Pēteris Strautiņš: Jāglābj cilvēki, nevis ciemi  (182)

Diemžēl tas nav iespējams, ievērojot to, kādi attīstības resursi šobrīd ir mūsu sabiedrības rīcībā. Labākais scenārijs, uz ko varam reālistiski cerēt, ir iedzīvotāju pieaugoša koncentrēšanos nelielā skaitā attīstības centru, kas piedāvā pietiekami pievilcīgas ekonomiskās un personiskās attīstības iespējas, lai cilvēkus noturētu Latvijā.

Vispirms ir jāsaprot galvenie iemesli tam, kāpēc šāds jautājums vispār parādās dienaskārtībā, kāpēc aizvadītajos 20 gados bezdarbs lauku reģionos bijis augstāks, bet ienākumi – zemāki. Pēc PSRS sabrukuma šie reģioni nonāca situācijā, kad tajos dzīvoja vairāk cilvēku nekā var nodarbināt modernā rūpniecība un lauksaimniecība, bet mazāk nekā būtu nepieciešams vai vismaz ļoti vēlams, lai attīstītos rūpniecība un pakalpojumi, kas spētu nodrošināt pienācīgus ienākumus ar eksportu uz pārējo pasauli — pārējo Latviju un ārvalstīm. Turklāt arī lielo pilsētu ekonomika šajā laikā gājusi cauri ļoti sarežģītam attīstības periodam, kura pamatproblēmu var šādi rezumēt vienā teikumā – Latvija pašas lielā mērā inspirēta iepriekšējās sistēmas sabrukuma rezultātā bija izmesta pasaules tirgū ar ļoti nepietiekamu starptautiski konkurētspējīgu uzņēmumu un produktu portfeli. Taču pilsētās vismaz bija salīdzinoši lielāks cilvēku kopums vienuviet, tātad arī darba tirgū pieejamo zināšanu un iemaņu daudzveidība. Tāpēc attīstība tajās bijusi salīdzinoši sekmīgāka un dzīves līmenis — augstāks. Taču pilsētas nav spējušas attīstīties pietiekami strauji, lai uzņemtu lauku iedzīvotāju pārpalikumu. Rezultātā laukos joprojām dzīvo vairāk cilvēku nekā var nodarbināt lauksaimniecība, mežsaimniecība un to produktu vietējā pirmapstrāde. Līdz ar to lielākā daļa lauku teritoriju turpina kūļāties pa neiespējamo vidusceļu, bet agri vai vēlu tajos iedzīvotāju skaitam vai nu jānoslīd līdz līmenim, kas nepieciešams primārajām nozarēm, vai arī jāattīsta pietiekami liela mēroga ražošana, kas var ļaut tiem kļūt par vietu, kurā nākotnē varētu koncentrēties pieaugošs cilvēku skaits. Ir lauku ciemi, kuriem ir izdevies aiziet pa otro taku, kā interesantus piemērus var minēt Pūri un Lizumu, zīmīgi, ka abos gadījumos veiksmes stāstu lielos vilcienos radījusi viena cilvēka enerģija un talants. Vēl noteikti var pieminēt Salas novadu, kura sociāli ekonomiskie rādītāji ir krietni labāki nekā līdzās esošajai Jēkabpilij, kā arī piekrastes zvejniekciemus, kuros vērā ņemama nodarbinātība rūpniecībā nepazuda arī periodā tūlīt pēc PSRS sabrukuma.

Būtu ļoti vēlams, ja izdotos panākt vienmērīgu valsts attīstību. Taču ir acīmredzami, ka nav pietiekamu finansiālo un cilvēku resursu, lai to nodrošinātu.
Ja mūsu valsts 20.gadsimtā būtu varējusi attīstīties netraucēti, no daudzām vēsturiskajām kaļķu dedzinātavām, spirta brūžiem, kalēju darbnīcām un krējumotavām būtu pakāpeniski izauguši pasaules mēroga uzņēmumi, pievilcīgās globālā tirgus nišās dominētu mazu Latvijas pilsētiņu vārdā nosaukti mazie un vidējie uzņēmumi, līdzīgi kā Vācijā, kuras eksporta mašīnas pamatā ir slavenās Mittelstand ģimenes firmas, kuras gadu desmitiem un simtiem ilgušas mierīgas attīstības rezultātā izaugušas no vācu viduslaiku amatniecības tradīciju saknēm. Taču tās ir "kas būtu, ja būtu" veida nopūtas. Lielākā daļa apdzīvoto vietu, kuras varēja būt šādas mazas, omulīgas, pārtikušas pilsētiņas ar dakstiņu jumtiem, šobrīd kā ekonomiskas vienības ir šķērsojušas robežu, aiz kuras sākas vieta, no kuras vairs nav iespējams atgriezties. No omulības un pārticības tajās nav ne vēsts, to vienīgā rota nereti ir padomju laiku blokmājas, no kuru ar rūsu notecējušām sienām spraucas ārā sabuktēti bleķa skurstenīši. Cilvēki, kas šīm vietām varēja piešķilt attīstības dzirksti, ir aizvesti, aizbraukuši vai saplūduši ar apkārtējo realitāti.

