Māris Krūmiņš: Turcija un Izraēla - atsalums pāraug aukstajā karā

Izraēlas laikraksts "Haaretz" jau paziņojis, ka šīs vizītes laikā varētu tikt noslēgts militārās sadarbības līgums starp Turciju un Ēģipti. Jebkura militāra alianse ir paredzēta tam, lai vērstos pret kādu kopīgu ienaidnieku, un šajā gadījumā, rēķini kā gribi, šis ienaidnieks var būt tikai un vienīgi Izraēla, kas vēl pavisam nesen tika uzskatīta gan par Turcijas, gan Ēģiptes sabiedroto.

Hosnī Mubāraka valdīšanas laikos attiecības starp Kairu un Ankāru nebija īpaši spožas, abas valstis faktiski sacentās par Vašingtonas un ASV dzīvojošā ebreju lobija labvēlību. Tagad situācija ir mainījusies. Ēģiptē pie varas nākušajiem militāristiem nācies secināt, ka tautas neapmierinātība ar slikto ekonomisko situāciju nekur nav zudusi. Bailes no nemieru atkārtošanās likušas tiem izspēlēt arābu pasaules trumpja kārti - antiizraēlismu. Augustā notikusī pūļa ārdīšanās pie Izraēlas vēstniecības Kairā, terora akts netālu no Eilatas, uz kuru vienaldzīgi noskatījās Sīnāja pussalā dislocētie Ēģiptes karavīri, ieroču straumes uz it kā bloķēto Gazas joslu vedina Izraēlas medijus uz domām, ka nopietna situācijas saasināšanās šajā frontē vairs nav uz kalniem.

Ar šādu situāciju, kas sliktākajā gadījumā novedīs pie 1979. gada Kempdeividas vienošanās laušanas, Izraēla principā jau bija rēķinājusies - ne jau velti tā pavasarī neatbalstīja Ēģiptes pilsētu ielās izgājušo demonstrantu prasības pēc demokrātijas. Taču fakts, ka unisonā ar Kairas islāmistiem tagad dzied arī Turcijas valdība, rada bažas. Ir saprotama R. T. Erdogana vēlme saņemt vismaz atvainošanos par deviņu Turcijas pilsoņu nogalināšanu pagājušā gada incidentā ar Brīvības flotili, taču Turcijas reakcija šķiet pārspīlēta un, galvenais, nelaikā. Izraēlas vēstnieka izraidīšana no Ankāras un paziņojums par militārās sadarbības pārtraukšanu, vēl būtu daudzmaz pieņemama rīcība, bet šonedēļ Turcijas premjers paziņoja arī par flotes plāniem pastiprināt patruļas Vidusjūras austrumos, turklāt nepieciešamības gadījumā nodrošināt Turcijas karakuģu eskortu ceļā uz Gazu esošajiem humānās palīdzības sniedzējiem. Tas jau skan pēc atklātiem draudiem, gluži tāpat kā Turcijas premjera brīdinājums, ka Izraēla var necerēt uz to, ka tai vienatnē izdosies izstrādāt Vidusjūrā esošās dabasgāzes atradnes.

Un papildus tam vēl Ankāras paziņojums, ka šomēnes gaidāmajā ANO Ģenerālajā asamblejā Turcija atbalstīs Palestīnas valsts uzņemšanu ANO...

Izraēlas aizsardzības ministrs Ehuds Baraks gan atgādinājis, ka arī iepriekš Izraēlas un Turcijas attiecībās bijuši tumšie periodi - gan tad, kad abas valstis strīdējās par Kipras jautājumu, gan tad, kad Turcija nepiekrita Austrumjeruzālemes aneksijai. To, ka situācija pagaidām vēl nav sasniegusi kritisko, it kā apliecina arī fakts, ka tirdzniecības apjomi starp abām valstīm pieaug. No otras puses - arī pirms 1941. gada nacistiskās Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā abas valstis intensīvi tirgojās...

Izraēla, šķiet, joprojām saglabā cerības, ka Turcija tikai blefo, un zināms pamats tam ir. Šī valsts nestiprina sadarbību ar Izraēlas galvenajiem ienaidniekiem - Irānu un Sīriju. Pat gluži otrādi - Sīrijas prezidentam Bašaram Asadam nācies uzklausīt bargu kritiku par vēršanos pret demonstrantiem, bet Teherāna nokaitināta ar Ankāras piekrišanu savā teritorijā izvietot NATO ātrās brīdināšanas radaru, kura uzdevums ir fiksēt Irānas raķešu palaišanu. Bet cieša sadarbība starp turkiem un arābiem var būt apgrūtināta kaut vai vēsturiskās atmiņas dēļ - reģiona valstis itin labi atceras Osmaņu impērijas laikus, bet pašreizējā Turcijas politika aizvien biežāk liek domāt, ka tieši šāda kārtība ir premjera R.T. Erdogana un viņa mēreno islāmistu valdības ideāls.