Otto Ozols: Žurnāls 'Klubs', docents Z. un noziegums pret cilvēci  (116)

Lūk ko uztrauktais Andulis raksta docentam Z.: "Sveiks, ekspert! Vai tā ir taisnība, ka latvieši izzudīs no zemes virsas jau pēc 150 gadiem? Otto Ozols saka: "Dati liecina, ka latvieši savā valstī tuvākajos 15 – 30 gados būs neapturami izmirstoša minoritāte.""

Docenta Z. atbilde ir zīmīga, un tā diemžēl raksturo daudzu Latvijas prātvēderu domāšanu un attieksmi, kas būtībā var pazudināt mūs kā tautu. Mazliet saīsinot, citēju viņa atbildi: "Nu, tik traki nebūs. (…) Ja runā par nacionālo identitāti, tad tā vispār ir jauns veidojums, reti kura nācija vispār ir vecāka par 150 gadiem. Grūti pateikt, ko nākotnē izgudros, ar ko identificēt sevi. Savukārt, ja satrauc šajā teritorijā dzīvojošo ģenētiskais sastāvs, tur stresa mazāk. 13. gadsimtā labi, ja 200 tūkstoši Latvijas teritorijā dzīvoja un nekas ļauns nenotika. Neizmira. Bet kā viņus saukt – latvieši, kurši vai lībieši, vai "iPhone" lietotāji, to tā viegli nevar pateikt."

Katrs šīs apgalvojums ir atsevišķas un dziļākas diskusijas vērts, tomēr docents pamanījies, mierinot pacientu, viņu maldināt, kas nav īsta docenta cienīga rīcība. Vispirms par apgalvojumu, ka 13. gadsimtā Latvijā bija desmit reizes mazāk iedzīvotāju un nekas ļauns nenotika. Jāatzīmē, ka kopš tā laika pasaulē ar iedzīvotāju skaitu ir notikušas zināmas izmaiņas. Vēl 16. gadsimtā pasaulē kopā bija tikai nepilni 500 miljoni iedzīvotāju. 20. gadsimta sākumā bija tikai apmēram 1,7 miljards, bet pēc tam pieaugums ir noticis gandrīz eksplozīvi – jau 1950. bija gandrīz miljards klāt, sasniedzot 2,5 miljardus. Bet vēl pēc 50 gadiem planētas iedzīvotāju skaits bija vairāk nekā divkāršojies, 2000. gadā sasniedzot sešus miljardus. Šobrīd tiek lēsts, ka 15 gadus laikā ir nācis klāt vēl pusotrs miljards, sasniedzot 7,5 miljardu iedzīvotāju skaitu un sagaidāms, ka nākamajos 15 gados piedzims vēl vismaz 1,5 miljardi. Lieki teikt, ka pasaulē ļoti strauji kļūst šaurāks un šaurāks. Un situāciju salīdzināt ar 13. gadsimtu nebūtu pareizi.

Kas tikmēr ir noticis ar Latvijas iedzīvotāju skaitu. Esmu par to rakstījis jau iepriekš – Latvijā dabiskais pieaugums ir bijis negatīvs bez apstājas jau kopš 1991. gada. Mirušo skaits pārsniedzis jaundzimušo par 5 līdz pat 15 tūkstošiem ik gadu. (1)

Arī pēdējie gadi diemžēl nav bijis nekāds izņēmums. Šī skumjā negatīvā bilance kopumā veido vairāk kā 270 tūkstošus. Un tas viss, nesākot skaitīt aizbraucējus, kas pārsvarā ir jauni cilvēki, tādi, kuri ir bērnu radīšanas un ģimeņu veidošanas vecumā.

Nopietnas starptautiskās organizācijas, pat ņemot vērā visai optimistiskus statistiskos pieņēmumus, prognozē, ka Latvijā 2030. gadā varētu dzīvot aptuveni 1,3 miljons iedzīvotāju. Runa ir par nākotni, kas ir pēc 14 gadiem. Lielākā daļa no lasītājiem, zina, cik ātri paiet šāds salīdzinoši īss laika posms. Faktiski ir runa par laiku, kad šodienas bērni būs pieauguši. Protams, kāds iebildīs – kvantitāte nenosaka kvalitāti. Proti, Latvijas teritorijā var dzīvot mazāks iedzīvotāju skaits. Un šis ir īstais brīdis atcerēties, ka vairs nedzīvojam ne 13. gadsimtā, ne 16. gadsimtā ar 500 miljoniem cilvēku uz pasaules, ne pat 20. gadsimta sākumā, kad bija tikai 1,7 miljardi. 2030. gadā pasaulē būs 9 miljardi. Un visi viņi gribēs ēst un dzert tīru dzeramo ūdeni. Liela daļa no viņiem lūkosies pēc vietām, kur ir pieejams ūdens un auglīga, tīra, mazapdzīvota zeme. Īpaši, ja tās būs vietas, kur saglabājusies puslīdz pieklājīga infrastruktūra.

