Foto: Publicitātes foto
Latvijā ir daudz mazu, lielu un vidēju pašvaldību, kuru vadītājiem visumā piemīt patiesa vēlme darīt savu novadnieku dzīvi labāku. Ja attīstība būtu atkarīga tikai no labās gribas, mūsu zemes plašumi zeltu un plauktu. Rezultāti dažādās vietās ir, maigi izsakoties, nevienmērīgi.

Situācijās, kad dažiem līdzīgās situācijās izdodas mazāk nekā citiem, ierobežotie resursi, valdības mīlestības trūkums vai valsts attīstības vīzijas it kā neesamība visdrīzāk nav galvenais iemesls. Pašvaldību vadītājiem bieži trūkst izpratnes par to, kāda veida investīcijas, kāda veida produktu ražošana ir reālistiskākais ceļš uz viņu pārstāvēto novadu un pilsētu attīstību. Nereti trūkst arī uz attīstību vērstas domāšanas vispār, pēc Pašvaldību savienības kongresa pērn augustā kāds tā dalībnieks prasīja atvainošanos no valdības pārstāvjiem par apgalvojumu, kā arī pašvaldības ir atbildīgas par valsts attīstību. Palīdzēt var tikai cilvēkiem, kuri paši sev cenšas palīdzēt un ceru, ka manis turpmāk teiktais kādam var noderēt.

Šīs pārdomas izprovocēja pirms dažām dienām dzirdēts spilgts izteikums par reģionālās attīstības tēmu. Gulbene ir tipiska bijušā rajona centra pilsēta ar apmēram 10 tūkstošiem vai nu jau drusku mazāk iedzīvotājiem. Gulbene uz kopējā līdzīga lieluma pilsētu fona neizskatās ne īpaši labi, ne slikti. Darba pienākumu pildīšana ir arī pakāpeniski galvā izveidojusi Latvijas ekonomisko karti, tas ir, priekšstatu par dažādu reģionu galvenajiem ienākumu avotiem, to eksporta potenciālu - ar eksportu saprotot tirdzniecību gan ar pārējo Latviju, gan citām valstīm. Tāpēc kā veselīgu intelektuālu provokāciju uztvēru novada vadības virzīto ideju par Gulbenes - Pitalovas dzelzceļa atjaunošanu kā visa reģiona prioritāti.

Te vajadzīga neliela fona informācija. Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur vairāk nekā puse kravu tiek pārvadāta ar dzelzceļiem un arī tikai tad, ja rēķina tonnkilometru izteiksmē jeb ņemot vērā gan apjomu, gan attālumu. Vidēji ES šis īpatsvars 2011.gadā bija tikai 18.4%. Taču iekšzemes pārvadājumi Latvijā dzelzceļam pērn veidoja vien pāris procentu no kopapjoma, tas ir gandrīz pilnībā atkarīgs no tranzīta. Dzelzceļa loma kravu pārvadāšanā attīstītajās valstīs ir krasi samazinājusies salīdzinājumā ar šīs tehnoloģijas ziedu laikiem. Sliežu ceļu izmantošana mūsdienās ir pamatota, ja ir jāpārvieto lieli apjomi lielos attālumos un mūsu tranzīta bizness šajā gadījumā ir spilgts piemērs. Taču vairākumam uzņēmēju dzelzceļa zemākās kravas vienības izmaksas neattaisno tā salīdzinošo ne-elastību maršruta un laika izvēles ziņā. Iekšzemē autotransports pērn pārvietoja 50 reizes vairāk kravu nekā dzelzceļš (šajā gadījumā nerēķinot tonnkilometros, kas attiecību mainītu, bet starpība jebkurā gadījumā būtu desmitos reižu).

Ir diezgan labi zināms arī tas, kādas iespējas vairot savu labklājības līmeni ir tādām pilsētām kā Gulbene. Šādām pilsētām trūkst darbinieku skaita un kvalifikāciju daudzveidības un vairākumā gadījumu arī infrastruktūras, lai veidotu piemērotu vidi liela mēroga, augsti tehnoloģiskai rūpniecībai. Taču iespēju ir daudz, tās jau ir pārbaudītas praksē un nekas jauns nav jāizdomā. Lielākajā daļā pilsētu ir kāds lielāks vai mazāks pārtikas un kokapstrādes uzņēmums. Kopš Latvijas pievienošanās ES mūsu valstī ir strauji attīstījusies dažāda veida komponentu ražošana iekārtām, mašīnām un transportlīdzekļiem, kas tālāk ceļo galvenokārt uz Vāciju un Ziemeļvalstīm. Atsevišķās vietās ir sākta līdz šim Latvijas ekonomikai jauna veida patēriņa produktu ražošana, kā Brabantia rūpnīcā pie Talsiem. Reģionos var attīstīties ražošana, kura "trāpa" īstajā punktā ražošanas mērogu un tehnoloģiskās sarežģītības spektrā. Cēsīs vai Preiļos pārskatāmā nākotnē nesāks ne pasažieru aviolaineru, ne arī vienkāršu t-kreklu šūšanu. Par pirmajiem - būtu ļoti jauki, bet "nespīd", par otrajiem - prasmes un kapitāls būtu, bet šādas nodarbes nevar radīt ienākumus, kuri Latvijā kādu interesētu.

