Pasākums, kurā, piepalīdzot Krievijas tautiešu politikas ideologiem, dzīvību cenšas iepūst Saskaņas centra un lindermaniešu ļaudis, ir politisks projekts, kam maz sakara ar patiesu vēlmi palīdzēt cilvēkiem, kas tā vai cita iemesla dēļ nav vēlējušies iegūt Latvijas pilsonību.
Vieni dzīvi ērtajā un drošajā nepilsoņa statusā izvēlējušies tādēļ, lai varētu vieglāk ceļot uz Krieviju, citiem grūti saprotamu iemeslu dēļ vēl joprojām nav izdevies iemācīties latviešu valodu, lai nokārtotu naturalizācijas eksāmenu, vēl citiem tas droši vien ir principa jautājums, pie kura stingri turēties aicina daži ideologi.
Latvijas Pilsonības likums ir taisnīgs un ļauj iegūt pilsonību katram, kas nodzīvojis Latvijā noteiktu gadu skaitu un nokārto samērā vienkāršo valodas un vēstures eksāmenu. Kārtība, kādā var iegūt Latvijas pilsonību atbilst Eiropas Savienības valstu principiem. Taču uzspiest pilsonību nav nedz iespējams, nedz arī vajadzīgs.
Kļūt vai nekļūt par kādas valsts pilsoni ir katra atsevišķa cilvēka individuāla izvēle. Tas nozīmē apzināties sevi kā piederīgu valstij, ieaugt tās valodā un kultūrtelpā. Tāds ir naturalizācijas priekšnoteikums ikvienā valstī.
Var saprast to cilvēku psiholoģisko traumu, kas 1990.gadā pamodās citā, neatkarīgā valstī un 1992.gadā piedzīvoja, ka tā valsts, kuras pilsoņi viņi bija, pazuda no zemes virsas. Visi bijušie PSRS pilsoņi gan Latvijā, gan citur Eiropā kļuva par bezvalstniekiem. Šie cilvēki vai nu atgriezās dzimtenē, vai centās iegūt attiecīgās valsts uzturēšanās atļauju, mācīties valodu un iegūt pilsonību. Latvijā, kā arī Igaunijā, bijušajiem PSRS pilsoņiem - okupācijas laika ieceļotājiem - vēsturisku un humanitāru apsvērumu dēļ tika piešķirts īpaši priviliģētais nepilsoņu statuss: sociālās garantijas, droša uzturēšanās un perspektīva iegūt pilsonību. Nekur citur Eiropā vai pasaulē tur palikušie bijušie PSRS pilsoņi šādu priviliģētu statusu neieguva. Kopš 1998.gada Latvijā dzimušie nepilsoņu bērni var iegūt pilsonību reģistrācijas kārtībā. Šādas privilēģijas nav, piemēram, Latvijā dzīvojošai ķīniešu ģimenei un Latvijā dzimušam ķīniešu bērnam.
Šajos divdesmit gados bijušo PSRS pilsoņu "pamošanos" Latvijā dažādi centušās kavēt partijas, kurām nepilsoņu jautājums bijusi galvenā vai vienīgā politiskā kārts. Ne pārāk sekmīgi: liela daļa no bijušajiem nepilsoņiem ir iekļāvušies Latvijas sabiedrībā, nepilsoņu skaits ir būtiski samazinājies, no apmēram 30% 1992.gadā līdz 13,5% šobrīd (piemēram, no Luksemburgas iedzīvotājiem 43% nav Luksemburgas pilsonības, Šveicē apmēram 22% nav Šveices pilsonības, pēc 2011.gada datiem Kiprā, Austrijā, Spānijā, Beļģijā vairāk kā 10% iedzīvotāju nav attiecīgās valsts pilsonības).
Spriežot pēc portālu ziņām, "nepilsoņu kongresā" izskanējuši priekšlikumi Augstākās Padomes dokumentos revidēt atsauci uz okupāciju un 1918.gadā dibinātās Latvijas valsts kontinuitāti. Iedoma pārskatīt Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu, uzrāda šīs īstermiņa politiskās spēles marginālo dabu. Jo tas izslēdz jebkādu iespēju "nepilsoņu kongresam" veidot dialogu ar Latvijas tautas leģitīmiem pārstāvjiem. Vispirms ir jāatzīst valsts, kurā tu dzīvo, lai būtu par ko sarunāties.