Kardināls Bergoljo Romas katoļu baznīcas kūrijā iepriekš ieņēmis vairākus nozīmīgus amatus, bijis gan Garīdzniecības kongregācijas, gan Dievkalpošanas un svēto sakramentu disciplīnas kongregācijas vadītājs, tāpat kardināls Bergoljo bijis Argentīnas bīskapu kolēģijas prezidents. Pēc pāvesta Benedikta XVI ievēlēšanas tika uzskatīts, ka viens no lielākajiem konkurentiem kardinālam Jozefam Racingeram bijis tieši Bergoljo, kurš pats esot aicinājis konklāva locekļus nebalsot par viņu.
Jāsaka, ka ir piepildījušās daudzu ekspertu prognozes, un pirmo reizi pasaules vēsturē par pāvestu ir kļuvis kardināls, kurš nenāk no Eiropas. Konklāva izdarītā izvēle par labu Latīņamerikai ir likumsakarīga, Latīņamerikā dzīvo vairāk nekā trešdaļa no visas pasaules katoļiem un to skaits turpina pieaugt. Te arī vairākkārt izskanējušas spekulācijas par it kā katoļu baznīcā briestošo neapmierinātību kardinālu dalījumā, kur iepretim 60 Eiropas kardināliem no Latīņamerikas konklāvā piedalās vien 19, lai gan katoliskā draudze otrajā ir ievērojami lielāka. Tāpat jāatzīst, ka Francisks ir izteikta kompromisa figūra starp liberālo un ortodoksālo katoļu baznīcas zaru, daļēji apmierinot gan ortodoksālā spārna pārstāvjus pēc ticības doktrīnas nemainīguma, gan pievēršoties sociālām problēmām, kas noteikti apmierina arī liberālo spārnu.
Taču atmetot pašu ievēlēšanas procesa plaši aprakstīto gaitu un spekulācijas par konklāva iekšpusē notikušo, jāuzdod viennozīmīgs jautājums - kāds būs jaunievēlētais pāvests Francisks? Vispirms jāsāk ar to, ka jaunais pāvests ir pirmais pēc Jāņa Pāvila I 1978.gadā, kurš izvēlējies tādu savu pāvesta vārdu kāds vēl nav bijis nevienam no iepriekšējiem pāvestiem. Raugoties uz Franciska dzīvi un darbiem, kā arī apzinoties milzīgo vēsturisko lomu Sv. Franciskam no Asīzes, var vienīgi vilkt spilgtas paralēles ar abu šo vīru darbību baznīcas kontekstā. Jaunievēlētais pāvests ar šo nes arī konkrētu ziņu, ka pieņemot Franciska vārdu viņš seko tiem pašiem ticības ideāliem, kuriem sekoja Asīzes Francisks - pazemībai, sirdsšķīstībai, vienkāršībai un mīlestībai pret visām Dieva radībām. Katrā ziņā, raugoties uz Franciska I darbību vēl esot kardinālam Bergoljo, jāsaka, ka viņš allaž piekopis askētisku dzīvesveidu, atbalstījis atbrīvošanas teoloģijas iniciatīvas Argentīnā, kā arī stingri iestājies par sociālo taisnīgumu un plaisas mazināšanu starp turīgo un nabadzīgo sabiedrības daļu. Bergoljo ar savu askētisko dzīvesveidu un atteikšanos no privilēģijām varētu šķist simpātisks plašai sabiedrības daļai, it īpaši brīdī, kad aktualizējušies jautājumi gan par atsevišķu bīskapiju finanšu izšķērdību, gan paša Vatikāna rīcību ar finansēm un skandāliem, kas saistīti ar Vatikāna banku.
Runājot par ceļu, kuru katoļu baznīca varētu iet Franciska I pontifikāta laikā, jāatzīmē tas, ka Franciskam nav ļoti būtisku uzskatu atšķirību ticības doktrīnas jautājumos no saviem priekšgājējiem pāvestiem Jāņa Pāvila II un Benedikta XVI. Francisks I, būdams kardināls Argentīnā, iestājies pret viendzimuma pāru laulībām un atļauju viendzimuma pāriem adoptēt bērnus, kādēļ pat bija iesaistījies atklātā konflikta ar Argentīnas prezidenti Kristīni Kirhneri. Argentīnas prezidente kardināla Bergoljo nostāju pat savulaik nodēvējusi par "viduslaicīgu domāšanu". Tāpat arī Francisks atklāti iestājies pret abortiem un eitanāziju, taču atšķirībā no saviem priekštečiem Franciskam vairāk raksturīga tolerance un iejūtība pret seksuālajām minoritātēm. Viņš aicinājis nenosodīt seksuālo minoritāšu pārstāvjus un nosodījis jebkādus mēģinājumus vajāt cilvēkus viņu seksuālās orientācijas dēļ.
Vērtējot Franciska pirmo iznākšanu pie ticīgajiem 13.marta vakarā Romā, jāteic, ka viņš jau savā pirmajā uzrunā centās radīt iespaidu, ka katoļu baznīca viņa vadībā iegūs cilvēciskākus vaibstus un kļūs atvērtāka sabiedrībai. Aicinot Pētera laukumā sanākušos aizlūgt par viņu, Francisks skaidri norādīja to, ka ir viens no viņiem - tāds pats ticīgais, cilvēks, kuram šajā atbildīgajā amatā būs nepieciešams draudzes atbalsts un palīdzība. Jāpiekrīt izskanējušam viedoklim, ka katoļu baznīcas kuģis savu virzienu strauji nemainīs, taču visticamāk šī pāvesta laikā katoļu baznīca pilnība ieies 21. gadsimtā kļūstot pieejamāka un lielāku uzsvaru liekot uz diakonijas darbu un dialoga veicināšanu starp dažādi pārtikušām sabiedrības daļām.
