Tas ir klasisks propagandas paņēmiens – stāsts par kāda "upura" ciešanām, kā mērķis ir mobilizēt līdzjūtīgos un labu gribošos pilsoņus, lai tie pieprasītu valsts varas iejaukšanos pret sliktajiem "apspiedējiem". Iespējams, ka salīdzinājums ar Kremļa propagandu kādam šķitīs nevietā, jo LGBT[1] aktīvisti taču grib panākt kaut ko citu un vispār Krievijā viņi tiek apspiesti. Taču, izlasot šo rakstu, lasītājs sapratīs, ka līdzības ir ne vien sakritību, bet gan fundamentālā līmenī.
Bet sākumā uzdosim pavisam loģisko jautājumu – kas tiek panākts ar tā saukto praidu? Vai tiešām tiek uzveikta homofobija? Un vai šim jēdzienam vispār ir kāda nozīme? Diskusijās (ja tā var saukt šo komunikāciju) par "praidu" tiek uzburts noteikts pasaules uzskats, kurā viss jau ir salikts pa plauktiņiem, – ir labie un ir sliktie, ir upuri un ir varmākas, ir homoseksuālisti un ir homofobi jeb "drosmīgie" un "bailīgie". Tomēr realitāte ir sarežģītāka. Uzkrītoši ir tas, ka liela daļa no Latvijas LGBT ideologiem paši nav homoseksuāli.
Savukārt daudzi homoseksuāli cilvēki negrib sevi saistīt ar šo ideologu aktivitātēm, kaut kā izceļot savu gultas dzīvi kā daļu no savas publiskās identitātes. Un tas ir loģiski – līdzīgi kā daudzi krievvalodīgie negrib, lai Putins aizstāv viņus pret "rusofobiju", – viņi labi apzinās, ka šī "aizstāvība" neko labu nenesīs. Savā ziņā līdzīgu "pakalpojumu" homoseksuāliem cilvēkiem izdara LGBT ideologi un aktīvisti. Jo, lai gan uzpūtīgiem ultralibrāļiem patīk domāt, ka pārējā tauta nesaprot angļu valodu, viņus nākas apbēdināt, jo tradicionāli domājoši cilvēki seko līdzi tam, kas notiek Rietumeiropas valstīs un Amerikā. Tur "praidos" redzamās ainas jebkuram domājošam cilvēkam ir estētiski un morāli atbaidošas.
Salīdzinājums ar Dziesmu svētkiem ir pēdējais, kas nāk prātā, vērojot ainas, kas organiski iekļautos Hieronīma Bosa gleznās. Ja homofobijas problēmai ir kaut kāds pamats realitātē, tad tas varētu būt saistīts ar paša "praida" izraisīto rezonansi. Ja mērķis ir parādīt, ka ikviens ir pelnījis cieņu kā cilvēks un viņam nav jācieš savas gultas dzīves dēļ, tad "praids" ir pati sliktākā metode šīs idejas paušanai. Turklāt šī metode balstās uz acīmredzamu pretrunu – ja jau mēs ikviens pirmkārt esam cilvēks, bet seksuālā orientācija ir otršķirīga, tad kāpēc šai otršķirīgajai lietai tiek veltīts vesels festivāls? Neizbēgami nonākam pie secinājuma, ka "praids" ir pasākums, kas pazemo homoseksuālus cilvēkus, jo viņus pirmkārt uzlūko kā homoseksuālus un tikai tad kā cilvēkus. Vai, vēl sliktāk, – tikai kā līdzekļus politiskas provokācijas nolūkiem.
Nedaudz iedziļināsimies šajā cilvēka cieņas pazemošanas jautājumā, kas izriet no "praida" savādās loģikas. Ir skaļi nepateikta, bet vispār atzīta patiesība, ka ikviens sevi cienošs cilvēks nedemonstrē savu seksualitāti, viņa lepnums (jeb "praids") ir viss tas, kas viņu padara par personību, – viņa idejas, darbi, talanti, mērķi un centieni. Viņa fokuss ir viss tas, kas viņu padara patiesi par cilvēku. Ne jau savai gultas dzīvei veltot karogu un veselu politisko prasību sarakstu, viņi ir interesanti apkārtējiem cilvēkiem un pelna to cieņu. Citējot tiesību zinātņu doktori Baibu Rudevsku: "[LGBT ideoloģijas skatījumā] cilvēka seksuālās noslieces un seksuālā uzvedība tiek uztverta kā viņa personības neatņemama sastāvdaļa.