Šobrīd ir dzirdami apgalvojumi, ka Latvijā pēdējos gados ir pieaugusi dzimstība, pat pārsniedzot vidējos Eiropas rādītājus, proti, 1,6 - 1,7 bērni uz vienu sievieti. Tas, protams, priecē. Daudzi speciālisti uzskata, ka lielā mērā tas noticis, arī pateicoties pirms pāris gadiem veiktajiem nelielajiem uzlabojumiem demogrāfijas politikā – tā saucamajam "demogrāfijas ultimātam".

Tomēr mierināt sevi ar šo vienu skaitli ir pārsteidzīgi un nepārdomāti. Vispirms, lai tauta atjaunotos ir nepieciešami vidēji 2,1 - 2,2 bērni ģimenē. Tāpat joprojām turpinās negatīva dabiskā pieauguma tendence, proti, mirušo skaits joprojām pārsniedz jaundzimušo. Diemžēl turpinās arī aizbraukšana. Viena lieta, ja samazinātos tikai iedzīvotāju skaits, daudz lielāka problēma ir tā, ka visvairāk samazinās, rūk tieši jauno cilvēku skaits, tiešo to, kuriem ar saviem nodokļiem vajadzēs uzturēt ne tikai pensiju sistēmu, bet valsti kopumā. Tas skaidri un gaiši norādīts arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) ieteikumos Latvijai.

Ilustrējot demogrāfisku situāciju, mēs varētu iztēloties, ka visi Latvijas iedzīvotāji sadodas rokās un izveido lielu apli. Turpinoties izmiršanai un aizbraukšanai, dzimstībai aizvien esot zem aizvietošanas līmeņa, šīs aplis ar katru gadu paliek aizvien mazāks un mazāks. Iedomājoties šos apļus vienu uz otra, mēs redzam, ka ar katru gadu mēs aizvien vairāk tiek ierauti tādā kā akača virpulī no kura ar katru mirkli izrauties kļūst aizvien grūtāk un grūtāk. Un tā ir pilnīgi pretēja tendence tam, kas notiek pasaulē kopumā.

Protams, tiek apgalvots, ka līdzīgas tendences ir citur Eiropā. Sausa statistika liecina, ka citur Eiropā patiešām ir līdzīgas problēmas, bet tās ir salīdzinoši daudz mazākas. Latvija šajā ziņā ir bēdīga antirekordiste. Vislabākais salīdzinājums ir ar tuvējo Somiju, kurai ir daudz vēsturisku līdzību ar Latviju – tā smagi pārcieta Otro pasaules karu, pēckara periods bija ekonomiski ārkārtīgi smags, 50. un 60. gados tā piedzīvoja masveidīgu ekonomisku migrāciju uz Zviedriju un citām valstīm. Arī 90. gadi pēc PSRS sabrukuma ekonomiski bija ļoti sarežģīti.

Tomēr paskatoties uz sausiem demogrāfijas statistikas rādītājiem, Somijā 20. un 21. gadsimta laikā gandrīz ne reizi dabiskais pieaugums nav bijis negatīvs. Proti, mirušo skaits nekad nav pārsniedzis jaundzimušo. Izņēmums ir vienīgi smagie 1918. un 1940. gadi. (2) Latvijā tādi ir bijuši bez apstājas pēdējie 25 gadi!

Dažādas Eiropas valstis dažādi cīnās ar demogrāfiskajām problēmām. Viens no iemesliem ir tas, ka šīs problēmas saknē apdraud labklājīgas, stabilas valsts nākotni. Lielbritānija, apjaušot sabiedrības novecošanas tendences un nodokļu maksātāju gaidāmo trūkumu, laicīgi atvēra darba tirgu. Miljoniem austrumeiropiešu – poļi, baltieši – izmantoja situāciju un ieradās stiprināt Lielbritānija ekonomiku un sociālo sistēmu ar savu darbu un nodokļiem. Šobrīd briti ir pārvarējuši šīs problēmas un tagad var atļauties nonievāt šos cilvēkus.

Vācija, kas ir viena no retajām Eiropas valstīm ar ļoti dziļām demogrāfiskajām problēmām pamatā Austrumvācijas režīmā atstātās ekonomiskās depresijas iemeslu dēļ, ilgi vilcinājās atvērt savu darba tirgu. Lielākā daļa austrumeiropiešu jau bija atraduši ceļu uz Lielbritāniju un Īriju. Tāpēc Vācija bija spiesta atvērt plašāk durvis citām imigrantu plūsmām. Kā šodien redzam, tas ir nesis ļoti daudz smagu problēmu un apdraudējumu.

Somija atšķirībā no iepriekšminētajām valstīm izvēlējās citu ceļu. Tur valdība un sabiedrība pievērsa īpašu uzmanību ģimeņu un bērnu sociālajam atbalstam, drošībai. Somija ir pasaulē pazīstama kā valsts ar vienu no vislabākajām attieksmēm pret jaunajām mātēm, tā ir valsts ar vienu no vislabākajām izglītības sistēmām un veselības aizsardzību. Kā redzam, tas ir devis savus rezultātus.

