Foto: Publicitātes attēli

Man sen nav bijis tik fiziski slikti kā vakar, "Delfi" tiešraidē vērojot cilvēkus Rātslaukumā. Tāda griezīga nenovēršamības, nelabojamības un bezcerības sajūta kaut kur pakrūtē. Apmēram tā.

Tos, kas tur bija sapulcējušies, var saukt, kā vien ienāk prātā. Gan par pūli ar "nozombētām PSRS sejām", kas par nelielu samaksu "ar putām uz lūpām" gatavs vai krist par savu elku. Gan par pilsoniski aktīvāko sabiedrības daļu, kura atšķirībā no citus uz boikotiem aicinošām Latvijas Bankas maizē uztūkušu advokātu madāmām ir gatava aizstāvēt savējos ne tikai tviterī vien. Gan vēl visādi.

Taču viens nav apšaubāms: lai kā nu dēvētu šo pulcēšanos un tās dalībniekus, lai kādu birku tai un tiem piekārtu, visi sapulcējušies bija cilvēki - nevis kaut kādas nez no kurienes nupat ievestas dzīvības formas, bet cilvēki, kuri, vai nu tas viņu pretiniekiem patīk vai ne, tepat vien dzīvo, acīmredzot arī dzīvos līdz savai pēdējai stundiņai un, kas trakākais, paliks apmēram tādi, kādi nu ir.

Atzīšos - lai ko es kuro brīdi būtu rakstījis par saviem līdzcilvēkiem, līdz pat vakardienas "pilsoniskajiem pasākumiem" kaut kur manī saistībā ar šiem cilvēkiem mita neliela... nu, teiksim - cerībiņa. Ilūzijiņa. Tāda maziņa, bet tomēr.

Šī cerībiņa-ilūzijiņa bija saistīta ar to, ka šie un visi pārējie Latvijas cilvēki ir nupat piedzīvojuši grūti iedomājamu, vienkārši briesmīgu nelaimi, kura gan nav skārusi viņu personisko ādu, toties uzskatāmi parādījusi, ka nāve var atnākt jebkurā brīdī un nevienu nešķiro ne pēc vecuma un dzimuma, ne valodas, tautības un materiālā statusa.

Un - turpinot manas cerībiņas izklāstu -, ja reiz tā, tad varēja taču gadīties, ka notikusī nelaime ir bijusi pietiekami pārliecinoša un no ikdienas rutīnas izsitoša, lai šie cilvēki apjēgtu, ka šo savu dzīvi, kura, izrādās, jebkurā brīdī visnegaidītākajā veidā var izbeigties, būtu jēdzīgāk dzīvot bez visādām nāves priekšā sīkām savstarpējām jezgām, pusizdomātiem aizvainojumiem un vēl viskautkā tāda.

Vēl vairāk - varat, protams, smieties, bet manas mazās cerībiņas-ilūzijiņas turpinājums bija: varēja taču gadīties, ka no visiem tiem Latvijas cilvēkiem, kas uzdodas par esošiem un potenciāliem valstsvīriem, atrastos viens vienīgs, kurš atrastu un pateiktu tos pareizos vārdus, kas ļautu uz mirušo kauliem uzbūvēta kārtējā gobzemveidīgo biznesa vietā uz bojāgājušo piemiņas pamata radīt kaut ko, kas ar laiku radītu fundamentu kaut cik vienotai - nu, vismaz dažās svarīgās lietās - Latvijas nācijai.

Neatradās neviens - ne aktīvais prezidents vai paldiesvaldis, ne čērčilizētais mērs vai nākamā eirokomisāre, ne Latvijas attīstītājs vai jokainā mūsu vienoto māju solītāja, ne vēl kāds cits. Neviens vienīgs. Ne tikai neatradās - pat nepamēģināja. Visiem viņiem neatliekami bija savas svarīgākas lietas darāmas.

Manuprāt, ne tas briesmīgi, ka viens divpadsmit dienas pēc katastrofas priecīgi paceļ gaisā divus pirkstus uzvaras žestā, bet tas, ka gan viņam, gan viņiem visiem un ikvienam jau ir sava jaunā dienaskārtība, kuras pirmie punkti visi kā viens sākas ar vārdiem - es, manis, man, mani, ar mani un, protams, pret mani.

Varbūt mana cerībiņa-ilūzijiņa tiešām bija naiva un stulba no sākta gala līdz pat savai nāvītei vakar "Delfi" tiešraides laikā. Bet varbūt - tāda iespēja bija, taču atkal nekā. Bezcerīgi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!