Tiek minēti dažādi skaitļi par hipotētisko atgriešanās īpatsvaru, taču varētu sākt jau ar šobrīd diezgan precīzi izmērāmām lietām. Ja nekļūdos, nevienam nav ienācis prātā noskaidrot sekojošo - cik starp šobrīd Latvijā dzīvojošiem ir tādu, kuri jau ir kādu laiku pastrādājuši ārzemēs. Salīdzinot to ar datiem par šobrīd ārzemēs esošo skaitu, varētu veidoties ļoti interesanta attiecība, kas varētu piebremzēt galvaspilsētas Komentariātā populārās sacīkstes par īgnākā un pesimistiskākā, tātad cienījamākā eksperta titulu, kurās karstākais temats šobrīd ir raušanās paust skepsi par repatriācijas iespējām.
Lai gan prognozētu programmas sekmes, gan nonāktu pie praktiskiem ieteikumiem, ir jāatbild uz jautājumu - vai vēlamies panākt emigrantu atgriešanos vietās, kur viņi iepriekš ir dzīvojuši vai atgriešanos Latvijā vispār? Starp abiem variantiem ir milzīga atšķirība. Nedomāju, ka novadi, kuru ekonomiskā vēsture ir visdrīzāk neatgriezeniski noslēgusies, spēs atvilināt atpakaļ lielu skaitu cilvēku, kuri ir padzīvojuši Rietumeiropā. Turpretim starpība starp Eiropas Savienības un Rīgas un Pierīgas reģionu (turpmāk tekstā "Lielrīga") ienākumu līmeni, lai arī joprojām ir nozīmīga, nav nekāds bezdibenis, tā mazinās un turpinās sarukt. Vērtēju, ka Lielrīgas vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju 2012.gadā pēc pirktspējas paritātes bija ap 82% no ES vidējā. Turklāt kultūras dzīves daudzveidībā un citos dzīves kvalitātes aspektos Rīga noteikti var sacensties ar lielāko daļu vietu, kur šobrīd mīt mūsu tautieši. Galvaspilsētas skaitļi atsevišķi būtu vēl skaistāki, bet ne gluži objektīvi, jo "administratīvās" Rīgas IKP veido arī liels skaits ārpusē dzīvojošo.
Rīga kā smilšu pulkstenis
Neuzskatu, ka Lielrīga ir vienīgā ieguvēja no līdzšinējās izaugsmes un ka tās sagaidāmais izaugsmes temps noteikti ir lielāks, gluži otrādi, šie populārie priekšstati ir ļoti virspusīgi, kā argumentēju raksta pielikumā*. Taču skaidrs, ka galvaspilsētas ienākumu līmeņa pārsvars pilnīgi neizzudīs pat vairāku desmitgažu laikā.
Tas, ka starpība reālās pirktspējas ziņā starp mūsu galvaspilsētu un ES vidējo līmeni ir tikai apmēram 1/5 un tā noteikti samazināsies, jau liek pavisam citādi paskatīties uz jautājumu - vai mums ir iespējas pārliecināt atgriezties atpakaļ emigrējušos Latvijas iedzīvotājus? Noteikti ir, jo īpaši tāpēc, ka šeit daudziem emigrantiem ir nekustamie īpašumi, tāpat svarīgs ir ne tikai absolūtais ienākumu līmenis, bet arī relatīvais līmenis. Aizbraucot uz citu valsti, vairākumā gadījumu ir jāsāk no zemāka starta punkta.
Vai Rīgā pietiks vietas? Tās katrā ziņā kļūs vairāk. Saskaņā ar pēdējās tautas skaitīšanas datiem, Rīgā dzīvo ap 650 000 cilvēku, pretstatā apmēram 900 000 pirms 22 gadiem. Līdz šim iedzīvotāju skaita samazināšanās lielā mērā notikusi mājsaimniecību lieluma samazināšanās dēļ un līdz ar to mājsaimniecību/mājokļu skaita attiecība nav mainījusies tik izteikti. Taču paspēlējoties ar šo ļoti vērtīgo CSP mājas lapā atrodamo rīku, var pārliecināties, ka cilvēku deficīts vecuma grupā starp 10 un 20 gadiem Rīgā ir daudz izteiktāks nekā Latvijā kopumā. Virzoties uz pašām jaunākajām vecuma grupām: 5-10 gadi un jo īpaši 0-5 gadi, situācija uzlabojas, galvaspilsētas vecuma struktūra stipri atgādina smilšu pulksteni. Tomēr ir skaidrs, ka turpmākajos 10 gados jaunu mājsaimniecību veidošanās no galvaspilsētas reģiona "iedzimtajiem" krasi apsīks. Turklāt vienlaikus notiks turīgākās iedzīvotāju daļas pārcelšanās uz jaunajām daudzdzīvokļu mājām, kuru celtniecība vai vismaz tās plānošana atkal aktivizējas un piepilsētu privātmājām.