Šajā ziņā homoseksuālismam tiek piešķirta kaut kāda īpaša, izteikti privileģēta nozīme, salīdzinot ar visām pārējām tieksmēm un uzvedībām. (..) LGBT ideologu retorika atspoguļo radikāli antihumānu un cilvēka cieņu pazemojošu skatījumu. Tā reducē cilvēku līdz vienam ļoti šauram viņa personības aspektam un uzlūko viņu tikai (vai galvenokārt) caur viņa dzimumtieksmju un seksuālo aktu prizmu. (..) šāds skatījums ir radikāli nesavienojams ar cilvēka cieņas jēdzienu, kurš ir visu civilizēto Rietumu valstu eksistences pamatā (..)."[2]
Pamācoši, ka par šo cilvēka cieņas pazemošanu daudz ir rakstījusi arī latviešu inteliģence trimdā. Izcilie latviešu domātāji, kas visu mūžu bija auguši Rietumu klasisko vērtību iespaidā, saskārās ar Rietumu pasaules ēnas pusēm un par tām neklusēja. Tie ir cilvēki, kurus ultraliberāļu propagandistiem būtu grūti nosaukt par "padomju fobijās dzīvojošiem tumsoņām".
Piemēram, izcilais latviešu filozofs, filozofijas zinātņu doktors, profesors, dekāns un viens no Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem Pauls Jurevičs rakstīja šādi: "Tāpat kā nebūtu marksisma bez Marksa, tā nebūtu seksa izvirzīšanas par galveno modernā cilvēka vērtību, ja nebūtu bijuši šādas, var teikt, ideoloģijas pravieši."[3] Viņš turpina: "Seksuālo funkciju – ja viņš [cilvēks] grib būt vairāk nekā kukainis – viņš nevar uzlūkot par savas dzīves piepildījumu – ar to viņš atsacītos no savām cilvēcīgās pirmdzimtības tiesībām un paliktu tikai dzīvnieks. Viņam jāmeklē sevis piepildīšana savas esmes cilvēcīgās pusēs, kas iet pāri tīri dzīvnieciskām.
Tādas, kaut vismaz dīglī, ir katrā cilvēkā, un tās ir: tiekšanās pēc patiesības un atziņas, un gudrības, pēc sevis un citu cilvēku, un pasaules saprašanas, pēc skaistuma, pēc mākslas darbu radīšanas vai aptveršanas, pēc lielu vai mazu darbu veikšanas, kas nāk par labu citiem cilvēkiem, tautai, visai cilvēcei, – beidzot, pie dažiem izredzētiem šī tieksme varētu izpausties kā ilgošanās pēc svētuma un sevis piepildīšanas tanī."[4] Pie līdzīgiem secinājumiem nonāca arī Zenta Mauriņa. Viņa turklāt rakstīja, ka seksualitātes kults cilvēku pārvērš nevis par dzīvnieku, bet pat par kaut ko vēl zemāku: "Materiālistiskajā naturālismā vairs neatšķir miesu no dvēseles, apakšstāvu no augšstāva, zemi no debesīm. Kopš Sigismunda Freuda arī domāšanas spēja tiek reducēta seksualitātē. (..) tā kā cilvēks nav dzīvnieks, tas nevarēja ilgstoši iestigt dzīvnieku līdzībā: panseksualitātes vietā šodien ir stājusies perversitāte, ko dzīvnieks nepazīst."[5]
Protams, "praida" propaganda izvairīsies no šīs neglītās patiesības par LGBT ideoloģijas antihumāno raksturu. Tā vietā LGBT ideologi runā par cilvēktiesībām neatkarīgi no seksuālās orientācijas. Kā jau apskatījām iepriekš, ir tikai pašsaprotami, ka ikviens cilvēks ir pelnījis cilvēktiesības neatkarīgi no tā, kas notiek viņa guļamistabā. Bet velns slēpjas detaļās. Lai ieviestu skaidrību, šeit vēlreiz citēšu Baibu Rudevsku: "Šā saukļa pamatā diemžēl ir viens dziļš pārpratums un no tā izrietoša loģiska kļūda. Saskaņā ar vispārpieņemto definīciju cilvēktiesības ir universālas un izriet no cilvēka būtības: tās piemīt ikvienam cilvēkam tāpēc un tāpēc vien, ka viņš ir cilvēks. (..) Taču no tā loģiski neizriet, ka ar to attiecīgais dzīvesveids būtu kaut kādā veidā leģitimējams un ka šim dzīvesveidam būtu piešķiramas kaut kādas "tiesības". (..) Homoseksuāļiem ir tieši tās pašas Satversmē nostiprinātās pamattiesības, kas visiem pārējiem cilvēkiem, – taču tās viņiem piemīt kā cilvēkiem, nevis kā homoseksuāļiem.