Latvijas valstij jau sen vajadzēja izšķirties un aktīvi rīkoties, lai izvēlētos vienu no šiem modeļiem. Jautājums šobrīd valdošajai koalīcijai – kādas būs jūsu izvēles. Atgādinu, ka laika faktiski vairs nav. Diemžēl ir notikusi milzīga vilcināšanas un pretdarbība. Atgādinu, ka pret tā saucamo "demogrāfijas ultimātu", kas bija ļoti mazs solis konkrētiem politiķiem. Rezultāts šobrīd ir tāds, ka Pasaules Bankas pārstāvji Latvijai ļoti skaidri saka: "Vienīgā cerība (Latvijai) izdzīvot šos 20 gadus ir atvērta imigrācijas politika." Proti, skaidri norāda uz Vācijas risinājuma virzienu.

Jājautā vai Latvijas sabiedrība, žurnāla "Klubs" docentam Z. līdzīgie eksperti patiešām vēlas, lai Latvija saskartos ar tādām pašām problēmām kā Vācija un Francija? Vai tomēr nebūtu pats pēdējais laiks mainīt domāšanu un sociālo politiku tajā virzienā, kādā to reiz izdarīja Somija. Arī finansiāli, ekonomiski ļoti sarežģītos apstākļos. Bet saņēmās un izdarīja. Tāpēc, ka bija griba, politiskā jauda un tālredzība.

Pavisam īsi atgriežoties pie docenta Z. apgalvojumiem, ka nācijas ir jauns izgudrojums. Pēc definīcijas – jā, tas ir salīdzinoši jauns termins. Tomēr pēc būtības latvieši kā nācija ir pastāvējuši jau daudzus gadsimtus. Latviešu valoda, līdzīga mūsdienās lietotai, ir rakstiski fiksētā jau 16. gadsimtā. 1585. gadā jezuītu priestera Ertmaņa Tolgsdorfa tulkotais katoļu katķisms ir ar nosaukumu "Kriscige pammacischen no thems Papreksche Galwe gabblems Christites macibes. Prexskan thems nemacigems vud iounems bernems". Mazliet piepūloties, arī mūsdienu latvietis var viegli saprast pirms pieciem gadsimtiem (!) rakstīto latviešu valodu – "Kristīgā pamācīšana no tiem papriekš galvas gabaliem Kristītās mācības. Priekš tiem nemācītiem un jauniem bērniem." Pasaulē ir retas tādas valodas, kuras tik salīdzinoši labi ir saglabātas.

Latviešu valodā mūsu tālie senči ir skandējuši tautas dziesmas, tajā mēs dziedājām, kad pulcējamiem pirmajos dziedāšanas svētkos, tajā radīti neskaitāmi izcili literatūras daiļdarbi, latviešu valodā ir izsapņota un nodibināta mūsu valsts, skaidrā latviešu valodā 1919. gadā dirst tika pasūtīts imperiālista Bermonta pārspēks, nosargāta jaunā valsts. Latviešu valodā mēs dziedājām himnu Sibīrijā, trimdā un okupētajā Latvijā. Latviešu valodā mātes mums dziedāja šūpuļdziesmas.

Ļaujot izmirt latviešiem kā tautai, mirs arī mūsu valoda, kultūra, mūsu tradīcijas un pasaules skatījums – unikāls un neatkārtojams. To tālāk nenesīs tie, kuri būs ieradušies mūsu zemē no citurienes. Viņu vecāku valodas, kultūras un tradīcijas būs citas, un nav šaubu, ka viņi pie tā turēsies.

Bijušais Igaunijas prezidents, viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta Eiropas domātājiem, Lennarts Meri reiz rakstīja: "Katra mirusī valoda ir noziegums pret cilvēci." Vēl viņš norādīja: "Eiropas daudzveidīgums garantē mazo valodu uzglabāšanu un pat renesansi, bet tikai, ja to valodu runāji paši tā grib."

Ja mēs ļausimies tādu docentu Z. izplūdušai, vienaldzīgai ļerināšanai, tad faktiski ar savu vienaldzību un kūtrumu veicināsim noziegumu pret cilvēci – latviešu tautas kā latviešu valodas nesējas izzušanu. Ar tautām ir kā ar cilvēkiem – pirmie mirst tie, kuri ieslīgst fatālā vienaldzība, apātiskā kūtrumā, pārstāj cīnīties un ticēt.

Avoti:

Var šaubīties par Wikipedia kā uzticamu avotu, bet šajā gadījumā tās dati saskan ar citiem, drošticamiem, akadēmiskiem avotiem.

1. Latvijas demogrāfija. Tabula "Iedzīvotāju dabiskais pieaugums caurmērā pa gadu". https://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_demogrāfija

2. Demographics of Finland. Tabula "Vital statistics" https://en.wikipedia.org/wiki/Demographics_of_Finland