Taču biedēkļu stāsti var būt pielāgoti arī pieaugušo pasaulei. Vislabāk, ja stāstnieks ir pieredzējis, titulēts, ar sirmu bārdu un nopietnu skatienu. Latvijas medijiem tādu ir izdevies atrast, un viņš pats ar aizrautību uzņēmies šo lomu. Tas ir Latvijas Universitātes profesors Gabriels Taivāns. Neapšaubot viņa zināšanas par Austrumiem un islāma pasauli, pēdējā laikā profesora vārds biežāk izskan saistībā ar dažādiem pareģojumiem par latviešu tautas drūmo likteni. Viņa intervijām likti smagi virsraksti, piemēram, "Pēc 37 gadiem latvieši būs izteikta minoritāte " un "Latviešiem drīzumā būs masveidā jāmācās ķīniešu un turku valoda" (abi portālā TVNET). Taivāns stāsta, ka tuvākajos laikos mēs piedzīvosim lielu imigrantu pieplūdumu, jo šobrīd Latvija ir viena no retāk apdzīvotajām teritorijām Eiropā. Viņš piesauc arī bēdīgos demogrāfijas datus un tendenci, ka daudzas latviešu sievietes precas ar ārzemniekiem no Austrumu valstīm. Profesora teiktajā latvieši tiek noniecināti kā pārlieku pakļāvīga un iztapīga nācija.
Labticīgi gribētos domāt, ka Taivāns ar savām atziņām mēģina pildīt tādu pašu misiju kā mīloši vecāki un viņa mērķis ir, lai latvieši uzmanās no draudošajām nepatikšanām, ko viņi paši varbūt īsti nespēj novērtēt. Taču profesora izteikumos pietrūkst biedēkļu stāstiem raksturīgās pamācības vai brīdinājuma, kas tad īsti jādara, lai nekļūtu par minoritāti savā valstī. Taivāns savu sakāmo pasniedz ar nolemtības toni, it kā šāda notikumu attīstība viņu nevis uztrauktu, bet sagādātu ļaunu prieku.
Interesanti, ka Taivāna piesauktais scenārijs diezgan bieži gūst atsaucību arī krieviskajos plašsaziņas līdzekļos, kur tas parasti tiek pasniegts ar domu – no vilka bēgāt, lācim uzskriesiet. Sak, nepatīk 9. maijs, "Jaunais vilnis", krievu valoda, dabūsiet Ramadānu, minaretus un arābu valodu. Aha, nobijāties?!! Es gan nesteigtos apgalvot, ka Taivāns ar saviem biedēkļu stāstiem pūš Maskavas stabulē. Te vairāk jaušas nicinājums pret mūsdienu Rietumu liberālo ideoloģiju, kas koncentrējusies uz individuālismu un materiālismu un vairs nav spējīga saglabāt garīgumu un vienojošās vērtības. Tam pretī profesors it kā liek islāma pasauli, kas, viņaprāt, ar to visu neslimo, tāpēc ir stiprāka konkurences cīņā. Un, kad Latvija kļūs par šā neredzamā kaujaslauka sastāvdaļu, arī latviešiem būs vājākās pozīcijās.
Te gan parādās pretrunas. Varbūt islāma pasaule arī ir materiālisma nesamaitāta un garīga, tomēr tās daudzie pārstāvji, kas pārceļas uz "pūstošajiem" Rietumiem, lielākoties izrādās nevis misionāri, bet gan labākas dzīves tīkotāji. Tieši šā iemesla dēļ viņi reti aizķeras Latvijā, jo te nav tāds dzīves līmenis, pēc kāda viņi tiekušies. Parasti viņi ir nelaimīgi, ka nav izdevies sasniegt kāroto Zviedriju vai Dāniju. Viņus neinteresē izveidot Latvijā plašu musulmaņu kopienu un ieviest te savus tikumus, jo patiesībā viņi jau ir saindējušies ar rietumnieku individuālisma vīrusu. Protams, neiegūstot kāroto (t. i., cerēto materiālo stāvokli), aizklīdušās avis var sākt meklēt atpakaļceļu uz aploku, bet ne jau Latvijā, kas ir tikai starpposms šajā procesā.
Taivāns spriež, ka Latvijā ir daudz neapstrādātas zemes, kas varētu būt liels vilinājums ieceļotājiem. Taču liela daļa imigrantu, kas ieplūst Eiropā, bieži izrādās nevis čakli un uzņēmīgi darbarūķi, bet gan dīkdieņi, kas daudz labprātāk vēlētos pārtikt no pabalstiem un gadījuma darbiem.
Nesen savu biedēkļu stāstu tautai izstāstīja arī Valsts prezidents Andris Bērziņš – ja Latvija desmit gados nepanāks Eiropas Savienības vidējo līmeni, tad kā valsts tā beigšot pastāvēt. Ja prezidents ar vidējo līmeni ir domājis ekonomisko attīstību un labklājības pieaugumu, tad tas vienlaikus var izrādīties vilinājums imigrantiem, kas savukārt padarītu reālāku L. Taivāna piesaukto scenāriju. Dilemma... Bet varbūt biedēkļu stāstiņu klausīšanās vietā labāk izvirzīt mērķus un censties tos sasniegt.