Māris Kūlis: Kas ir Islāma valsts (Daesh), un uz ko tā cer?  (92)

Nesenie notikumi Parīzē, kā arī terorakts Beirūtā un Krievijas lidsabiedrības lidmašīnas saspridzināšana neilgā laika posmā ir no jauna uzjundījuši jautājumus par situāciju Tuvajos Austrumos. Tomēr šoreiz tie no pārspriedumiem par Krievijas un rietumvalstu ģeopolitisko stīvēšanos un bēgļu epopejas risinājumiem ir pārvirzījušies uz kādu konkrētu organizāciju, kas jau kārtējo reizi ar savu nepatīkami savdabīgo spožumu izgaismo starptautisko norišu horizontu.

Lai gan tā sauktā Islāma valsts ir uzmanības centrā tagad, tā jau vairākus gadus ir atgādinājusi par sevi ar sen neredzētas brutalitātes un - kas īpaši interesanti - šīs brutalitātes dokumentēšanas un izrādīšanas pasākumiem. Kā piemēru var minēt kaut vai amerikāņu žurnālista Džeimsa Foleja (Foley) eksekūciju - Islāma valsts kaujinieki ne tikai nogrieza viņam galvu, ne tikai to visu nofilmēja, bet arī pacentās par to izveidot visnotaļ kvalitatīvi uzņemtu videoklipu, kuru, protams, tūdaļ izplatīja sociālajos tīklos.

Lūk, tā ir jauna pieeja, kas var daudz pastāstīt par grupējuma dabu un nolūkiem. Protams, būtu tikai godīgi piebilst, ka Foleja liktenis ir vien piliens jūrā starp visām slepkavībām, sakropļošanām, izvarošanām u. c. vardarbīgiem aktiem, kurus paveikusi Islāma valsts.

Visupirms jāizteic piezīme, kas pirmajā mirklī varētu šķist tikai tehniska, bet atklāj gan ideoloģiski simbolisku, gan nozīmīgu jēgu. Organizācija, kas sevi bravūrīgi dēvē par Islāma valsti, šādu nosaukumu izvēlējusies ne bez iemesla. Proti, tā it kā zagšus, taču ļoti uzstājīgi liek pieņemt ideju, ka tā patiešām ir "valsts". Tas ir tikai viens no šīs organizācijas vērienīgās propagandas līdzekļiem, ar kuru ikvienam iepotēt domu, ka Islāma valsts nudien ir valsts un tāpēc pret to jāattiecas ar bijību. Tas ir sociālā prestiža jautājums globālā mērogā, un pasaulē, kurā apreibinās ar pudeļu etiķetēm, tas ir it īpaši svarīgi. Tātad - kā būtu jādēvē Islāma valsts un kā to dažkārt dēvē?

Plašsaziņas līdzekļos bieži lieto apzīmējumu ISIS vai ISIL, kas ir attiecīgi Islamic State of Iraq and Syria (vai al-Sham) un Islamic State of Iraq and the Levant abreviatūras. Abi apzīmējumi attiecas uz vienu un to pašu organizāciju. Savukārt apzīmējumi al-Sham un Levante uz vienu un to pašu teritoriju Tuvajos Austrumos, kas lielā mērā sakrīt ar mūsdienu Sīrijas robežām. Simboliski izvēršot ambīcijas un izvirzot pretenzijas uz kalifāta statusu, 2014. gada 29. jūnijā ISIL jeb ISIS, saīsināja savu nosaukumu līdz Islāma valsts (angļu v. - Islamic State). Patlaban valda uzskats, ka pareizāk būtu lietot ISIL ekvivalentu arābu valodā, kas latviskojot būtu Dāiša (Daesh). Pieskaņojoties šim uzskatam, kura pamatā ir doma, ka jāliedz Dāišai iespēja kultivēt valsts tēlu, arī es tālāk tekstā lietošu apzīmējumu Dāiša.

