Foto: AFI
Tuvojas 16.marts. Kā katru gadu, politiķi laikus sākuši strīdēties par to, kurš vairāk izdarīs šīs dienas labā vai tieši pretēji – kurš vairāk to noliegs. Kā katru gadu, grūstīšanās notiek ap Brīvības pieminekli. Pagaidām mutiski un rakstiski, gaidot to īsto dienu, kad varbūt izdosies arī fiziski… Par pašiem leģionāriem, kuri vienmēr tiek ierauti šajā nejēdzīgajā mutulī, iedomājas tikai retais. Pārējie pārsvarā domā par sevi, savām runām, ambīcijām un naidu.

Savu karjeru iekšlietu ministres amatā pirms trim gadiem uzsāku, visiem mūsu dienestiem nodrošinot kārtību 16.martā. Rīgā un citur, kur notika pasākumi. Todien pilsētā bija vairāk policistu nekā jebkad iepriekš redzēts. Formās un bez formām. Ķēdēs ap pieminekli un riskantajās vietās pilsētā. Strādāja robežsargi un drošības policijas darbinieki, liekot lietā lielu izdomu un piepūli, lai tiktu ar visu galā un neviens neciestu. Jo skaidrs, ka pietiktu "uzšķilt sērkociņu", lai "uzietu gaisā" viss apkārt. Arī tādēļ, ka Krievijas un daža vietējā prese ar nepacietību vienmēr gaida, vai tomēr neizdosies šo "sērkociņu uzšķilt". Pēdējos divus gadus nav izdevies. Domāju, ka neizdosies arī šogad.

Ir pārmests, ka pie pieminekļa par daudz spēku, ka pietiktu ar mazākiem. Varbūt. Bet pirms trim gadiem mums bija traģiskā 13.janvāra pieredze un to neviens ministrs negribētu piedzīvot. Tāpēc es pieturējos pie principa – labāk vairāk nekā viena par maz. Policisti un citi dienesti divus gadus no vietas 16.martā burtiski aplenca pieminekli, dienestu vadītāji pirms tās dienas naktis negulēja, lai izdomātu, kā norobežot vienus radikāļus no otriem. Intervijās man jautāja – vai tiešām vajag tos žogus ap pieminekli. Abus gadus cerīgi atbildēju – pienāks kāds gads, kad nevajadzēs. Un tie, kas vēlēsies, vieni paši un netraucēti varēs pieminēt šo dienu, noliekot ziedus. Tie, kam tas nepatiks, malā pieklājīgi paprotestēs un visi izklīdīs. Pie pieminekļa nebūs politiķu, nebūs žogu, nebūs policistu. Tāda bija mana pārliecība vēl pagājušajā gadā, staigājot gar pieminekli un vērojot policistu darbu un sanākušo reakciju.

Man bija svarīgi tur būt pašai un izdarīt, cik varu – pateikt leģionāriem, ka viņi būs pasargāti, apkārtējiem – ka nesāksies kautiņi un Latvijai – ka viss tiek kontrolēts. Diemžēl. Jo valstī, kuru saucam par demokrātisku, neprotam demokrātiski pieņemt cits cita pārliecību. Man bija svarīgi tur būt arī tāpēc, ka manu bērnu vecvectētiņš bija leģionārs un vēl tagad viņi nezina, kur nest ziedus viņa iespējamā nāves dienā vai tajā pašā sešpadsmitajā martā…

Šogad noteikti atkal būs žogi. Jo pēc referenduma tas būs īpašs 16. marts. Smags visiem. Bet esmu droša, ka bez "uzšķilta sērkociņa", jo zinu, ka iekšlietu dienesti prot strādāt.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!