Pēc tam, kad 1991.gada janvārī Viļņā tanki pie Seimas nama samala cilvēkus, Rīgā, Daugavmalā sapulcējās pusmiljonu liela demonstrācija. Varētu teikt – vai liela nozīme atsevišķa cilvēka klātbūtnei.
Tomēr bija svarīgi, ka mūsu ir daudz. Tā bija iespaidīga ziņa gan Rietumiem, gan Austrumiem, ka mēs aizstāvēsim brāļu lietuviešu un savu brīvību, pastāvēsim par savu valstu neatkarību. Gan simboliska, gan gluži praktiska nozīme bija ikkatram cilvēkam, veidojot Baltijas ceļa dzīvo ķēdi no Tallinas līdz Viļņai. Tā bija iespaidīga ziņa, ka brīvību un neatkarību prasa tautas, ne saujiņa ekstrēmistu.
Nozīme ir katram vienam cilvēkam Maidanā. Lai pierādītu, ka Kijevas un citu Ukrainas pilsētu ielās pret "cinisku, liekulīgu, cietsirdīgu un zemisku varu bez jebkādas morāles un principiem, ar īstiem bandītiem varas krēslos" (Aleksejs Grigorjevs, Kijevas barikāžu dienas, ir.lv) cīnās tauta, nevis bariņš dumpinieku.
Nozīme bija katra cilvēka klātbūtnei pagājušās nedēļas mītiņos Rīgā, kas atbalstīja Ukrainas tiesības nebūt Krievijas satelītam mūžīgi mūžos, atbalstīja ukraiņu tiesības uz brīvību un Eiropu. Bija svarīgi būt, jo tas norāda, ka mums rūp. Bet jo svarīgāk bija tas, ka mītiņā piedalījās Latvijas pilsoņu ievēlēti pārstāvji: Eiropas parlamenta deputāte Sandra Kalniete, ministrs Einārs Cilinskis, Saeimas deputāte Janīna Kursīte. Var teikt, ka viņu klātbūtne palielināja mītiņotāju skaitu vien par trim cilvēkiem. Bet var arī teikt, ka viņi klātbūtne bija simboliska, jo demonstrēja Latvijas valsts stāju.
1991.gada 20.janvāra naktī, kad Bastejkalnā nošāva Andri Slapiņu, Ediju Riekstiņu, Vladimiru Gomanoviču, Sergejs Konoņenko un nāvējoši ievainoja Gvido Zvaigzini, es atkal un atkal – pie Augstākā padomes, Doma laukumā, citur satiku Laršu Fredēnu, Zviedrijas pilnvaroto pārstāvi, vienīgo tā laika Rietumu diplomātu Latvijā. Viņš tai brīdī bija Rietumu pasaules acis, viņš demonstratīvi centās būt visur un redzams, jo viņa klātbūtnei bija simboliska jēga: nebūs iespējams nevienam neredzot izrēķināties ar latviešiem.
Kad Ministru prezidents Ivars Godmanis 2008.gadā ieradās Tiblisi, lai kopā ar Igaunijas, Lietuvas un Polijas prezidentiem parlamenta priekšā uzrunātu gruzīnus, viņa klātbūtnei bija simboliska nozīme: apliecināt gruzīniem Eiropas atbalstu, parādīt Krievijai, kuras tanki jau atradās pārdesmit kilometru attālumā no Tbilisi, ka agresija ir nepieņemama, un paust mums te, Latvijā palikušajiem, kādas ir mūsu valsts ārpolitikas vērtības.
Kad decembrī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs Kijevā tikās ar opozīcijas pārstāvjiem un apmeklēja Neatkarības laukumu (Maidan Nezaležnosti), viņa kā ES valsts ministra klātbūtne nesa simbolisku ziņu: nosodījumu spēka lietošanai pret miermīlīgiem demonstrantiem, atbalstu ukraiņu tiesībām izvēlēties Eiropas ceļu. Un nesa ziņu arī mums pašiem – par mūsu valsts vērtībām.
Kad Latvijas Republikas Saeimas deputāti piedalās hokeja spēlē ar Baltkrievijas prezidenta – dikktatora Lukašenko komandu, tam ir simboliska nozīme. Kāda? Mulsinoša. Signāls, ka Baltkrievija ir mūsu kaimiņvalsts? Nav jāsignalizē tas, ko var redzēt kartē. Apliecinājums tam, ka vēlamies attīstīt labu ekonomisko sadarbību?
Jā, iespējams, arī to centās pateikt svētdienas spēle. Bet varbūt gribējām pateikt, ka Lukašenko režīms ir gluži normāls un piemērots nevainīgām rotaļām? Pateikt, ka mums īpaši nerūp politieslodzītie Baltkrievijā, pulcēšanās brīvības aizliegumi, vēlēšanu pārkāpumi (Nacionālajā asamblejā nav neviena opozīcijas pārstāvja). Ka ar neērtiem jautājumiem par Lukašenko režīmu interesenti var vērsties pie citām Eiropas valstīm, bet ne jau nu pie Latvijas.
Ārlietu ministrs svētdien tviterī izteica cerību, ka Saeimas deputāti būs izmantojuši iespēju ar baltkrievu parlamentāriešiem pārrunāt demokrātiskās pamatbrīvības. Nekas neliecina, ka būtu noticis tāds spēles pavērsiens.
Saeimas deputāti mums svētdien dāvāja pagalam mulsinošu simbolu. Varbūt nevajag spēlēties.