Kā jau minēts, jautājums par nosaukumu nav tikai tehnisks. Tam ir reliģiska, politiska un ideoloģiska nozīme:

Palūkojoties uz pēdējā laika statistiku (vismaz 128 noslepkavotie Parīzē, 43 - Beirūtā, 224 - Krievijas lidmašīnas notriekšanā) un pat neskaitot milzīgo upuru skaitu Dāišas kontrolētajās teritorijās, varētu rasties jautājums, kas gan ir tik simpātisks teroristiskas organizācijas ideoloģijā, ka cilvēki no malu malām plūst stāties tās rindās? Vai tiešām pasaule ir "sajukusi prātā" un slepkavošana ir atkal modē? Acīmredzot kaut kas tur ir un tas ir gana valdzinošs, lai spētu musināt uz centieniem pārveidot pasauli. Šādā kontekstā gribas pieminēt franču eksistenciālisma filosofa Albēra Kamī (Camus) teikto "Es zinu, ka daudzi cilvēki mirst tāpēc, ka, viņuprāt, dzīve nav dzīvošanas vērta. Un zinu, ka ir citi, kas paradoksālā kārtā ziedo dzīvību tādu ideju vai ilūziju dēļ, kuras viņu dzīvi apveltī ar jēgu (tas, ko sauc par dzīves jēgu, ir reizē arī lielisks iemesls nāvei)."[1] Vai Dāiša piedāvā "dzīves jēgu"?

Dzīvojot politkorektuma un vispārējas tolerances caurstrāvotā Eiropā, nudien var šķist dīvaini, ka tepat netālu dzīvo un darbojas sabiedriskās grupas, kas piedāvā radikāli pretēju dzīvesveida modeli. Visdrīzāk izbrīna cēlonis ir tas, ka pārtikušo rietumu iedzīvotāji ir pilnīgi pārliecināti, ka viņu dzīves modelis ir neapšaubāmi vislabākais. Turklāt šādam uzskatam ir daudz pārliecinošu iemeslu - kaut vai, piemēram, materiālā nodrošinātība. Līdz ar to doma, ka reliģiskie argumenti varētu būt būtiski svarīgu lēmumu pieņemšanā, bieži vien izplēn pragmatisko apsvērumu priekšā. Turpretī Dāiša piedāvā reliģiskus apsvērumus, un tie var un spēj sniegt dvēseles piepildījumu dedzīgām sirdīm.

Saprotams, tas var izklausīties skandalozi un absurdi, tomēr jāņem vērā, ka reliģiskās jūtas nudien spēj motivēt neticamiem darbiem, viss viens, vai skaistiem un cēliem vai drūmiem un baisiem. Rietumu pārticības zemēs (arī Latvijā) dzīvojoši ļaudis var nesaprast, kā gan racionāls cilvēks var rīkoties neracionāli. Atbilde nav tālu jāmeklē: ir pamats domāt, ka apgaismības laikmeta ideja par cilvēka saprātīgumu ir vien skaists, toties naivs sapnis. Ja vēl rodas šaubas un Dāišas kaujinieku rīcībā gribas atrast merkantilus motīvus, tad jāatceras kaut vai teroristi-pašnāvnieki.

Dāišai piemīt savdabīga un nebijusi iezīme - tā nekautrējas būt redzama. Tā pat īpaši piepūlas būt redzama un zināma. Dāišas darboņi negausīgi izpaužas sociālajos tīklos, veido filmas, tekstus utt. Galu galā tam ir arī panākumi. Patlaban Dāišas rindās karojot apmēram 20 tūkstoši ārzemnieku, kas ir iebraucēji no valstīm ārpus Sīrijas un Irākas. Starp šiem ārzemniekiem ir ne tikai daudz imigrantu, kas ir baudījuši rietumvalstu liberālisma saldo nektāru, bet arī šo valstu pamatiedzīvotāji.

Šā gada jūnijā The New York Times publicēja rakstu par kādu 23 gadus jaunu sievieti ar pseidonīmu Aleksa (Alex). Jaunā dāma dzīvo nomaļa ASV štata nomalē kopā ar saviem vecvecākiem. Viņas dzīve allaž bijusi ārkārtīgi garlaicīga, tukša un vienmuļu. Laiku viņa lielākoties kavējusi, tērzējot tīmeklī, it īpaši Twitter. Reiz uzzinājusi par Dāišas zvērībām, viņa Twitter publiski pajautājusi, kāpēc tās notikušas? Viņai atbildējuši Dāišas atbalstītāji. Pretēji gaidītajam saruna izvērtusies patīkama, atbalstītāji bijuši labsirdīgi un ieinteresēti.

Tā jaunā dāma, kuras miesīgās dzīves robeža bija viedtālruņa ekrāns, soli pa solim atradusi jaunus draugus. Jāsaprot, ka Dāišas atbalstītāji rīkojās ļoti gudri. Viņi atturējās no tīmeklī ierastās ķengāšanās un prasmīgi izmantoja jaunās un naivās sievietes interesi. Beigu beigās draudzība aizgājusi tik tālu, ka Aleksa pieņēmusi islāmu un jau kravājusi somas, lai dotos uz Sīriju. Tas ir tikai viens stāsts no daudziem, tomēr tas apliecina, cik prasmīgi Dāiša prot izmantot propagandas un vervēšanas paņēmienus.