Runāt par kaut kādām īpašām "seksuālo minoritāšu tiesībām" nozīmē pārkāpt cilvēktiesību universalitātes principu, radīt īpašu privileģētu personu grupu, vadoties pēc seksuālās uzvedības kritērija, un piešķirt šīs grupas piederīgajiem speciālas tiesības. Jā, valstij ir pienākums izturēties pret homoseksuāli tieši tāpat kā pret jebkuru citu pilsoni, bez jebkādas diskriminācijas, – taču no tā nebūt neizriet, ka valstij ir pienākums atbalstīt homoseksuālu dzīvesveidu."[6]
Ir pilnīgi pietiekami, ka sabiedrībā mēs cienām un aizsargājam viens otru kā cilvēku – un tikai! Arī līdz tam vēl ir tāls ceļš ejams, bet tas ir mērķis, kuram piekristu visu tautību, visu politisko virzienu cilvēki visā pasaulē. Taču absurdi paziņojumi ar pretenzijām uz augstu morāli un augstprātīgu "slikto" nosodīšanu, kas šķeļ sabiedrību, prasības pēc laulības institūta reformas, kas devalvē civilizācijas pamatakmeni – ģimeni, pasākumi, kas lej ūdeni uz Kremļa propagandas dzirnavām par "sapuvušajiem Rietumiem", – tas var saistīt tikai ļoti sīku, radikālu sabiedrības grupu. Ir arī pilnīgi iespējams, ka "praida" organizatori visu iepriekš apskatīto labi apzinās – apzinās, ka caur šādu pasākuma formātu cilvēka cieņa tiek nevis aizstāvēta, bet pazemota. Apzinās, ka tas provocē daudzus Latvijas iedzīvotājus.
Kā gan citādi varēs pierādīt Latvijai, ka "labie" ir tie, kas iet gājienā, bet "sliktie" ir tie, kas protestē, – un tas ir jāatzīst, reizēm visai atbaidošā veidā. Jo tas, kas ir labs savā būtībā, ir viegli uztverams un atzīstams par labu, tas neprasa papildu pierādījumus vai biedēšanu. Bet, ja vēlas kaut ko nelabu uzdot par labu,tad noder slikta kontrasta izmantošana. Kremļa propaganda, kas izceļ Rietumu pasaules ēnas puses, lai noslēptu pati savējās, izdara lielu pakalpojumu, jo labi kalpo LGBT ideologiem kā negatīvā alternatīva viņu revolucionārajam pasaules uzskatam: "Redz, arī Putins ir pret LGBT. Ja neesi ar mums, tātad esi putinists!"
Cilvēka kā vērtības noliegums, tā vietā viņu padarot par līdzekli ideoloģiskiem vai politiskiem mērķiem, vienlaikus mēģinot atņemt viņa cieņu kā cilvēciskai būtnei, – tas viss ir radikālā pretstatā ar to, kas mūs padara par latviešiem un par eiropiešiem. Tas tik tiešām vieno tikai LGBT aktīvistus un Kremli. Šķiet, ka sliktā kontrasta meklētāji ir atraduši viens otru un savstarpēji viens otru labi atbalsta – ne LGBT aktīvisti vairs var iztikt bez Putina, ne Putins bez viņiem. Un ir pilnīgi iespējams, ka abas antihumānās ideoloģijas viena bez otras ātri vien beigtu pastāvēt, jo cilvēki ielūkotos šo ideoloģiju kodolā un redzētu, ka tajā atrodas absolūts cilvēka cieņas un gara pretstats.
[1]Saīsinājums no angļu valodas "Lesbian, Gay, Bisexual and Transgender". ASV un citviet pasaulē jau runā par LGBTIQ, LGBTQI vai vienkārši LGBT+, lai šī politiskā ideoloģija iekļautu neskaitāmās jaunās "upuru" identitātes.
[2] Baiba Rudevska. Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika (pilnā versija). 2015.
[3] Pauls Jurevičs. Pretstatu pasaule. Esejas. Grāmatu Draugs, 1973., 205. lpp.
[4]Turpat. 211.–212. lpp.
[5] Zenta Mauriņa. Apnicība un steiga. Apcere par mūsdienu problēmām. Grāmatu Draugs, 1962., 49. lpp.
[6] Baiba Rudevska. Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika (pilnā versija). 2015.