"Tas, ka FKTK kārtējo reizi visu nogulēja, nav nekāds pārsteigums. Kompetences līmenis LV iestādēs ļauj tikai konstatēt notikušo," viss ir skaidrs citam. Un šādus viedokļus pa visu interneta telpu otrdien vien kopā varētu savākt tūkstošiem.
Atceroties Parex krahu, kad mūsu dārgais banku uzraugs - Finanšu un kapitāla tirgus komisija patiešām nogulēja visu, ko nu vien varēja nogulēt, būtu liels kārdinājums piekrist, nemaz ilgi nedomājot. Jo vairāk, piemēram, ieklausoties "banku eksperta" Ģirta Rungaiņa otrdien radio visā nopietnībā, pat neaptverot sacītā komiskumu, teiktajā - ka, lūk, mūsu banku uzraugi ir pārlaiduši trīs banku krīzes (mēs zinām, kā tieši) un tagad ir visnotaļ gatavi ceturtajai.
Taču, ja ticam mums oficiāli stāstītajam, šis it kā īsti nebūtu tas gadījums.
Atminēsimies - kad tika paziņots par Lietuvas Snoras bankas atklāto iztukšošanu un tai sekojušo nacionalizāciju, visi mūsu banku uzraugi un pārējie, kam vien ir kaut kāds sakars ar banku jomu, vienā balsī apgalvoja - tikai mieru, tikai mieru, Krājbankā viss ir kārtībā, uztraukumam nav pamata.
Protams, banku uzraugiem un draugiem patiešām tā ir jāapgalvo līdz pat pēdējam brīdim, un nav ko par to uz viņiem dusmoties, - tikko apgalvojumos iezagsies kaut mazākā šaubu ēniņa, attiecīgās bankas noguldītāju un klientu panika, vienalga, pamatota vai nepamatota, būs klāt. (Kas netic, var pajautāt Ivaram Godmanim, cik desmitu miljonu aizplūšanu no valsts jau pārņemtās Parex bankas savulaik izmaksāja viņa glupā izmuldēšanās televīzijā - varbūt mēs banku slēgsim, varbūt neslēgsim: jo kurš idiots gan atstās savu naudu bankā, kuru valsts gan pārņēmusi, taču pasaka - nu, tad jau redzēs, ko mēs ar to darīsim.)
Taču, ja reiz līdz ar Snoras bankas krahu nekādi nekavējoši soļi netika sperti (ja neskaita gluži remdeno lēmumu par ierobežojumu uzlikšanu izmaksām no Krājbankas), varētu pieņemt, ka uz to brīdi informācijas par kādiem brēcošiem un uzskatāmiem - simt miljonu ir diezgan iespaidīga summa - iztrūkumiem Krājbankā mūsu banku uzraugiem nebija. Jo tad taču viņi būtu sarosījušies uzreiz, vai ne?
Bet tad... paiet burtiski dažas dienas, un izrādās, ka iztrūkums esot gan, turklāt tas esot visnotaļ krimināls - pietiekams, lai no tiesas dabūtu akceptu Krājbankas prezidenta apcietināšanai.
Un te nu sākas neskaidrības. No vienas puses - patīk mums tas vai ne, bet banku uzraugiem, pat tiem visprasmīgākajiem un zvērīgākajiem, ir savas iespēju robežas: ja pēkšņi vienas bankas vadībai ienāk prātā tādu vai citādu summu pārskaitīt nezinkam, uzraugi var vienīgi žēli noskatīties palikušajās sliedēs un ķerties pie pārskaitītāju žmiegšanas, - aizkavēt šādu pārskaitījumu viņi nevar, lai kā mums gribētos.
Tātad - dažās dienās Krājbankas vadība būtu aizskaitījusi, par labu nez kam ieķīlājusi vai nez kā nozaudējusi 100 miljonus latu (kas ir oficiāli nosauktā summa)? Baltie un pūkainie uzraugi bijuši uzdevumu augstumos, taču neko nav spējuši izdarīt zvērīgo bankas kriminālistu izdarībām. Holivudas filmai tas būtu visnotaļ okei, bet šeit un tagad?
Krājbankas līdzšinējam vadītājam Ivaram Priedītim var pārmest daudz ko, bet nez vai atradīsies cilvēks no banku jomas, kurš skaidrā prātā pieļaus, ka šis ilgizdzīvojošais baņķieris - vienalga, vai viņš strādāja par latvieti vai ko citu, - vienkārši tāpat, tikai tāpēc, ka visvarenais Antonovs "palūdza", būtu veicis kaut ko uzskatāmi un viennozīmīgi (un viegli atklājami) kriminālu. Šāds un tāds viņš, protams, bija - bet atklāti glupjš? Un vēl kopā ar visu valdi, kura, kā zināms, tāpat ir aizturēta?