Tas pavērs iespējas šeit pārcelties gan pārējās Latvijas iedzīvotājiem, gan emigrantiem. Nav šaubu, kurš variants būtu vēlamāks no nācijas ilgtspējas viedokļa. Arī migrācijai Latvijas ietvaros ir labvēlīgi efekti, tai skaitā uz bezdarba līmeni reģionos, tātad ienākumu nevienlīdzību, taču ir arī acīmredzami trūkumi, jo nebūtu vēlams, ka citi attīstības centri zaudē nepieciešamo darbaspēka skaita un daudzveidības kritisko masu. Spēcīga repatriācija uz Rīgu mazinātu iespējas reģionu iedzīvotājiem pārcelties uz galvaspilsētu, tādējādi mudinot viņus maksimāli izmantot visas iespējas pārējos attīstības centros, kuru kļūs vairāk. Diez vai esam ieinteresēti, lai atsāktos Rīgas īpatsvara kāpums Latvijas ekonomikā, kāds notika līdz 2004.gadam. Apmēram miljona cilvēku apdzīvotas aglomerācijas esamība ir liela vērtība, taču vērtība ir arī vairāku citu attīstības centru pastāvēšana un izaugsme. Domāju, ka optimāls kompromiss nav ne pilnīga centralizācija, ne pilnīga decentralizācija.
Nav īpaši jāpaskaidro, cik svarīga ir repatriācija un Rīgas demogrāfijas smilšu pulkstenis nākamajos 10 gados ir nenovērtēts iespēju logs.
Galvaspilsēta tukša nepaliks
Tā kā attiecība starp 20-30 un 10-20 gadus veco rīdzinieku skaitu ir gandrīz precīzi 2 pret 1 (vidēji Latvijā ~3/2), tad pēc 10 gadiem vecuma grupā, kurā cilvēki visvairāk veido ģimenes, "iedzimto" rīdzinieku būs tikai apmēram puse. Tātad nākotnē Rīgas iedzīvotāju kopuma veidošanos lielā mērā izšķirs reģionu iedzīvotāju un emigrantu konkurence mājokļu tirgū. Domāju, ka šajā sacensībā emigranti būs ļoti konkurētspējīgi, viņiem ir bijušas labākas iespējas veidot uzkrājumus un, ļoti iespējams, ka arī viņu pelnītspēja ir lielāka. Atceros, kā nesen diskusijā par darba tirgu teica zivju pārstrādātāja Karavela šefs Andris Bite, uzņēmumam ir ļoti laba pieredze ar darbiniekiem, kuri ir atgriezušies no emigrācijas, jo viņi ir apguvuši rietumu ražošanas kultūru, paši cenšas lietderīgi izmantot darba laiku, ierosina uzlabojumus ražošanas procesā.
Ļoti uzmanīgs šī raksta lasītājs būs pamanījis "caurumu" autora argumentācijā - Rīgas iedzīvotāju pirktspēju balsta tas, ka viņu vairākums dzīvo pašiem piederošos mājokļos, kamēr iebraucējiem tie jāpērk vai jāīrē tirgū. Tas ir būtiski. Taču, padomājot vēl brīdi, kļūst skaidrs, ka mājokļu īpašniekiem būs jānosaka tāda pārdošanas vai īres maksa, lai tie nepaliktu tukši, tātad viņu vēlme saņemt pēc iespējas vairāk varēs piepildīties tik, cik liela būs pilsētas kā dzīvesvietas pievilcība. Nedomāju, ka šī pievilcība būs tik zema, ka īres cenu līdzsvara līmenis nokritīsies zem nulles, citiem vārdiem, liela daļa mājokļu kļūs tukši, bet, ja tas notiks, savukārt zaudēs spēku arguments, ar ko sākās šī rindkopa.
