Kontekstā ar traģiskajiem notikumiem paralēli pašsaprotamajiem jautājumiem "kā tas varēja notikt?" loģiski izskan "kam tad lai vispār uzticas?".
Saspringto noskaņojumu veido līdzšinējā pieredze, kad sabiedrībai nav dotas saprotamas atbildes, kad ir piesauktas vispārīgas "nepilnības sistēmā", kuras, protams, tikšot novērstas utt. Rezultātā daudziem rodas aizdomas, ka vara (plašā nozīmē) apzināti vai nē, bet cer, ka, laikam ejot, notikušais atmiņā pabālēs un no adekvātas atbildes varēs izvairīties. Varas pārstāvji par šādām aizdomām apvainojas, aicina nerīkot "linča tiesu" utt.
Atgriežoties pie jautājuma par uzticēšanos institūcijām, ekspertiem un amatpersonām, draņķīgākais ir tas, ka objektīva pamata uzticībai nevar būt. Neatkarīgi no personālijām, partijām un pat valsts, kurā dzīvojam. Lūgums šo secinājumu netulkot kā attaisnojumu konkrētām iestādēm vai uzņēmumiem Latvijā. Ja vēlaties, tas ir rezignēts secinājums, ka mēs dzīvojam neziņas laikmetā vispār.
Domas paskaidrošanai piedāvāju dažus citātus no vācu sociologa Ulriha Beka slavenā darba Riska sabiedrība, kas publicēts tālajā 1986.gadā.
Beks norāda, ka mūsdienu cilvēks dzīvo pasaulē, kurā ir arvien vairāk briesmu - gan tādu, kuras pastāvējušas jau iepriekš, bet nav apzinātas, gan jaunradušos. Un - "tajā, kas attiecas uz viņam draudošo briesmu pakāpi, apmēriem un izpausmes formām, cilvēks principiāli ir atkarīgs no sveša viedokļa (paša Beka izcēlums - M.Z.). ... Kaitīgais, apdraudošais, naidīgais ir paslēpts visapkārt, tomēr cilvēki ir spiesti lietot citu radītas hipotēzes un metodes". Beks, pats būdams zinātnieks, eksperts, ļoti nesaudzīgi apraksta mūsdienu dažādo "ekspertu un speciālistu" sistēmu, kas faktiski monopolizē infomāciju, sniedz to sev izdevīgā apmērā un atlasē.
Lai gan būvniecības un vides piesārņojuma regulējumi ir atšķirīgi, Beka teiktais par ekoloģiju rezonē ar mūsu kontekstu. "Tas, kurš runā par piesārņojuma ierobežošanu, būtībā ir jau piekritis šī piesārņojuma pastāvēšanai kā tādai. ... Pateicoties t.s. pieļaujamajiem lielumiem, noteikta piesārņojuma deva kļūst par normu. ... Pasludinot kādu jau notikušu piesārņojumu par nekaitīgu, viņi padara to, ko paši pieļāvuši, par it kā neeksistējošu. ... Rezultātā runa ir vienīgi par to, cik ilgi piesārņojumu var par piesārņojumu neuzskatīt un no kura brīža tas par tādu tomēr jāuzskata. ... Kad piesārņojums vispār tiek pieļauts, kļūst nepieciešami t.s. pieļaujamie lielumi. Un tad tas, kā šo lielumu aprakstā nav, kļūst svarīgāks par to, kas tajā ir. Jo tas, kā aprakstā nav, netiek uzskatīts par indi un to var brīvi lietot."
Paļaušanās uz to, ka "speciālisti zina, kā jābūt", ir neizbēgama - piemēram, medicīnā. Tomēr Beks jau pirms ceturtdaļgadsimta prognozēja, ka pienāk brīdis, kad šī uzticība sāk brukt un par sabiedrības iekšējo kodolu, vadmotīvu kļūst bailes, neziņa, neuzticēšanās. Jautājums ir, vai šāds iznākums apmierina arī pašus "specifisko zināšanu īpašniekus". Īsā termiņā noteikti - bailes ir laba iespēja kādam nopelnīt (piemēram, piedāvājot glābjošus "risinājumus"). Vai arī ilgtermiņā? Mazliet vulgarizējot - kurā brīdī ekspertiem būvniecībā rodas bažas, cik ticami ir citu ekspertu atzinumi par, piemēram, dzeramā ūdens kvalitāti vai lidmašīnu drošību?
