Tuvojas 11. novembris. Laika posmu no 11. līdz 18. novembrim manā bijušajā skolā - Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā dēvē par Tēvzemes nedēļu. Skolēni šai nedēļai gatavojas īpaši, lai pieminētu valsts dibinātājus un aizstāvjus. Ceru, ka citās Latvijas skolās ir līdzīgi pasākumi. Tikmēr pa sociālajiem tīkliem sākuši klīst režisora Alvja Hermaņa jaunās grāmatas "Dienasgrāmata" citāti un atsevišķi pārdomu fragmenti. Lasītājus viņa rakstītais ir tik ļoti uzrunājis, ka viņi nolēmuši dalīties ar pārējiem. Sociālajos tīklos tie kļuvuši visai populāri. Viens no šādiem fragmentiem šķita īpašu pārdomu vērts tieši novembra sākumā, neilgi pirms Tēvzemes nedēļas.
Hermanis raksta: "Visur, visās pasaules malās, kur esam spēlējuši, uz mūsu izrādēm nāk arī vietējie latvieši. Un tā nav vecā emigrācija. Tie ir latvieši un latvietes, kas aizbraukuši pēdējo 25 gadu laikā. Viņu ir neticami daudz. Visur. Pat Čīlē, Santjago, pēc "Melnā piena" izrādes pie aktieriem nāk skatītāji, kuri grib pateikt paldies un drusku parunāt latviešu valodā ar savējiem.
Dažreiz es domāju - kas notiktu, ja visi tie daudzie simti tūkstoši latviešu, kuri izklīda kopš 1990. gada, pēkšņi atgrieztos atpakaļ? Atgrieztos ar visām savām zināšanām un jauno pieredzi. Bail iedomāties, jo kas tad notiktu ar visām vietējām pelēcībām valsts pārvaldē un politikā? Viņiem taču tā būtu milzu traģēdija."
Pirmajā mirklī gribas Hermanim uzreiz piekrist. Kurš gan no mums nav saskāries ar politiskajām un valsts pārvaldes pelēcībām? Teikšu atklāti, reizēm ir tik skumji, ka aiz izmisuma pat raudāt gribas. Vai vismaz lamāties, kā pensionētam jūrniekam. Nav visai patīkama atziņa tieši valsts svētku priekšvakarā, jo runājam taču par mūsu valsts - Latvijas augstākajiem vadītājiem! Kā mēs varam aicināt skolas bērnus cienīt un uzticēties valstij, kurā visu it kā nosaka traģiskas pelēcības?
Tomēr šīs Hermaņa atziņas, domāju, ka negribēti, bet ir lamatas. Tie ir slazdi, kurus paši izliekam un paši iekrītam. Tā tas notiek, kad sākam paštaisni vispārināt. Jāsaprot, ka ne visi aizbraukušie bija tie izcilākie un spējīgie, bet palikušie - nespējnieki un viduvējības. Un otrādi - nekad nepiekritīšu, ka visi aizbraucēji bija nespējnieki, bet palicēji tie izturīgie un spējīgie. Katrs stāsts ir unikāls - emigrācijā un mājās. Abās pusēs ir izcili, labi un ne tik labi piemēri. Mēs katrs pazīstam izcilus cilvēkus, kas sasnieguši patiesi cienījamas profesionālas virsotnes ārzemēs un tepat Latvijā. Daudzi jau ir sasmēlušies pieredzi un atgriezušies mājās. Daudzi, iespējams, nekad neatgriezīsies, bet turpinās domāt un palīdzēt tuviniekiem un Latvijai kopumā. Mums jāspēj to pamanīt un novērtēt. Iedrošināt un pateikt paldies. Nevis sākt mērīties ar gaišuma un pelēkuma toņkārtām.