Publika, protams, pašlaik ar labsajūtu brēkā par veco, glumo, visādi nesimpātisko komjaunieti Priedīti, - bet ir ārkārtīgi grūti iedomāties, ka tieši šāds vecs un glums žuks ar visu savu dzīves pieredzi, kurš pieredzējis visas līdzšinējās banku krīzes, tā vienkārši varētu aizskaitīt kaut kur simt miljonus, labi saprotot, ka šāds solis - ja tas tiešām ir krimināls -, ņemot vērā Krājbankai pievērsto megavērību, tiks atklāts ja ne stundu, tad dienu laikā. Mums priekšā noliktais stāstiņš, kā Priedītis policistiem stāstījis par savu nepārdomāto rīcību ar bankas finanšu līdzekļiem un kā policisti pateicībā par vērtīgo informāciju viņu ir aši iespundējuši čokā, ir, maigi izsakoties, jokains.
Ar vārdu sakot, oficiālā versija par kriminālo dumiķi Priedīti, kurš nozūmējis simt miljonus, ir dīvaina. Tā vienkārši īsti neiet kopā ar veselo saprātu.
Protams, ja to atmetam, nekavējoties parādās jautājums - kas tad ir noticis?
Es nevaru uz to atbildēt, jo gluži vienkārši nezinu. (Kaut otrdienas preses konferencē FKTK vadītājas Irēnas Krūmanes stāstiņš par to, kā komisija "pārkāpumus bankas darbībā" konstatējusi 18. novembrī - tātad divas dienas pēc Snoras kraha - un uzreiz pa galvu, pa kaklu vērsusies Ģenerālprokuratūrā, liek domāt, ka ne jau vienā dienā kriminālais Priedītis ticis galā ar simt miljoniem un ka patiesībā kaut kas finansiāli jokains, mūsu trīs krīzes pieredzējušajiem un nogulējušajiem uzraugiem nemanot, noticis jau ilgāku laiku iepriekš, bet ieraudzīts tikai pēc notikumiem Lietuvā. Jo vairāk, ka "iztrūkums" nu jau vairs netiek pat pieminēts.)
Tāpat kā nezināt jūs, neraugoties uz to, ka likuma "Par valsts noslēpumu" 5. pants skaidri nosaka, ka valsts nav tiesīga iedzīvotājiem ierobežot pieejamību informācijai par ekonomisko stāvokli valstī un līdz ar to katram no jums it kā ir likumīgas tiesības pašam iepazīties ar, piemēram, valdības otrdienas sēdes slēgtajā daļā izskatīto informāciju par banku jomas stāvokli valstī. Tiesības jums ir - tikai valsts tām uzspļauj, jo no Parex kraha laikiem lieliski zina, ka nekas jau par šādiem sīkumiem nebūs.
Bet tā vēl nav Parex kraha galvenā mācība. Tas, kas pirmām kārtām ir jāatceras - Latvijas valsts šādās situācijās mums melo aizrautīgi un, šķiet, pat ar zināmu labsajūtu. Valsts dienu dienā mums meloja Parex kraha laikā, vienlaikus aizkulisēs vienojoties ar "abiem K", un nav pamata domāt, ka tās tikumos kaut kas šajā laikā būtu mainījies. Vismaz no līdzšinējās publiski sniegtās informācijas nekas par to neliecina.
Līdz ar to jautājums par to, kas īsti noticis Krājbankā un kur (un it īpaši - kad) aizčibējuši oficiāli nosauktie simt miljoni, nu nekādā gadījumā nav atbildēts. Un, ja skaidrība par to vēl tikai gaidāma, viens gan ir skaidrs jau pašlaik: pat, ja izrādīsies, ka Latvijas valsts amatpersonas jau atkal nav uzraudzījušas, jau atkal nav pamanījušas, jau atkal ir noticējušas, jau atkal nav operatīvi reaģējušas, toties jau atkal pa kaktiem par kaut ko vienojušās utt., "iesēdīsies" labākajā gadījumā kāds privātbaņķieris, bet nekādā gadījumā ne kāds no tiem, kam ir jāuzrauga, jānovērš un jākontrolē.