Organizācija aktīvi reklamē savu "zīmolu". Tā nekavējas izrādīt savus panākumus un vardarbības apliecinājumus visos sociālajos medijos. Piemēram, 2014. gadā Dāišas propagandisti laida klajā filmu "Kara liesmas" (Flames of War), kurā augstas kvalitātes izpildījumā izrāda savu militāro varenību, tomēr ir arī citas filmas. Organizācijas sabiedrisko attiecību speciālisti - viņiem tādi ir - rūpējas par žurnāla "Dabiq" izdošanu. Salīdzinot ar Osamas bin Ladena (bin Laden) vārgas kvalitātes videoierakstiem, žurnāls "Dabiq" izceļas ar teicamu izpildījumu. Vērtējot tikai vizuālo tēlu, to pat nav grūti iztēloties Narvesen žurnālu stendā. Dāišas mediju speciālisti veic sistemātisku vardarbības estetizēšanu un izdaiļošanu, tāpēc varētu teikt, ka tādējādi vardarbība kļūst par sava veida "glamūru". Saprotams, ka tas var pievilināt karot gribētājus.

Vienlaikus Dāišas atbalstītāji īsteno ārkārtīgi aktīvu un apjomīgu propagandas kampaņu ikkatram brīvi pieejamos sociālajos tīklos, jo īpaši Twitter. Jānis Sārts, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors, konferencē "Kiberšahs" savā referātā izteicis ļoti interesantu tēzi, proti, ka Dāiša ir pirmā organizācija, kuru varētu apzīmēt kā "virtuālu valsti, kuras mugurkauls ir Twitter".[2] Sārts paskaidro, ka šāda pieeja ir īpaši sekmīga, lai vervētu noteikta tipa cilvēkus. Proti, cilvēkus, kas paļaujas vienīgi uz ziņām Twitter vidē, "ievelk tādā kā tīklā", no kura tie tālāk nokļūst "alternatīvā realitātē", ko caurauž jau sagatavota un vienpusēja informācija emuāros (blogos), attēlos, videoklipos u. tml. Šīs komunikācijas formas īpatnība un būtiska iezīme ir tas, ka nav nekāda noteikta centra, kuru varētu iznīcināt un tādējādi sagraut visus sistēmu.

Šādu pieeju varētu salīdzināt ar interneta uzbūvi. Kad 20. gs. sešdesmito gadu beigās ASV militārais komplekss lika izstrādāt komunikācijas tīklu, kur viena posma iznīcināšana nesagrautu visu sistēmu, tapa mūsdienu interneta iestrādnes. Uzdevums bija izveidot sistēmu bez centra. Interneta tīklā katrs dators ir gan ņēmējs, gan devējs un katrs ir savienots ar ikvienu; līdzīgi arī Dāišas sociālo mediju kareivji spēj sekmīgi darboties patstāvīgi. Tēlaini izsakoties, centrāle kā asinis ir klātesoša katrā organisma daļā. Iznīcinot vienu Dāišas "tvītotāju", kaitējums ir niecīgs, jo šādu "tvītotāju" ir ārkārtīgi daudz. Tas ir internets internetā.

Tiesa gan, lai cik lieliski būtu vervēšanas paņēmieni, domājams, ka tiem ir nepieciešams spēcīgs ideoloģiskais pamats. Visnotaļ ticama teorija norāda, ka Dāišas sāgas saknes meklējamas jau 18. gadsimtā Arābijas pussalā. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad vēsture nav tikai interesanta pastkartīte no aizgājušajiem laikiem, bet ir dzīva un aktuāla. Proti, minētajā laikā Arābijas pussalā dzīvoja un darbojās Muhameds ibn Abdal Vahabs (Wahhab, 1703.-1792.). Vahabam esot derdzies noskatīties uz otomaņu un ēģiptiešu augstdzimušo švītiņu izlaidīgo dzīvi. Viņš secinājis, ka tie nemaz neesot musulmaņi, bet par tādiem tikai izliekas.

Vīlies sava laika islāmiskajā sabiedrībā, Vahabs izveidojis ticības attīrīšanas ideoloģiju, kas pārauga sunnītu islāma novirzienā - vahabismā. Pirms turpinu, vēl divas atrunas. Pirmā - termins "vahabisms" ir rietumniecisks apzīmējums, un šā virziena piekritēji sevi labprātāk dēvētu par salafītiem. Otrā - īstenticīgi un konsekventi vahabisti vai salafīti, kā Dāišas biedri, atsakās no jebkāda islāmu sašaurinoša apzīmējuma, jo, viņuprāt, tikai viņu islāma interpretācija ir vienīgā patiesā un līdz ar to viņu pieeja gluži vienkārši ir islāms, t. i., citas interpretācijas nemaz nebūtu jāuzskata par islāmu.