Ir jāglābj tas, ko vēl var glābt. Nākotnē notiks iedzīvotāju koncentrēšanās, bet tas nenozīmē, ka visi pārcelsies dzīvot uz Rīgu. Ir tāds populārs uzskats, ka ekonomikas koncentrācija Rīgā pastiprinās, taču tā nav taisnība un labi, ka tā. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Rīgas īpatsvars Latvijas kopproduktā sasniedza augstāko punktu 2004.gadā, tad tas bija 58%. Līdz 2009.gadam šis īpatsvars bija pakāpeniski samazinājies līdz 53%. Jāpiebilst, ka ir samazinājies arī Rīgas un Pierīgas kopējais īpatsvars, tātad šo procesu neizskaidro tikai rīdzinieku pārcelšanas uz apkārtējiem pagastiem. Interesanti, ka šis process norisinājās pat laikā, kad caurmērā straujāk attīstījās nozares, kuru īpatsvars Rīgā ir augstāks nekā vidēji valstī, piemēram, tirdzniecība, finanses, profesionālie, zinātniskie un tehniskie pakalpojumi, administratīvo dienestu darbība (MNS nozares NACE2 klasifikācijā). Atliek vienīgi minēt, kas ar Rīgas īpatsvaru noticis laikā, kad salīdzinoši labāk klājies nozarēm, kuru īpatsvars Rīgas ekonomikā ir mazāks nekā vidēji valstī – rūpniecība, lauksaimniecība, ar infrastruktūru saistītā būvniecība. Domāju, ka Rīgas īpatsvara kritums visdrīzāk ir paātrinājies un šobrīd tas jau varētu būt zem 50%. Ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju Rīgā joprojām ir augstāks, bet atšķirības ir nedaudz samazinājušās.

Diemžēl CSP dati par kopprodukta dalījumu reģionu griezumā tiek publicēti tikai pēc ilgāka laika, taču nav šaubu, ka Latvijā ir reģioni, kuru attīstības perspektīvas ir labas un varbūt pat labākas nekā galvaspilsētai. Kā pilsētas, kurām izdevies saglabāt un attīstīt plašu un daudzveidīgu industriālo bāzi, pirmkārt var minēt Valmieru, Ventspili, Liepāju, Jelgavu, Ogri, Saldu, Talsus, Dobeli. Neapgalvoju, ka tas ir visaptverošs uzskaitījums. Interesanti un strauji augoši rūpniecības uzņēmumi ir arī citās pilsētās, piemēram, Cēsīs, Rēzeknē, Daugavpilī, Alūksnē, Līvānos, bet šo pilsētu ekonomikas spēja radīt ienākumus no pārējās pasaules vismaz pagaidām, šķiet, nav pietiekama to vēsturiskā lieluma saglabāšanai.

Neatkarības atgūšanas agrīnā perioda ekonomiskajā folklorā bija divi ļoti populāri ļaunie tēli – Rīgas Ūdensgalva un Hipertrofētā Rūpniecība, kas joprojām dzīvo apziņas dzīlēs un turpina nodarīt lielu ļaunumu racionālas politikas veidošanai. Ticība lauku dzīvesveida morālajam pārākumam joprojām ir stipra, bet tā nevar izturēt sadursmi ar realitāti, tāpēc nav jāiet skatīties Kolka Cool, atliek pabraukāt pa ciemiem, pasēdēt uz soliņa autobusu pieturās vai pie vietējā veikala un paklausīties sarunu saturu. Cilvēks ir sabiedriska būtne, dzīve lielās pilsētās sniedz plašākas un daudzveidīgākas socializācijas iespējas, ļauj attīstīt plašāku spēju klāstu. Lielāks cilvēku skaits vienuviet arī ļauj izveidoties komplicētākiem ekonomiskās sadarbības tīkliem viņu starpā, attīstīties lielāka mēroga ražošanai, bet lielums šajā ziņā vairākumā gadījumu saistīts ar efektivitāti.

