pirmsreferenduma ņemšanās mani biedēja ar dažām līdzībām ar to, kā pagājušā gadsimtā dzima totalitārie režīmi...
Vēl nesen Latvijas medijos visnotaļ augstprātīgi ironizēja par to, ka Ziemeļkorejā cilvēkus sodīja, jo viņi, lūk, - pārsmieties var! - neesot pietiekami izjusti sērojuši par vadoņa nāvi. Nepagāja ilgs laiks, kad Latvijā cilvēkiem nācās taisnoties, ka viņi, lūk, pietiekami sakāpināti neuztverot latviešu apdraudējumu un atbildību referendumā. Es biju pārliecināts, ka šāda mērīšanās pēc lojalitātes ārējām izpausmēm un vēl arī nodevēju meklēšana Latvijā pieder vakardienai.
Vēl viena lieliska iespēja
Tāda tautas vienotība sen nebija manīta Tā ir Latvijai dāvātā iespēja! Vai kārtējā neizmantotā? Jau bija iespējas ar pirmskrīzes laika trekno gadu naudu, bet to izmantojām nevis attīstībai, bet patēriņam. Bija krīze, bet to izmantojām nevis reformām, bet grāmatvediskai taupībai. Bija rīkojums Nr. 2, bet pārmaiņas notika vien personālijās, ne politikas principos. Nu atkal ir iespēja - latviešu tauta vismaz vienā jautājumā ir spējusi vienoties. Kā šo vienotību izmantot? Ja vien būtu spējīgi līderi, tad šo saskaņas (ak, Kungs, kas par problēmvārdu - drīz jau tas būs lietojumā nevēlams! Vienotības? - Arī apķiķināms!) potenciālu varētu izmantot patiesi vēsturiskām pārmaiņām nacionālajā attīstībā, spēcīgas, pārliecinātas, sērdienītes sindromu pārvarējušas tautas civilizētā pašizkopšanā. Kad vēl, ja ne tagad?
Līderu un ideju trūkums
Pārmaiņas nav iedomājamas bez idejām un līderiem. Žēl, bet Latvijā nemana līderus ar idejām, savukārt tie, kam idejas būtu, ir bez varas, labākā gadījumā vien ar iespēju izteikties. Kaut kā neizdodas Latvijā varu ar idejām sinhronizēt. Vai vara neizprot, ka bez jēdzīgām idejām tā ir bezjēdzīga un savtīga? Un arī idejotājiem jāapzinās: lai cik laba būtu ideja, ir vajadzīgs kāds, kam iespējas to īstenot.
Ja 1988. gadā Latvijas radošā inteliģence būtu tikai runājusi par atmodu un nebūtu Rakstnieku savienības paspārnē arī veidojusi Latvijas Tautas frontes dibināšanas orgkomiteju, tad visām tām emocionālajām runām un mītiņiem nebūtu nekādas jēgas. Šobrīd man dziļi simpātiskas ir mācītāja Jura Rubeņa izlīguma ieceres, taču ar runām, diskusijām un parakstīšanos vien būs par maz, ir nepieciešama arī administratīvā virzība. Varbūt, ka būs! Lai Dievs dod! Negribas, lai Labas gribas manifests izrādītos vien kārtējā deklarācija, bet, ja Jura Rubeņa iesākto neturpinās Valsts prezidents, Saeimas spīkere vai premjerministrs un viņu resori, tad tā arī notiks...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
