"Nākotnes pareģošana ir riskanta nodarbe, taču, ja vien patlaban visā pasaulē veiktos progresīvākos pētījumus var uzskatīt par pierādījumu, tagadnes "dzemdētāju paaudze" savus pensijas gadus aizvadīs radinieku piemājas dārziņos miera ostu atradušās mobilās "kūniņās", kur par viņiem rūpēsies robotizētas apteksnes un mīkstiem roņiem līdzīgas rotaļlietas, kas atsauksies uz balss komandām un remdēs vientulību."
"Novecošana ar augstajām tehnoloģijām", Financial Times, 2013. gada 1. jūnijā.
Iztēlojieties, jums ir jau vairāk nekā 80 gadu. Ir ļoti agrs rīts, jo, gadiem ejot, jūs esat sācis mosties arvien agrāk. Jūs pamostaties telpā, kas atgādina sterilu baltu olas čaumalu no iekšpuses. Klusām sīc klimata uzturēšanas un vēl kaut kādas ierīces, jo āra gaisu jūsu apdzīvotajā telpā ielaist nav brīv - jūsu imūnsistēma mūža laikā apēstās pārtikas, izdzerto antibiotiku un citu medikamentu iespaidā kļuvusi tik trausla, ka pat svešām sīkbūtnēm piekļuve jūsu ķermenim ir ierobežota. Jūsu roka pārslīd pār segu un satausta kaut ko mīkstu. Kažociņš ir tik smalki nostrādāts, ka patiesi atgādina dzīvas būtnes apmatojumu. Jums ir ar ko salīdzināt - mūža laikā jums ir piederējis ne viens vien suns un kaķis. Šo jūs dēvējat par Pīlādžogu. Jums nav ne jausmas, kāpēc tādā vārdā, jo tas vienkārši bija pirmais vārds, kas ienāca prātā. Patiesībā Pīlādžoga nav nekāda oga un drīzāk atgādina pūkainu mīklas rullīti (jūs vēl atceraties ne vien to, kas ir mīklas rullītis, bet arī zeķu lāpāmās sēnītes, bērnu zeķturi jeb taļļiņas un vēl visādas sen zudušas lietas). Vārdu sakot, Pīlādžoga ir pūkains mīklas rullītis ar roņa seju. Vai kaķa seju, kad tam pieglauž ausis, jo ausu Pīlādžogai nav. Kolīdz jūsu artrīta savilktie pirksti sāk pavirši glāstīt Pīlādžogas "muguru", "dzīvnieks" jums atsaucas ar klusu murrāšanu un vieglu vibrēšanu. Tas ir ne vien tīkami, jo atgādina dzīva kaķa reakciju uz glāstiem, bet arī noderīgi - Pīlādžoga šajā laikā izmēra un uz centralizēto serveri pārsūta jūsu ķermeņa temperatūru, asinsspiedienu, pulsu un kardiogrammu. Ja mērījumos pēkšņi tiks pamanītas kādas novirzes, jūsu dienišķajai zāļu devai tiks pievienota vēl kāda tabletīte vai varbūt kāda kapsula noņemta nost. Dienišķā zāļu deva mazā atvilktnītē katru dienu pati no sevis parādās uz jūsu galda. Tāpat kā ēdiens un dzēriens. Taču, pirms domāt par ēdienu, dzērienu vai tabletītēm, jums ir jāceļas, jāģērbjas un jāatrod brilles. "Nez, kur man atkal tās brilles..." jūs pikti murmināt un ielūkojaties sienas spogulī, kas vienlaikus kalpo arī par ekrānu. Kolīdz jūs pieminat brilles, uz ekrāna ar gaišu oreolu iezīmējas palodze - tur jau stāv jūsu brilles!
Aprakstītā ainiņa lasītājam varētu atgādināt kaut ko no zinātniskās fantastikas klasikas - piemēram, Vudija Allena filmu "Gulētāji" (1973). Jūs taču atceraties: tā ir tā filma, kurā Allena tēlotais mūziķis un veselīga uztura veikaliņa pārdevējs tiek iesaldēts un atmodināts pēc 200 gadiem pasaulē, kas ir pilna ar dīvainām tehnoloģijām, robotizētiem palīgiem un 20. gadsimta 70. gadu sākuma Ņujorkas ebreju intelektuālim svešiem tikumiem.
