Runājot ne tik globāli un vēsturiski ne tik izstieptās kategorijās, netaisnīgi var šķist tas, ka grieķiem atlaida lielu daļu parādu un droši vien atlaidīs vēl, bet mēs cītīgi maksājam. Var iebilst — savus (valsts) parādus cītīgi maksā arī itāļi un īri, kuriem to attiecība pret kopproduktu ir apmēram trīs reizes lielāka nekā Latvijai. Grieķi nesamazināto parādu atdot gluži vienkārši nespēja un nespēs atdot arī samazināto parādu. Nav vērts prasīt naudu, kuru parādnieks nespēj atdot.
Arī Latvijas iedzīvotājiem, kuri nespēs atdot parādu un izies cauri maksātnespējas procesam, neatdoto parādu daļu atlaidīs. Kopš krīzes sākuma komercbankas jau ir norakstījušas simtus miljonus latu vērtus aizdevumus Latvijas uzņēmumiem un privātpersonām, bet starpību ir seguši "svaiga" kapitāla pārvedumi no banku īpašniekiem Ziemeļvalstīs. Tāpēc nebūtu pareizi teikt, ka nekāda parādu atlaišana nav notikusi. Jāpiebilst, ka Latvijas ārējie parādi joprojām ir galvenokārt privāti nevis publiski.
Ja vien to uzskata par iespēju, Grieķijai bija daudz vairāk iespējas nekā Latvijai darīt lielas aplamības. Grūti iedomāties otru gadījumu vēsturē, kad valstij ir dota iespēja tik viegli parakties zem tik nesamaksājamu parādu kalna, Grieķijas finanšu vēsture kopš 2001.gada ir unikālas sakritības rezultāts. Nupat bija izveidota vienotas valūtas zona suverēnu valstu starpā, kuras autori acīmredzot ne gluži labi saprata, ko dara.
Eiropas Centrālā banka visu dalībvalstu parādzīmes traktēja kā līdzvērtīgu ķīlu, veicot komercbanku finansēšanas operācijas, līdz ar to burtiski mudinot tās pirkt visu, ko vien grieķi spēja finanšu tirgiem iedot. Turklāt grieķu politiķi vēl pamanījās viltot savas valsts svarīgākos makroekonomiskos datus. Lai kā turpmāk veidosies eirozonas liktenis, ir skaidrs, ka šādi pekstiņi vairs netiks pieļauti.
Šādi pasaules vecākā demokrātija ieguva iespēju desmit gadus padzīvot labāk nekā tā bija nopelnījusi. Taču neuzskatu, ka šī iespēja ir padarījusi Grieķiju laimīgāku vai vairojusi tās ilglaicīgas izaugsmes iespējas. Aizdotās naudas ieplūde ir veicinājusi deindustrializāciju, tātad, kamēr dzīves līmenis auga, spēja ilgtspējīgi nodrošināt kaut vai 2001.gada līmeni samazinājās. Nenopelnītas naudas straumes arī veicināja korupcijas un "godīgas" politiskās patronāžas vairošanos, it kā grieķiem šīs mantas jau tāpat nebūtu gana.
Psiholoģijas testi ir parādījuši, ka cilvēki jūtas nelaimīgāki tad, ja ir ieguvuši miljonu un pazaudējuši 900 tūkstošus nekā tad, ja viņiem vispār nekas nav bijis. Emociju straumes, kas Latvijā bangoja ekonomikas lejupslīdes periodā to lieliski ilustrē. Šobrīd Latvijas vidējais reālais ienākumu līmenis ir augstāks nekā jebkad vēsturē, atskaitot īsu periodu nekustamo īpašumu burbuļa kulminācijā. Atšķirībā no grieķiem, mums ir ļoti labas izredzes tuvākajā nākotnē dzīves līmeni atkal būtiski uzlabot.
Mūsu preču un pakalpojumu eksports uz vienu iedzīvotāju jau šobrīd ir lielāks, neesam gandrīz pilnībā atkarīgi no importētas enerģijas, esam galveno graudaugu kultūru neto eksportētāji nevis importētāji, uzskaitījumu varētu turpināt. Ja mēs varam ar pārliecību runāt par spēcīgu izaugsmi pārskatāmā nākotnē, tad Grieķijai būs jāpacīnās, lai izvairītos no humanitāras krīzes.
Ticiet man, pat pilnīga parādu norakstīšana viņiem būtu vājš mierinājums. Krīze, drāma, traģēdija, haoss un apokalipse visi ir grieķu vārdi.