Vahabs bijis pārliecināts, ka nepieciešama islāma atjaunotne, kas nozīmēja, ka jāatgriežas pie salafisma, proti, jāatdarina pirmo trīs paaudžu pēc Muhameda dzīvesveids. Visi reliģiskie jaunievedumi esot grēcīgi un jāpieturas pie tiešas Korāna interpretācijas - sava veida sola scriptura. Vahabs uzskatījis daudzas tā laika paražas islāmā par ķecerīgām, ieskaitot svēto godināšanu un kapavietu godināšanu - tas viss esot elkdievība. Šis aspekts ir sevišķi būtisks, proti, vahabisms ir radikāls monoteisms.

Tas izskaidro, piemēram, kāpēc Dāiša nekad nevarētu kļūt par ANO biedri, jo ir tikai viens dievs un kalifam jāatskaitās nevis sazin kādas mirstīgo organizācijas, bet vienīgi dieva priekšā. Cits aspekts ir dažādu kultūras pieminekļu iznīcināšana. Senatnes artefaktu laupīšana un tirgošana melnajā tirgū vai to iznīcināšana ir labs ienākumu avots, taču tas ir arī reliģiskas reālpolitikas apsvērums, proti, kultūras pieminekļi, kas nav islāmiski, ir ķecerīgi (elkdievība jeb svešu dienu godināšana), var musināt uz netikumiskām domām u. tml. Turklāt no Dāišas skatpunkta tie ir, mazākais, bezvērtīgi un "gan jau" arī kaitīgi.

Vēl viena ārkārtīgi būtiska vahabisma ideja ir tā, ka islāmticīgā apliecinājums "Ir tikai viens dievs..." nav pietiekams, lai tā izteicēju uzskatītu par īstenu musulmani. Proti, ja kāds ir nogrēkojies, tad to nevar uzskatīt par grēcīgu musulmani. Nē, tas nozīmē, ka šis cilvēks vispār nav musulmanis! Savukārt, ja reiz nav musulmanis, tad ir neticīgais, bet neticīgie ir jānokauj. Tas nozīmē, ka mierīga līdzāspastāvēšana vai toleranta un saticīga diskusija principā nav iespējama. Katra diskusija nozīmētu vienīgi to, ka ticīgais nav gana dedzīgs, lai nokaujot apliecinātu savu ticību. (Ņemot vērā sajukumu, kas raisās sarunās par islāmu, noteikti jāpiebilst, ka, piemēram, Irāna ir pārsvarā šiītu zeme, kas nozīmē, ka tās iedzīvotājus potenciāli gaida vienīgi zobens.)

Savdabīgs un ļoti saistošs aspekts Dāišas reliģiskajā ideoloģijā ir orientācija uz apokalipsi (pasaules galu). Grupējuma biedri, pamatojoties uz Hadītu (otrs svarīgākais islāma sakrālais teksts, Muhameda "aforismu krājums"), ir pārliecināti, ka ir pietuvojusies "izšķirošā kauja" ar "Romas" armijām, kuras norises vietai saskaņā ar svētajiem rakstiem jābūt kādam necilam ciematam mūsdienu Sīrijā - Dabikai (Dabiq). Tomēr jāņem vērā, ka šis aspekts būtiski maina visa pasākuma nozīmīgumu. Proti, Dāišas kampaņa ir nevis šāda tāda cīņa par šādu tādu vēsturisku valsti, tautu vai strīdu, bet gan cīņa uz dzīvību un nāvi ar visaugstākajām likmēm. Tātad uz spēles ir likts nevis individuālas cilvēkbūtnes mūžs, bet gan dieva solījuma piepildīšana. Parādiet kaut vienu, kurš Straujumas dēļ uz durkļiem lēks! Toties cīņa par visuma kārtību jau varētu būt dzīvības vērta.