Protams, ka zināšanas un pieredzi var un vajag vest mājās, daudzi to ir darījuši, dara un turpinās darīt. Un nekāda traģēdija tāpēc nav notikusi un nenotiks. Mājās palikušie ir daudz domājuši un darījuši, lai labāk šo labo pieredzi piemērotu Latvijai. Kritizēt var un vajag visus, bet, pats galvenais, nevajag pretnostatīt un sākt grūst ar pierēm vienu pret otru. Hermanis ar šo savu internetā izplatīto domu, ticu, ka negribēti, bet tieši to arī dara. Emigrācijas latviešus pret palicējiem un otrādi. Pelēcības ir abās pusēs un izcilības, spoži prāti - arī. Tomēr mēs nedrīkstam ļauties paviršiem vispārinājumiem un ļauniem pretnostatījumiem. Kāpēc?
Hermaņa rakstītais lika atcerēties bijušā Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa runu savas valsts jubilejā 2012. gada 24. februāri. Tā ir iztulkota arī latviski. (1) Toreiz Ilvess teica arī šādus vārdus:
"Godātie tautieši, būsim godīgi paši pret sevi. Krīzes nomocīti, neaizmirsīsim tās pamatvērtības, uz kurām balstās strādājoša un veiksmīga demokrātija. Pilsoņi asi un sāpīgi sajūt šo vērtību pārkāpšanu, un tā tam ir jābūt. Turēsim cieņā empātiju, pieklājību, citu viedokļu cienīšanu arī tad, ja mēs paši šiem viedokļiem nepiekrītam. Mums ir nepieciešams katrs cilvēks, kurš dzīvo Igaunijā. Neviens no mums nav lieks, un neviens nedrīkst justies lieks. Mūsu ir pārāk maz, lai mēs būtu vienaldzīgi pret saviem līdzpilsoņiem. Mūsu ir pārāk maz, lai mēs būtu ļauni."
Īpaši aizķer pēdējais teikums - Mūsu ir pārāk maz, lai mēs būtu ļauni. Mūsdienās tas ļoti sāpīgi attiecas arī uz latviešiem. Mēs patiešām esam kļuvusi tik maz, ka vairs nedrīkstam atļauties būt ļauni viens pret otru. Taisnīgiem, prasīgiem - jā, bet ne ļauniem. Neviens nedrīkst justies lieks Latvijā vai arī, pat būdams emigrācijā, trimdā - justies nevajadzīgs Latvijai. Mums ir nepieciešams katrs cilvēks, kuram Latvija ir sirdī.
Mazliet skumji, ka Hermaņa domā nevarēja sajust šo Ilvesa domas noskaņu, toņkārtu. Tomēr, vai tas nozīmē, ka viņam pavisam nav taisnība? Vai mēs varam atcerēties, kāda latvieša politiķa runu, kas būtu bijusi tikpat iespaidīga kā Ilvesa? Te nav runa par igauņiem un Ilvesu, te runa par kaut ko citu. Kurš no mūsu politiķiem pēdējo reizi ir teicis tādu runu, kuras domas var atcerēties un citēt arī pēc gadiem? Nenoliedzami, ka valstij šobrīd ir sarežģīti laiki, mums vajag iedvesmojošus līderus, politiskos domātājus. Bet, vai tādi ir - kuri uzrunā, paceļ, iedvesmo, aizrauj un ļauj noticēt Latvijas valsts idejai, tautai un nākotnei? Protams, ka ir tādi, kuri to cenšas darīt. Tomēr, vai ir kāds, kurš spēj uzšķilt iedvesmas dzirksteli?
Ir bezgala viegli būt kritiskiem, asiem un pārmetošiem. Īpaši jau situācijā, kad tam visam nenoliedzami ir pamats. Īpaši ja runa nav par sevi. Tomēr vai tas ir risinājums? Nenoliedzami, ka Latvijā par daudz tuvu varai ir bijuši ciniski nelieši. Bet vai ar ļaunumu mēs viņus uzvarēsim? Nē, šajā ziņā viņi noteikti ir krietni pieredzējušāki. Ir jārod spēks kaut kam labākam.
avots:
Igaunijas Republikas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa runa Igaunijas Republikas 94. gadadienā - http://www.estemb.lv/lv/jaunumi/aid-956