Eiropai šis pavērsiens licis neizpratnē saraukt pieri, jo vairāk tādēļ, ka kreisie neslēpa arī mērķi pārņemt kontroli pār Konstitucionālo tiesu, no šī nodoma atsakoties tikai pēc samērā asas Briseles reakcijas.
Politiskā situācija Rumānijā ir nestabila jau mēnešiem ilgi. Pieņemoties spēkā iedzīvotāju neapmierinātībai ar algu samazināšanu, nodokļu paaugstināšanu un aizvien jauniem korupcijas skandāliem augstākās varas gaiteņos, pāris mēnešu laikā fiasko cieta divas prezidentu atbalstošas labējas ievirzes valdības - sākumā savu krēslu zaudēja premjers Emīls Boka, bet pēc tam viņa pēdās gāja Mihajs Ungurjanu. 39 gadus vecajam sociāldemokrātu līderim Pontam faktiski nekas nebija jādara, gaidot līdz auglis (premjera krēsls) nogatavosies un pats iekritīs viņam rokās - maijā tā arī notika, parlamentā izveidojoties jaunai valdošajai koalīcijai.
Nepilni divi mēneši, protams, nav pietiekams termiņš, lai spriestu par valdības darbu, taču apgalvot, ka kreisajiem būtu kāda recepte ekonomisko problēmu pārvarēšanā, nav nekāda pamata. Kaut gan jaunais premjers allaž kritizējis iepriekšējo valdību panākto vienošanos par 5 miljardus eiro liela aizdevuma saņemšanu no Starptautiskā Valūtas fonda (un ar to saistītās apņemšanās veikt reformas un realizēt taupības politiku), šajā laikā viņš nav spējis izvirzīt nekādu alternatīvu, Rietumu partneriem solot, ka vienošanās paliek spēkā, un Rumānija pildīs tās nosacījumus. Tikmēr Rumānijas nacionālā valūta leja turpina lēni, bet nenovēršami zaudēt vērtību, bet aizvien vairāk rumāņu, neredzot nekādas perspektīvas dzimtenē, pārceļo uz vairāk pārtikušām valstīm.
Iespējams, tieši ar vēlmi elektorāta acīs radīt pārliecinošas un izlēmīgas darbības iespaidu, skaidrojamas Pontas un viņa domubiedru pēdējo nedēļu aktivitātes - pretējā gadījumā samazinātos kreiso cerības uz uzvaru parlamenta vēlēšanās, kas paredzētas novembrī. Taču nav arī izslēgts, ka premjeru vada pavisam banāla vēlme sagrābt kontroli pār visiem varas atzariem, vai arī novērst uzmanību no skandāla, kas izcēlās, kad žurnālā Nature parādījās publikācija, kas apliecina - 2003. gadā aizstāvētā Pontas disertācija ir plaģiāts. Uz abiem šiem apstākļiem nav kautrējies norādīt arī Basesku, kurš pēdējā laikā savu politisko konkurentu konsekventi dēvē par Copy/paste kungu.
Pieredzējušais (prezidenta amatā viņš ir kopš 2004. gada) Basesku paziņojis, ka gaidīs referenduma rezultātus, atgādinot, ka 2007. gadā viņš šādai procedūrai jau gājis cauri - arī toreiz parlaments nobalsoja par atstādināšanas procedūras sākšanu, bet referendumā tauta lēma citādāk. Pašlaik gan atbalsts prezidentam ne tuvu nav tik liels, kā 2007. gadā, turklāt, kreiso spēku kontrolētais parlaments paspējis pieņemt labojumus likumā. Tagad, lai apstiprinātu referendumā izvirzīto jautājumu, pietiek ar to, ka par to nobalso vairāk nekā puse no referenduma dalībniekiem, nevis vairāk nekā puse no balstiesīgajiem iedzīvotājiem, kā paredzēja likuma iepriekšējā redakcija. Līdz ar to iespēja, ka Basesku tiks atstādināts, krietni pieaug.
Ja vien citādi nelems Konstitucionālā tiesa, kas šonedēļ gatavojas darīt zināmu savu spriedumu par likuma atbilstību konstitūcijai. Pastāv ļoti liela iespējamība, ka tiesa lems par sliktu premjeram un viņa kreiso koalīcijai. Ja ne citu iemeslu dēļ, tad atspēlējoties par to, ka valdība pagājušajā nedēļā mēģināja nomainīt vairākus tiesnešus, bet, kad tas neizdevās, parlamenta koalīcija pieņēma likumu, kas Konstitucionālajai tiesai aizliedz vētīt parlamentā apstiprinātos dokumentus. Šeit arī slēpjas premjera Ahilleja papēdis. Ja uz cīņu par varu starp kreisajiem un labējiem Eiropas institūcijas un ASV vēl varētu skatīties uz pirkstiem, tad draudus tiesu varas neatkarībai tās nepacietīs. Jebkāds konflikts ar Konstitucionālo tiesu Pontam var beigties ar to, ka viņš Eiropā kļūs par tikpat nevą 7lamu personu, kāds vēl pirms pāris mēnešiem bija viņa vārdabrālis un kolēģis - Ungārijas premjers Viktors Orbans. Kā šis konflikts beidzās, ir labi zināms - Orbanam nācās piekāpties.