Radoši ietērptas izvērstākas pārdomas par šo tēmu var atrast šajā pirms trim gadiem tapušajā rakstā. Īsumā - iespējas nodrošināt papildus ienākumus reģionu pilsētām sniegs mazas un vidējas ražotnes, kuros tiek ātri un precīzi zāģēti, urbti, presēti un slīpēti metāla, plastmasas un koka gabaliņi, dažkārt arī samontēti relatīvi vienkāršos gala izstrādājumos. Kokzāģētavas nekur nepazudīs, bet zāģējamās koksnes daudz vairāk nekļūs. Tāpēc šāda nodarbe nevarēs radīt lielu papildus ienākumu plūsmu. Jau cerīgāka ir aina ar koksnes tālāku pārstrādi. Vēl optimistiskāk var skatīties uz citu mūsu "klasiku" - pārtikas pārstrādi. Svaigpiena ražošanu, atšķirībā no apaļkoku plūsmas, vēl ir iespējams palielināt pat vairākkārtīgi, neaizejot videi nedraudzīgos pārspīlējumos, to pašu  var teikt par gaļas liellopu audzēšanu. Veiksmīgi izmantojot Latvijas priekšrocības attiecībā pret Āziju - tuvumu Rietumeiropai, ražošanas prasmju un dizaina līmeni, uzņēmumu elastību, reģionos var sekmīgi attīstīt arī apģērbu ražošanu.

Starp Gulbenei apmēram līdzīga lieluma pilsētām ar ievērības cienīgu augstāk minētās rosības piemēru "komplektu" izceļas Saldus, tas ir piemērs, no kura citas pilsētas var mācīties. Ir arī citi piemēri, ar savam lielumam apbrīnojami lielu un daudzveidīgu ražošanu var lepoties Smiltene.

Nosauktie varianti noteikti nav vienīgie. Februārī lasīju, ka programmēšanas un biznesa pakalpojumu uzņēmums Accenture meklē darbiniekus Madonā. Tieši šādas "balto apkaklīšu" darbavietas reģionos ir jo īpaši vēlamas, jo padara darba iespējas daudzveidīgākas. Minētais piemērs ļoti iepriecina, taču intuīcija un loģika vēsta, ka augstas pievienotās vērtības pakalpojumi tomēr paliks lielo pilsētu specialitāte. Statistika ziņo, ka Rīga veido vismaz četras piektdaļas tādās intelektuālo pakalpojumu nozarēs kā IT pakalpojumi, finanses, komercpakalpojumi. Turpretim apstrādes rūpniecība galvenokārt atrodas ārpus Rīgas. Tur ir dziļa likumsakarība, cilvēki uzņemas neērtības un izdevumus, lai dzīvotu tādās padsimtu un desmitu miljonu apdzīvotās metropolēs kā Ņujorka, Londona vai Tokija ne jau tāpēc, lai ražotu mantas, šāda cilvēku koncentrācijas kritiskā masa sniedz priekšrocības modernajām pakalpojumu nozarēm.

Vidēja lieluma reģionu pilsētu potenciālam piemērotāko nozaru attīstībai būs nepieciešami samērā neliela apjoma, bet bieži un ātri pārvadājumi. Tātad autoceļu kvalitātes uzlabošana ir viens no galvenajiem uzdevumiem reģionu attīstības veicināšanai. Par to tad arī jārunā, nevis jāmeklē atslēgas tajā ielas pusē, kur šķiet gaišāks, bēgšana no realitātes nepalīdzēs. Tāpat nozīmīga iespēja veicināt šādu ražotņu tapšanu ir valsts atbalsts rūpniekiem piemērotu telpu radīšanai reģionu pilsētās, šādas iespējas industriālās politikas ietvaros jau tiek piedāvātas. Turpretim lielas investīcijas dzelzceļos ārpus lielajiem tranzīta koridoriem būtu ilūziju uzturēšana par ļoti augstu cenu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!