Tomēr, kā izklāstīts sākumā citētajā Financial Times rakstā, pētījumi, kas veco ļaužu ikdienu varētu atvieglot ar šādiem un līdzīgiem tehnoloģiskiem jauninājumiem, daudzās pasaules malās rit pilnā sparā. Tā, piemēram, Eskatonas ciemā Kalifornijā, kas kļuvis par mājvietu 115 vecīšiem, katrs mājoklis ir aprīkots ar daudziem kustību sensoriem, kas "novēro", vai iemītnieku uzvedībā neparādās kas neparasts - sākot ar pārāk biežu pārvietošanos naktī un beidzot ar pārāk aizdomīgu nepārvietošanos. Līdzās šādiem praktiskiem jaunievedumiem pulka zinātnieku nodarbojoties ar izgudrojumiem, kas vecajiem ļaudīm jeb, kā tagad pieņemts teikt, senioriem ļautu saglabāt maksimālu patstāvību un nejusties atkarīgiem no citu žēlastības. Tāds izgudrojums ir Minhenes universitātē radīta "brīnumsiena", kas palīdzēs atrast pazudušas lietas (kā iepriekš aprakstītajā piemērā ar brillēm) un sniegs noderīgus padomus drīzāk ar taktiskiem mājieniem, nevis uzstājīgi atgādinot par atmiņas pasliktināšanos. Kā allaž moderno tehnoloģiju pasaulē, vieni no vistālāk tikušajiem šajā jomā ir japāņi, un ronim līdzīgais "mīļdzīvnieks" Japānas Nacionālā progresīvās industriālās zinātnes un tehnoloģiju institūta paspārnē jau ir uzkonstruēts. Pētījumi liecinot, ka par Paro nodēvētais "terapeitiskais robots" vecajiem ļaudīm mazinot stresu, stiprinot dzīvessparu un uzlabojot pansionātu iemītnieku attiecības ar apkārtējiem.
Šķietami pēkšņajai dažādu tehnoloģisku ierīču izstrādātāju interesei par vecajiem ļaudīm ir vienkāršs izskaidrojums. Pēc demogrāfu aplēsēm, straujā pasaules iedzīvotāju novecošanās vēl kādu laiku turpināsies. 2050. gadā ceturtā daļa Lielbritānijas iedzīvotāju jau būs vecāki par 65 gadiem, ASV tādu būs ap 22%. Viņu vidū, starp citu, visticamāk, tobrīd jau būs arī visu šo brīnumsienu un terapeitisko robotu izstrādātāji.
Jau šobrīd lielā daļā pasaules vecums vairs nenozīmē nabagmāju, kaunu un postu, bet gan pašiem vecajiem ļaudīm un sabiedrībai kopumā dārgi izmaksājošu, tehnoloģiski un medicīniski sarežģītu mehānismu.
"Drīz bijām no birzs laukā, kur nabagmāju par gabaliņu varēja redzēt," rakstīja Apsīšu Jēkabs stāstā "Bagātie radi" (1886). "Saule, visu laiku aizslēpusies aiz mākoņiem, tagad izklāja savus starus kā spīdošu palagu pār laukiem, birzi un nabagmāju, it kā gribēdama apgaismot tumšo teku, kas abiem vecīšiem tagad staigājama. Vai gan šī pati saules gaismā spīdošā māja nebija tā pati sēta, no kuras tautas dziesma teic:
Gan pazinu to sētiņu,
Kur ir daudzi bārenīšu:
Sētmalīši notekāti
Basajām kājiņām...
Tumsā gāju, neredzēju,
Kājām ceļa neredzēj'.
Un, lai Andra tēvs ar Andra māti šo tumšo ceļu saredzētu, tad, kā jau teicu, saulīte to apgaismoja, izvilinādama arī pašus "bārenīšus un bārenītes" ārā vai nu sildīties "sētmalītī", vai arī skatīties abos jaunos pienācējos, kuriem vezums ar Silgaiļu zirgu jau stāvēja durvju priekšā."
Vecuma nespēks vai nedziedināma slimība, radu trūkums un nonākšana citu žēlastības maizē daudzus gadsimtus ir bijis viens no ļaunākajiem likteņiem, kāds varēja piemeklēt.