*Pielikums - īsa diskusija par reģionu salīdzinošajām perspektīvām
Runājot par reģionu ekonomiku struktūru un izrietošajiem secinājumiem par izaugsmes perspektīvām, aina ir daudz sarežģītāka un interesantāka nekā vēsta mūsu ekonomiskā folklora, saskaņā ar kuru viss labais notiek tikai Rīgā. Spilgta antitēze tam ir reģionu ekonomiku struktūra.
Par ekonomikas "pareizāko" nozari šobrīd atzīta rūpniecība un jāpiekrīt, ka no tās ir izšķiroši atkarīgas izaugsmes iespējas. Šobrīd gandrīz pusi ekonomikas veido trīs nozares - apstrādes rūpniecība, tirdzniecība un transports. Domāju, ka rūpniecība šajā desmitgadē starp tām būs straujāk augošā, iespējams, ka tirdzniecība daudz neatpaliks, bet tirdzniecības izaugsme ir lielā mērā atkarīga no rūpniecības, nevis otrādi.
Tas varētu šķist pārsteidzoši, bet reģionos, kurus ērtības labad šeit ļoti politnekorekti un pat vienkārši nepareizi šeit saukšu par "Lauku Reģioniem" - Vidzeme, Kurzeme, Zemgale un Latgale, rūpniecības īpatsvars ir daudz augstāks. Kurzeme jau 2010.gadā (jaunāku datu diemžēl nav) bija izpildījusi ekonomikas ministra Daniela Pavļuta vēlāk noteikto mērķi - apstrādes rūpniecības īpatsvars: vismaz 20% ekonomikas, Zemgale un Vidzeme tam bija ļoti tuvu. Latgalē un Pierīgā (bijušie Rīgas, Tukuma, Ogres un Limbažu rajoni) īpatsvars bija ap 16%, bet pašā Rīgā tikai 9%.
Ievērojot, ka pēc 2010.gada apstrādes rūpniecība ir augusi straujāk nekā ekonomikā kopumā, varētu pieņemt, ka Lauku Reģioni ir attīstījušies straujāk nekā Lielrīga un tiem ir arī labākas perspektīvas. Iespējams, bet arī Lielrīgai ir savi argumenti. Tās ekonomikā salīdzinoši augsts īpatsvars ir nozarēm, kuru perspektīvas ir vēl labākas nekā rūpniecībai - darbības, kuras kopumā var apzīmēt var dēvēt par biznesa pakalpojumiem. Te minēšu konsultācijas, reklāmu, grāmatvedības un tamlīdzīgus pakalpojumus, zinātni. Lielrīgas rūpniecība ir daudz vairāk diversificēta, te ir augstāks īpatsvars apakšnozarēm, kurām ir labākās izaugsmes perspektīvas (farmācija, mašīnbūve). Rīgas pārsvars pār Latvijas vidējo rādītāju ienākumu ziņā ir samazinājies kopš 2004.gada, no 83% līdz 67%, taču IKP uz vienu iedzīvotāju te divkārt pārsniedz Kurzemes līmeni un vēl vairāk - pārējo Lauku Reģionu rādītājus. Šos datus gan ietekmē apstāklis, ka daļu Rīgas IKP rada cilvēki, kas ikdienā braukā no apkārtnes, galvenokārt Pierīgas (bet arī lielā skaitā no Zemgales) un līdz ar to IKP uz iedzīvotāju Pierīgā 2010.gadā it kā bija tāds pats kā Kurzemē, kas diez vai tā atspoguļo relatīvo labklājības līmeni. Taču arī kopumā Lielrīga ir krietni bagātāka par Lauku Reģioniem. Arī tad, ja pārsvars turpinās samazināties, cilvēku plūsma Latvijas ietvaros drīzāk notiks Lielrīgas virzienā, ne tikai ienākumu, bet arī labākas dzīves vides dēļ un darbavietas varētu viņiem sekot.