Iespējams, ka Vahaba centieni būtu izčākstējuši vēstures mēslainē, ja nebūtu kāda liktenīga pavērsiena viņa dzīvē. Patriekts no savas pilsētas, 1744. gadā Vahabs satika Ibn Saūdu un ieguva saūdu cilts aizstāvību, izveidojot stipru un ietekmīgu savienību, kuras sekas jūtam vēl šodien. Tolaik saūdi bija vien cilts starp citām, kas, sirojot un laupot, cīnījās par savu varu un labklājību. Tad Vahabs viņiem piedāvāja ideoloģiju, un Ibn Saūdam tagad bija ne tikai merkantili, bet arī reliģiski motīvi, lai sāktu visaptverošu karadarbību, kuras rezultāts bija pirmā Saūda Arābijas valsts. Lai gan panākumi bija ievērojami, tajā laikā valdošā Otomaņu impērija 1818. gadā jauntapušo valsti beigu beigās satrieca. Saūdi un Vahabs bija sakauti, tomēr ideja nebija iznīdēta.

Nākamais pavērsiena punkts ir Pirmais pasaules karš, kura laikā juka un bruka Otomaņu impērija. Saūdi nekavējās to izmantot un sāka savas valsts izkarošanu. Tā laika saūdu karalis Ibn Saūds jeb Abdulazizs (Abdulaziz) nebija aizmirsis Vahaba mācību. Reliģiskās degsmes un militārās attapības vadītam, Abdulazizam izdevās izkarot Saūda Arābiju tādu, kāda tā pastāv vēl šodien. Tomēr tās tapšanas vēsture iekļauj notikumus, kam - visnotaļ ticams - ir būtiska loma Dāišas izveidē un uzskatu orientācijā. The Huffington Post apskatnieks Alistērs Kruks (Crooke), britu diplomāts, kurš dzīves laikā ieņēmis augstu amatu izlūkdienestā MI6, raksta: "Saūdu projekts kopš savas renesanses 20. gs. divdesmitajos gados sevī ir slēpis pašiznīcināšanās "gēnu"."[3] Šis "gēns" ir vahabisma reliģiskā ideoloģija.

Lai kādi būtu bijuši īstenie iemesli, Saūda Arābijai bija jāmainās. Abdulazizs saprata - lai valsts spētu turpmāk pastāvēt, tai bija jāattālinās no militarizētā un agresīvā vahabisma un jātop vismaz attāli līdzīgai valstij, kas piekopj politiku un ar kuru var sarunāties, proti, viņš sāka modernizāciju. Ne visi atbalstīja šādu politiku, jo vahabisms bija tam klajā pretrunā. Tāpēc izcēlās iekšējais karš. Kad saūdu vahabistu militārais grupējums Ihvān (Ikhwan) pietuvojās nosacīti sabiedroto britu teritorijām, Abdulazizs to vardarbīgi apspieda. Lai gan reliģiskā degsme tika apslāpēta, tā gluži kā ogle zem pelniem turpināja karsti gruzdēt.

Apspiestās kustības dalībnieki vēlāk tika integrēti valsts pārvaldē, bet vahabisms tika padarīts par valsts varu atbalstošu mācību (līdzīgi kā krievu pareizticīgā baznīca impēriskajā Krievijā). No ekspansionistiskas reliģiskas doktrīnas vahabisms pārtapa sociālā un politiskā kustībā, kas stiprina karaļa varu, bet monarhs, maksādams meslus līgumam ar Vahabu, - tās autoritāti. Pēc Kruka interpretācijas var teikt, ka tajā mirklī aizsvilās pulvermucas deglis, un šīs pulvermucas sprādzienā arī ir tapusi Dāiša.

Turpmākās Saūda Arābijas vēstures un Dāišas tapšanas kontekstā jāņem vērā trīs apsvērumi - neapmierinātība ar nodevību pret vahabismu, naftas tirdzniecībā gūto ienākumu izmantošana vahabisma eksportā un jukas Irākā.

Pirmais apsvērums. Saūdu dzimtas pārstāvis, Saūda Arābijas karalis Abdulazizs sāka valsts modernizācijas un "normalizācijas" pasākumus. Lai gan vēl mūsdienās Saūda Arābijā mēdz nomētāt ar akmeņiem un sist krustā, tā ir kļuvusi "normālāka", piemēram, tajā var redzēt tādas "šaušalīgas" tehnoloģijas, kā telefonu, automašīnas, šo valsti var atrast politiskajās kartēs, tās diplomāti dzīvojas pa neticīgo zemēm u. tml. Iespējams, ka kādam tas var šķist smieklīgi, bet jāņem vērā, ka radikālam vahabistam tas drīzāk šķiet visnotaļ bēdīgi.