Kopš pensiju sistēmas ieviešanas 19. gadsimtā attieksme pret nevarīgām vecumdienām pakāpeniski ir mainījusies. Veco ļaužu skaita pieaugums, domājams, jau visai drīz to izmainīs atkal un vēl vairāk. Tikai šoreiz runa nav tik daudz par to, ka dzīves vieglumu meklējošā jaunā paaudze jeb "bagātie radi" būtu daudz naskāka uz savu vecīšu nogādāšanu nabagmājā, bet gan par to, ka jaunu cilvēku, kas tiešā veidā (kā radinieki) vai netiešā (kā nodokļu maksātāji) nodrošinātu savu priekšteču vecumdienas, kļūst arvien mazāk.
Veco un vairs pelnīt nespējīgo ļaužu uzturēšana nav lēts prieks. Lielbritānijā vienvietīga istaba privāti uzturētā veco ļaužu pansionātā vienam iemītniekam izmaksā 27 872 mārciņas gadā (Ls 23 000) jeb 536 mārciņas (Ls 442) nedēļā, vidējās izmaksas par uzturēšanos veco ļaužu namā ar īpašu aprūpi (kustēties nespējīgiem vai mazkustīgiem cilvēkiem, Alcheimera slimības pacientiem u.tml.) ir 38 376 mārciņas (Ls 31 670) gadā jeb 738 (Ls 610) nedēļā. ASV vidējā cena par mitināšanos "asistētās dzīves" mājoklī ir 41 400 ASV dolāru (Ls 21 940) gadā jeb 796 (Ls 421) nedēļā, bet ar īpašo aprūpi tie jau ir 83 950 dolāru (Ls 44 490) gadā jeb 1614 (Ls 855) mēnesī.
Latvijā cenas ir krietni zemākas. Dzīvošana kādā no valsts uzturētajiem pansionātiem izmaksā ap 70 latiem nedēļā jeb Ls 3400 gadā, un šīs izmaksas tiek segtas no veco ļaužu mītnes iemītnieka pensijas, paša tēriņiem atstājot 10%. Vidējā pensija šobrīd ir 180 latu 54 santīmi, tādēļ ir skaidrs, ka saskaņā ar pastāvošajiem likumiem atlikusī daļa par dzīvošanu pansionātā jāsedz vai nu radiniekiem, vai - ja radu nav vai viņiem nav atbilstošu ienākumu - pašvaldībām. Privātajās veco ļaužu mītnēs nedēļas maksa ir vismaz uz pusi augstāka, sākot no 6000 latiem gadā vai vairāk, un šīs izmaksas pilnībā jāsedz vai nu pašam pensionāram, vai viņa radiem.
Nav jābūt lielam matemātiķim, lai pamanītu, ka aprūpes un izmitināšanas izmaksas ASV un Lielbritānijā ir gandrīz desmitreiz lielākas, taču, visticamāk, atšķiras arī šīs aprūpes "saturs" jeb kvalitāte. Ja privātajās iestādēs to nosaka vietējā tirgus īpatnības (neviens nevar liegt atvērt privātus pansionātus un, piemēram, par konkurētspējīgām cenām sākt izmitināt Latvijā Rietumeiropas pensionārus, bet no gūtās peļņas subsidēt vietējo pensionāru izmitināšanu), valsts paspārnē esošās ir cieši sajūgtas ar valsts darbspējīgo iedzīvotāju skaitu, darba ražīgumu, budžeta ienākumiem un kopējo valsts labklājības līmeni.
Tas vismaz pagaidām vedina domāt, ka mīkstus, murrājošus "ronīšus", mobilas viedās kūniņas, "brīnumsienas" un citus mūža nogali atvieglojošus izgudrojumus mūsu vecīšiem un arī mums kā nākamajiem vecīšiem neredzēt, tāpat kā planšetdatorus katram pamatskolēnam vai ātru un modernu dzelzceļa satiksmi visā Latvijā. Savukārt Lielbritānijā, ASV un citur "bagātajā pasaulē" galvenā vecīšu "ekspansijas" radītā problēma būs ne tik daudz izmaiņas skaitliskajā samērā starp jaunajiem un vecajiem, cik izmaiņas iespēju samērā starp tiem, kam ir, un tiem, kam nekā daudz nav.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
