Republikāņu kandidāts uz ASV prezidenta amatu Mits Romnijs, šķiet, nolēmis spēlēt uz visu banku, un 6. novembrī paredzētās prezidenta vēlēšanas pārvērst par referendumu par Baraka Obamas administrācijas realizēto ekonomisko politiku. Par to liecina fakts, ka kā viceprezidenta amata kandidātu Romnijs izvēlējies 42 gadus veco Pārstāvju palātas budžeta komisijas vadītāju Polu Raienu, kurš pazīstams kā aktīvs valdības tēriņu un budžeta deficīta samazināšanas aizstāvis. Šāds solis ir samērā riskants, jo Raiena ekonomiskā programma nesola neko labu gados vecākajiem un trūcīgākajiem vēlētājiem, uz ko kampaņas laikā nekavēsies norādīt demokrāti.
Līdz vēlēšanām palikuši nepilni trīs mēneši, bet aptaujas liecina, ka nacionālā mērogā Romnijs no Obamas atpaliek par septiņiem (CNN dati) līdz deviņiem (Fox News aplēses) procentpunktiem. ASV vēlēšanu sistēmas dēļ tam gan nav tik izšķiroša nozīme, jo daudz svarīgāks ir spēku samērs konkrētos štatos, kurus mēdz dēvēt par svārstīgajiem - kā nekā, uzvarot štatā pat ar 0,0001% pārsvaru, uzvarētājs tiek pie visām pavalsts elektoru balsīm. Iespējams, ka Raiena izvēle ļaus Romnijam pārvilkt republikāņu pusē Viskonsīnas štata vēlētājus, kuri jau 14 gadus atbalsta kongresmeni Pārstāvju palātas vēlēšanās. Viceprezidenta vārda nosaukšana parasti dod zināmu impulsu kampaņai, ko nekavējas izmantot Romnijs un Raiens, nu jau tandēmā veicot priekšvēlēšanu braucienu pa vēl četriem svārstīgajiem štatiem - Virdžīniju, Ziemeļkarolīnu, Floridu un Ohaijo.
Bet kā šī izvēle ietekmēs vispārējo vēlētāju noskaņojumu? Jāsāk ar to, ka lielai daļai politikas analītiķu Raiena vārda nosaukšana bija diezgan liels pārsteigums. Līdz tam ticamāk šķita, ka Romnijs par viceprezidenta kandidātu izvēlēsies kādu no mērenāk noskaņotajiem republikāņiem - bijušo Minesotas gubernatoru Timu Poventliju, senatoru no Ohaijo Robu Portmenu, iespējams, pat CIP vadītāju Deividu Petreusu. Tomēr Romnijs, šķiet, bijis spiests ņemt vērā to, ka nominācijas procesa laikā viņam nereti tika pārmests nepietiekams konservatīvisms, nepietiekams republikānisms. Raiens ir aicināts, lai kompensētu šo radikālisma trūkumu - ne velti viņu amerikāņu medijos dēvē par "budžeta vanagu", ne velti viņu atbalsta radikālie Tējas dzērāju kustības jeb Tea Party piekritēji, kuri uzskata - jo mazāka ir valdības un valsts loma, jo labāk, un tirgus visu noliks savās vietās.
Šai republikāņu elektorāta daļai Raiena izvēle nešaubīgi liks aktivizēties, taču vienlaikus republikāņu kandidāts riskē zaudēt gados vecākus un trūcīgus vēlētājus, kuriem viceprezidenta ekonomiskā programma draud ar vēl plānākiem maciņiem. Nav nekādu šaubu, ka Obamas nometne visiem spēkiem izvairīsies no diskusijām par budžeta deficītu un ārējo parādu (tieši to samazināšana ir Raiena programmas galvenais mērķis), bet vērsīs uzmanību uz to, ka vicprezidenta budžeta plāns ir nesaudzīgs pret trūcīgajiem (pārtikas talonu sadali plānots nodot štatu pārziņā), gados vecajiem (Raiens vēlas reformēt Medicare programmu), toties atkal uzlabos bagāto amerikāņu stāvokli (plānotā nodokļu samazināšana lielāku ieguvumu dod tieši turīgākajiem iedzīvotājiem).