Turklāt vahabisma idejas agresivitāte ir palēnām noplakusi. Vahabisms ir pārvērties par tādu kā birokrātisku ideoloģiju, kuras šķietami vienīgais uzdevums ir saūdu varas uzturēšana. Saprotams, ka tas kādā brīdī varēja izraisīt vismaz slēptu nepatiku, kas dažkārt izpaudās arī aktuāli, piemēram, Svētās mošejas Mekā sagrābšana 1979. gadā vai 1975. gada atentāts pret karali Faisalu (Faisal). Jārēķinās, ka pārliecināti ticīgie dažādos jaunievedumus uztvēra kā nodevību pret senatnē nosprausto kopējo mērķi. Līdz ar to nebūtu jājūtas pārsteigtiem, ka dažkārt Saūda Arābijas pilsoņi izvēlas biedroties ar radikālajiem islāmistiem - viņi gluži vienkārši ir konsekventi.

Otrais apsvērums. Lai gan vahabisms mūsdienu Saūda Arābijā nudien ir saaudzis ar valsts varas aparātu, ideālu vai sirdsapziņas mocīts, karaļnams tomēr ir paveicis milzu darbu, lai vahabismu izplatītu arī ārpus Saūda Arābijas robežām. It īpaši, sākoties "naftas laikiem", kas valstij deva satriecošus ienākumus, tā ir ieguldījusi milzīgus līdzekļus savas reliģiskās doktrīnas eksportā. Lai gan precīzi skaitļi nav zināmi, dažādos avotos parādās tāda summa kā 100 miljardi ASV dolāru pēdējo 30 gadu laikā. Pat ja patiesībā iztērēts krietni mazāk, tie tāpat ir ārkārtīgi lieli skaitļi. Būtu naivi domāt, ka tam varētu nebūt seku.

Turklāt jāņem vērā arī paralēlās norises. 20. gs. vidū arābu valstīs izplatījās sekulārais nacionālisms, kura avangardā bija Gamāls Abdels Nāsers (Nasser) un kas būtu šķitis simpātisks, taču Nāseram piemita kāda nelaime - viņš bija pārāk kreiss, tā teikt, pat nedaudz iesarkans, savukārt ASV valdīja uzskats better dead than red (labāk beigts nekā sarkans). Sekas bija divpusējas. No vienas puses, rietumvalstis pievēra acis uz Nāsera sāncensi Saūda Arābiju, lai tikai ieriebtu Padomju Savienībai. No otras puses, bēgot no sekulārajām arābu pasaules valstīm, Saūda Arābijā ieradās daudz radikāli noskaņotu ticīgo, piemēram, "Musulmaņu brālības" biedri. Vienlaikus Saūda Arābija, sajutusi apdraudējumu, pastiprināja centienus izplatīt ticības vēsti.

Trešais apsvērums. Gan daudz apjūsmotais Arābu pavasaris, gan bieži nopeltais karš Irākā ir sagatavojuši lielisku augsni daždažādu ideju dzimšanai. Dāišas izcelsme tādā formā, kādā tā pastāv patlaban, ir vispirms saistāma ar Irāku. Līdz pat 2013. gadam Dāiša bija tikai "Islāma valsts Irākā". Tās līderis Abū Bakri al Bagdādi (Abu Bakr al-Baghdadi) ir dzimis Irākā un ir Irākas pilsonis. Līdz ar to varētu jautāt, kāpēc nemieri nav sākušies tieši Saūda Arābijā? Taču jāņem vērā elementārs apsvērums, proti, Saūda Arābija patlaban ir stabila valsts, kurā funkcionē varas iestādes - policija, armija, reliģiskā policija u. tml., bet pamatiedzīvotāji ir ļoti turīgi. Savukārt Irāka tās "atbrīvošanas" procesā ir ļoti daudz cietusi.

Gan Sīrijā, gan Irākā ir izveidojies ja ne varas vakuums, tad vismaz varas vājums. Saprotams, ka vienlaikus ir vairojies pazemojums un aizvainojums, kuru pavisam noteikti pastiprinājis tas, ka "atbrīvotāji" bija neticīgie. Sociālais, politiskais, administratīvais haoss ir vislabāk piemērotais brīdis, kad rasties jaunām un radikālām kustībām. Tēlaini izsakoties, nemiera ūdeņi tek tur, kur tiem vieglāk aiztecēt. Vērts iedziļināties grāmatas "Asinszemes" autora Timotija Snaidera (Snyder) komentārā: "[ASV veiktajā] Irākas invāzijā gāja bojā vismaz tikpat cilvēku kā bijušā režīma dēļ.

