Mārcis Auziņš: Kur malku cērt, tur skaidas lec?  (98)

Viena no tādām lietām ir Izglītības un zinātnes ministrijas publiskotais studiju programmu alternatīvais izvērtējums. Jāteic, man nācās piedzīvot lielu vilšanos. Kad sociālajos tīklos paudu šo savu viedokli, saņēmu vairākas vēstules ar aicinājumu savu viedokli precizēt un skaidrot. Tagad mēģināšu to darīt.

Sākšu ar nedaudz plašāku jautājumu. Kāpēc Latvijas augstākās izglītības sistēmai šis izvērtējums vispār ir vajadzīgs? Manuprāt, galvenais tā mērķis ir uzlabot studiju kvalitāti, koncentrējot resursus tajās vietās, kur šī kvalitāte ir iespējama. Tas pavisam noteikti ir daudz plašāks, nekā pēc noteikta algoritma mehāniski samazināt no valsts budžeta finansēto programmu skaitu. Rīkojoties mehāniski mēs vienīgi iegūsim vēl lielāku studiju programmu sadrumstalotību. Piemēram. Mēs zinām, ka skolotāji tiek gatavoti daudzās Latvijas augstskolās. Izvērtējot visas šīs programmas, izveidojas situācija, ka ideāla nav neviena augstskola un katrā no tām ir kādas labas programmas un kādas ne tik labas. Ja mēs mehāniski pārstāsim finansēt ne tik labās, tad katrā no augstskolām paliks mazāks skaits skolotāju programmu, bet tos tomēr turpinās gatavot visās šajās augstskolās, tikai šaurākā studiju programmu klāstā. Mijiedarbības starp šīm dažādajām skolotāju programmām mazināsies un kvalitāte nevis paaugstināsies, bet cietīs.

Ko vajadzētu darīt. Pēc kvalitātes izvērtējuma rezultātiem vajadzētu koncentrēt skolotāju gatavošanu mazākā skaitā augstskolu, nekā tas ir tagad. Identificējot tās augstskolas, kurās ir lielākais labo programmu skaits un ir potenciāls šāda veida programmas realizēt. Tas ir gan akadēmiskais personāls, gan materiālais nodrošinājums, gan, protams, dažādu studiju programmu mijiedarbības iespējas. Šajās "stiprajās" augstskolās ir jākoncentrē skolotāju sagatavošana. Ar studiju programmu pārcelšanu, no ministrijas viedokļa, es saprotu finansējuma pārcelšanu, jo cita instrumenta jau šā procesa realizēšanai ministrijas rīcībā nav. Protams, tas ir ievērojami sarežģītāk nekā vienkārši pārtraukt finansēt dažas sliktākās studiju programmas. Bet tas ir vienīgai ceļš, lai studiju kvalitāte kopumā būtiski augtu. Šobrīd ministrs ir izvēlējies vienkāršāko ceļu, kas rada ilūziju par kvalitātes uzlabošanu.

Par pašu skaitlisko izvērtēšanu. Izskatās, ka ir iznākusi tāda kā numeroloģija. Tā jau ir daudz kritizēta, tādēļ neiedziļināšos sīkāk, bet ilustrēšu tikai dažus piemērus.

Vēlreiz tās pašas skolotāju sagatavošanas programmas. Ir zināms, ka šajā grupā Augstākās izglītības padomes organizētajā programmu izvērtējumā pieaicinātie ārzemju eksperti skaitlisko novērtējumu katrā vērtēšanas kritērijā sniegt atteicās. Eksperti programmas sadalīja trīs grupās - ilgtspējīgās, pilnveidojamās un neilgtspējīgās. Varu piebilst tikai to, ka šo ekspertu grupu vadīja profesore no Lielbritānijas ar ļoti lielu pieredzi studiju programmu izvērtēšanā. Tomēr pēc ārzemju ekspertu aizbraukšanas, lai izvērtēšana neizskatītos nepabeigta, vietējie eksperti šos punktus vērtējumu tabulās tomēr salika. Vēl vairāk, bieži starptautisko un vietējo ekspertu programmu sadalījums grupās nonāca pretrunās. Tagad Izglītības un zinātnes ministrija šos punktus, kas, maigi izsakoties, ir radušies neatbilstoši projekta realizācijas procedūrai, izmanto par pamatu vērtējumam, kas novedīs pie daudzu programmu slēgšanas.

Vēl vairāk - ārzemju eksperti šajā vērtēšanā parakstījās par sadalījumu pa grupām, bet nevērtēja konkrētos indikatorus punktos. Tagad pārvērtēšanas rezultātā, balstoties uz neatbilstošiem skaitliskiem vērtējumiem, ir mainījies programmu sadalījums pa grupām. Dažas ir izrādījušās kvalitatīvākas nekā ārzemju ekspertu skatījumā, dažas, tieši otrādi, ir noslīdējušas zemāk. Šādu neatbilstību uzskaitījumu varētu turpināt.

Galvenais secinājums - izejas dati nav korekti.Tātad ļoti negribētos, ka, domājot par studiju programmām, kurās šobrīd studē labi un ieinteresēti studenti, nozarēs, kas mūsu valstij ir ļoti nepieciešamas, tiktu realizēta pieeja - kur malku cērt, tur skaidas lec.

Augstu vērtēju to, ka Robertam Ķīlim nav trūcis politiskās un cilvēciskās drosmes uzsākt radikālus pārmaiņu procesus. Tāpēc ceru, ka viņam pietiks drosmes atzīt (kas ir nesalīdzināmi grūtāk), ka šis mēģinājums pārvērtēt programmas nav bijis veiksmīgs, un sākt procesu vēlreiz, šoreiz pārdomātāk un kvalitatīvāk, roku rokā sadarbojoties ar nacionālajiem un starptautiskajiem ekspertiem.