Kaut gan Romnijs ir devis mājienus, ka nepiekrīt visiem Raiena budžeta plāna punktiem, un apstrīdējis to interpretāciju, gados veco un trūcīgo vēlētāju grupa no viņa gaida precīzāku skaidrojumu. Tomēr tas var arī nesekot, jo kāda tad jēga bija virzīt Raienu par viceprezidenta amata kandidātu, lai tūdaļ sāktu apstrīdēt viņa programmu?
Toties līdz ar Raiena izvēli Romnijs var likt zināmas cerības uz militārpersonu un viņu ģimenes locekļu atbalstu, jo attiecībā pret Pentagonu budžeta komisijas vadītājs allaž bijis ļoti dāsns. Vairāki augsta ranga aizsardzības ministrijas darbinieki pat slavējuši Kongresu, ka tas apstiprina lielākus izdevumus aizsardzībai, nekā prasa prezidents. Ar Raiena palīdzību Romnijs, kurš vienmēr demonstratīvi norobežojies no Vašingtonas elitārās politikas, arī varētu gūt lielāku izpratni par Kongresa darbības mehānismiem, tomēr uz vēlētāju simpātijām tas iespaidu, visticamāk, neatstās.
Grūti nepiekrist, ka šogad republikāņu izvēle bijusi labāka, nekā pirms četriem gadiem, jo tik daudz muļķību, kā toreizējā viceprezidenta amata kandidāte Sāra Peilina, Raiens noteikti nesarunās. Taču tikai viena iemesla dēļ - viņš ir pietiekami pieredzējis, lai nerunātu par jautājumiem, kuros neorientējas, un ārpolitika noteikti ir viens no šādiem jautājumiem. Jāpiebilst, ka tā pati problēma ir Romnijam, kurš neilgās vizītes laikā Eiropā un Tuvajos Austrumos paspēja izgāzties vismaz trīs reizes. Jāpiekrīt, ka arī Obamam pirms četriem gadiem nebija nekādas pieredzes ārpolitikas jomā, taču viņš par savu viceprezidenta amata kandidātu izvēlējās Džozefu Baidenu, kurš diplomātijā un ārlietās bija noēdis vairākus pudus sāls.
Zinot amerikāņu egocentrismu, gan jāsaprot, ka ārpolitika ne tuvu nav nedz pirmā, nedz piektā svarīgākā tēma priekšvēlēšanu batālijās - ierindas amerikāņiem pilnīgi pietiks ar Romnija/Raiena tandēma paziņojumu, ka viņi darīs visu, lai ASV saglabātu globālās lielvaras statusu. Vēlēšanu rezultātus lielā mērā izšķirs tas, kā viena vai otra komanda spēs izskaidrot savas ekonomiskās politikas priekšrocības - tā, lai to saprastu ierindas Džo vai Mērija. Romnija un Raiena pluss ir tas, ka amerikāņu labklājība pēdējo četru gadu laikā nav uzlabojusies, un, ko gan citu vainot, ja ne pašreizējo prezidentu? Piesaistot Raienu, republikāņu kandidāts tagad varēs ne tikai kritizēt Obamu, bet stāstīt, ka viņam ir alternatīva programma, ka viņš ir gatavs būtiskām pārmaiņām. Vēstījuma vadmotīvs jau ir skaidrs - Romnijs un Raiens liks uzsvaru uz to, ka katra nākamā amerikāņu paaudze vienmēr dzīvojusi labāk par iepriekšējo, Obamas palikšana pie varas šo tendenci apdraud, bet republikāņiem ir recepte jaunai ASV ekonomikas augšupejai.