Tā pavēra ceļu reliģiskajai tīrīšanai valdošās partijas rindās un nobruģēja ceļu visaptverošam haosam valstī. Galu galā amerikāņu iebrucējiem, izmisuma dzītiem, nācās biedroties ar politisko klanu, kuru tie sākotnēji bija sakāvuši, lai ieviestu vismaz kaut kādu kārtību. Tas ļāva izvest karaspēku, bet tam sekoja islāmistu sacelšanās. Irākas valsts sagraušana 2003. gadā un 2010. gada karstās vasaras izraisītās politiskās jukas pavēra ceļu "Islāma valsts" teroristiem 2014. gadā. Izplatīta amerikāņu kļūda ir domāt, ka brīvība ir valsts varas trūkums."[4]

Līdzīgi procesi attiecas arī uz notikumiem ap daudz cildināto Arābu pavasari un pēc tā. Daudzas valstis tā laikā tik tiešām atsvabinājās no diktatoru žņaugiem, tomēr ar nožēlu jāteic, ka bez žņaugiem tās vēlāk pamanījās radīt himeras. Leons Taivāns intervijā pat apgalvo, ka "Varai ir nepieciešams būt pietiekami nežēlīgai un autokrātiskai, jo islāma reliģiskajā paradigmā nav vietas demokrātijai"[5].

Nedaudz ironizējot, jāteic, ka rietumu liberālisma zemēs daudzi sagaidīja, ka važas sarāvušās arābu tautas visupirms steigs nodrošināt, piemēram, viendzimuma laulību un marihuānas legalizēšanu, taču realitāte tiem sagādāja vilšanos - ēģiptieši demokrātiskās vēlēšanās paši priekšroku deva konservatīvajai "Musulmaņu brālībai". Izrādījās, ka brīvību tā īsti nevienam nevajag - šī rietumu eksporta prece nebija guvusi plašu piekrišanu. Minētie faktori kopā ar Saūdu Arābijas veikto vahabisma izplatīšanas kampaņu, manuprāt, ir pārliecinošs pamatojums pārliecībai, ka Dāišai bija jārodas tur, kur tā radās.

Patlaban - 2015. gada nogalē - situācija ir tāda, ka Islāma valsts jeb Dāiša turpina pastāvēt. Lai gan saniknotā Francija un Krievija vismaz vārdos zvēr teroristus nolīdzināt līdz ar zemi, par gaidāmajiem panākumiem ir pāragri spriest. Katrā ziņā ir skaidrs, ka terorakti ir notikuši un nav neviena pārliecinoša iemesla uzskatīt, ka tādu turpmāk nebūs. Atsakoties no mīkstsirdīgas labvēlības, ir arī nopietns pamats domāt, ka kopā ar bēgļiem (migrantiem) Eiropas valstīs ir ieradušies daudzi jo daudzi Dāišas karotāji, lai piebiedrotos visiem radikāli noskaņotajiem pulkiem, kas jau gadiem mīt šo valstu pilsētās. Vai guļošie un klusējošie nu modīsies - tas ir ārkārtīgi satraucošs jautājums.

Pievienojoties Krukam viņa pārdomās, nudien jāatzīst, ka uzmanības centrā turpmāk būs fundamentāli izšķirīgs jautājums - vai ISIL [Dāiša] panākumi, kā arī pirmatnējās dievbijības un dziņu uzplaukums stimulēs un aktivizēs disidentisko "gēnu" Saūda Arābijā? Vai šis "gēns" varētu mosties visā islāma pasaulē, un vai tā izplatīšanas pasākumi beidzot gūs piepildījumu? Kruks brīdina: "Ja tā notiks un Saūda Arābiju aprīs ISIS drudzis, [Persijas] līcis nekad vairs nebūs tāds kā agrāk. Saūda Arābija tiks sagrauta, un Tuvie Austrumi mainīsies līdz nepazīšanai."[6]

Kas tad galu galā īsti ir Dāišas mērķis? Ko tā cenšas panākt? Liktenīgās satikšanās reiz Arābijas pussalā auglis ir islāma novirziens vahabisms. Taču "gēns" ir izpaudies un iznācis no tā apvaldītāja un sargātāja skavām. Gluži kā ogle zem pelniem tas ir ilgstoši gruzdējis un līdz ar labvēlīga vēja pūsmu pieņēmies spēkā. Tuvo Austrumu ugunskurs ir uzkrājis milzīgu potenciālo enerģiju, kas tagad plūst pāri malām un savā ceļā atstāj līķu kaudzes. Līdzīgi kā slikti audzināts bērns, kuru ilgstoši pieseguši vecāki, vahabisms tagad parāda savu īsteno dabu un spēku. Protams, varētu ļauties visnotaļ pamatotām spekulācijām, ka Dāišas reliģija nav īstens vahabisms. Tomēr var teikt, ka tā ir puritāniskā vahabisma puritāniskā versija.