Politikas veidotājiem ir jāuzdod sev jautājums: kas ir prioritāte — glābt apdzīvotas vietas vai glābt cilvēkus. Es domāju, ka pirmkārt ir jāglābj cilvēki. Ir jāglābj viņi kā personības no nonīkšanas apstākļos, kuri nespēj un visdrīzāk nespēs sniegt iespējas, kuras var piedāvāt mūsdienu ekonomika. Ir jāglābj viņu piederība mūsu valstij, jo skaidrs, ka līdzšinējā sociāli ekonomisko procesu virzība bez politiskas iejaukšanās lielākajā daļā lauku reģionu nozīmēs, ka daļa cilvēku no turienes pārceļas uz citām zemēm. Par laimi, nākotnē atbrīvojoties pieaugošam mājokļu skaitam pilsētās, tas pavērs iespējas uz turieni pārcelties lauku iedzīvotājiem. Tomēr ir jādara viss iespējamais, lai migrācija attīstītos tieši šādi, nevis kā pārcelšanās ārpus mūsu valsts robežām. Lauki nekad nepaliks pilnīgi tukši, tajos dzīvos cilvēki, kas tur spēj atrast jēgpilnu nodarbi. Taču mūsdienu lauksaimniecības un mežsaimniecības tehnoloģijas nosaka to, ka te ir runa par vienu ģimeni uz vairākiem simtiem hektāru. Lai cik augstu attīstības līmeni sasniegtu mūsu lauksaimniecība, tā spēs nodrošināt Eiropas cienīgu dzīves līmeni mazāk nekā pusei šajā nozarē it kā vēl strādājošo. Nevar upurēt cilvēkus, sapņojot par tradicionālā lauku dzīvesveida idilli, kas nekad vairs nebūs iespējama.

Tāpat ir jāizdara viss iespējamais, lai glābtu arī apdzīvotas vietas, bet tādas, kurām vēl ir reāla iespēja nostāties uz pašuzturošas izaugsmes ceļa. Runājot par pilsētām, kuras neatkarības periodā ir nepilnīgi izmantojušas savu potenciālu, man, pirmkārt, nāk prātā Cēsis. Tā ir pilsēta ar izcilām kultūras tradīcijām, lielu vēsturisko nozīmi, tajā arī vismaz nesen vēl dzīvoja vairāk cilvēku nekā tipiskā vidusmēra rajona centrā. Šobrīd tās iedzīvotāju skaits, pēc neoficiālām, bet ticamām ziņām, ir samazinājies par trešdaļu un te galvenokārt vainojams spēcīgas industriālās bāzes trūkums. Ar nacionālā līmeņa atbalstu šādā pilsētā īstenojot spēcīgu rūpniecības politiku un veicinot ambiciozu citu reģionu iedzīvotāju pārcelšanos, šobrīd vēl ir iespējams lietas vērst uz labo pusi, pretējā gadījumā pilsētas noriets draud kļūt neatgriezenisks. Cēsis nav vienīgais piemērs.

Ir izskanējušas arī bažas, ka pārcelšanās pabalsti varētu veicināt lauksaimniecības zemju nonākšanu ārzemnieku rokās. Es domāju, ka patiesība ir tieši pretēja. Cilvēki, kuri dzīvo pilsētā un kuriem ir labi ienākumi no algota darba, nebūs spiesti pārdot mantoto zemi, viņiem ir iespēja gaidīt labākus ienākumus, kuru šīs zemes izīrēšana vai apsaimniekošana sniegs nākotnē. Šādiem cilvēkiem arī ir iespēja tradicionālās viensētas kvalitatīvi uzturēt kā vasaras mājas, kas vairākumā nākotnē būs vienīgais iespējamais pielietojums šīm ēkām. Ja regulāru ienākumu nav, risks, ka zeme tiks pārdota, jau ir daudz lielāks.

Neatzīstot jau šobrīd neatgriezeniskas lietas, mēs riskējam par neatgriezeniskām padarīt vēl daudzas citas. Attīstības plānošanas vadmotīvam ir jābūt nevis valsts teritorijas vienmērīgai attīstībai, bet kritiskās masas sasniegšanai un noturēšanai vietās, kur tas vēl ir iespējams. Tas ir process, kuru noteikti nedrīkst atstāt tirgus spēku ziņā.