Dāiša no modernizētā un apvaldītā vahabisma izmēž visus šķietami sīkos, bet - domājot konsekventi - būtiskos piesārņojumus. Pirms 271 gada saūdu cilts ķēniņš noslēdza līgumu ar Mefistofeli un vēlāk to lauza. Nu Mefistofelis ir sadusmojies un beidzot prasa parādu atmaksāt. Līdz ar to varētu teikt, ka Dāišas mērķis ir izveidot tādu Saūda Arābiju, kādai tai vienmēr vajadzējis būt - vispasaules kalifātam, kurā valda šariata likumi, ļaudis dzīvo kā salafu laikos un neticīgie ir satriekti pīšļos.

Post Scriptum

Ko iesākt? Manuprāt, visupirms vajadzētu sākt ar to, ka pret šo veidojumu - Dāišu - jāizturas nopietni. Ne jau tāpēc, lai viņiem izdabātu. Gluži vienkārši tāpēc, lai mēs saprastu, ar ko ir darīšana. Ar ballistiskajām raķetēm un bombardēšanu var sagraut rūpnīcas, ceļus, mājas utt., bet vienu gan ne - ideju. "Manuskripti nedeg," teica Volands.

Mums ir aizspriedumi. Mēs domājam, ka viņi ir muļķi un sajukuši prātā. Taču tas ir tikai aizspriedums. Mēs uzskatām, ka katra saprātīga cilvēka domām vajadzētu klīst kaut kur ap jauna televizora iegādi, dzīvoklīti mikrorajonā, karjeru u. tml., savukārt katram, kas ticis pie iespējas šādas domās gremdēties, pašsaprotami vajadzētu tūdaļ pat pievienoties patērnieciskā gara jūsmai. Tomēr ir vērts iedomāties, ka varētu būt arī citādi. Galu galā tas ir jautājums par ticību, bet arī televizora iegāde mūžības priekšā ir tikai ticības jautājums. Ja reiz kāds cilvēks patiešām līdz sirds dziļumiem tic Vahaba ceļam, tad viņa rīcība ir pilnīgi saprātīga, bet muļķi esam mēs paši, ja nespējam saprast, ka ne visi formulu liberté, égalité, fraternité (brīvība, vienlīdzība, brālība) pieņem par absolūtu patiesību.

Manuprāt, patlaban Eiropā ir iestājies tāds kā apjukums. Slavenais amerikāņu politologs Frensiss Fukujama (Fukuyama) solīja, ka līdz ar Padomju Savienības sabrukumu ir pienākušas "vēstures beigas", proti, ir uzvarējis rietumu kapitālistiskā liberālisma modelis un līdz ar to vairāk sarunu nevar būt - lieta ir atrisināta un visi lēnām "civilizēsies". Šobrīd aizvien vairāk šķiet, ka tas ir bijis pārspīlēts optimisms. Eiropas Savienības nudien skaistais moto "Vienoti daudzveidībā" ir apšaubīts un apdraudēts.

Viens ekstrēmisms rada citus: pretstatā radikālajam islāmam ir radies kas tāds kā "radikālais tolerisms", bet pretstatā Islāma valstij ir nostājies Tolerances sapnis. Nenoliedzami tās ir dižas un vērienīgas idejas, taču nepamet sajūta, ka tā ir "viltus dilemma". Kur un kā smelties spēku idejai, kas neliktu patriekt tos, kam patiešām ir vajadzīga palīdzība, bet vienlaikus arī neliktu ar šampanieti un balto karogu katrā rokā pievienoties līķu kaudzei, - tas, lūk, ir jaunais un ārkārtīgi steidzamais Eiropas civilizācijas uzdevums.

Kad sastapsiet noliedzējus,
cērtiet tiem kaklu
(Korāns, 47:4)

[1]Kamī, A. Mīts par Sīsifu. Rīga : Apgāds Daugava, 2002. - 14. lpp.

[2] Sārts, J. The Two Sided Dice: Communication & Cyber. Kiberšahs.

[3] Crooke, A. You Can't Understand ISIS If You Don't Know the History of Wahhabism in Saudi Arabia. The Huffington Post

[4] Snyder, T. Hitler's worlds may not be so far away. The Guardian.

[5] Leons Taivāns: Islāma paradigmā nav vietas demokrātijai. NRA.

[6] Crooke, A. You Can't Understand ISIS If You Don't Know the History of Wahhabism in Saudi Arabia. The Huffington Post.