Taču vienlaicīgi gribam uzsvērt, ka uz tām noteikti jāskatās daudz plašāk, ārpus vienas profesijas šaurā konteksta, jo filma atspoguļo daudzus gadus Latvijā pastāvējušu sistemātisku kļūdu sekas, kas atstāj ietekmi uz visu sabiedrību. Vai tam ir risinājumi? Mēs uzskatām, ka jā. Taču, lai tie būtu iespējami, sabiedrībā ir jāpanāk vienošanās par virzienu, kādā vēlamies doties, un mērķi, kādu sasniegt. Kā nācija, kā valsts. Mūsuprāt, tai jābūt Rietumu vērtību izpratnē balstītai labklājībai ar atbilstošu valsts nodrošināto pakalpojumu kvalitāti un pieejamību.
Noteiktas profesijas kā sistēmas ķīlnieki
Grūti pateikt precīzu laiku, kad zāģeri no prestižas, labi apmaksātas pilna laika profesijas pārstāvjiem kļuva par sociāli neaizsargātiem individuālā darba veicējiem bez tiesībām slimot, doties apmaksātā atvaļinājumā vai saņemt adekvātu pabalstu darba zaudēšanas gadījumā. Tas notika pakāpeniski, 90. gadu vidū rodoties iespējai privātajā sektorā pelnīt vilinoši lielu "kāpostu" bez aizraušanās ar nodokļu nomaksu un bieži pat bez īpašas nepieciešamības pēc tādas liekas formalitātes kā darba līgums. Bet kurš gan tolaik mežā (un ne tikai mežā) tam sekoja līdzi?!
Lai uzturētu vismaz puslīdz ticamu nodarbinātības reģistru, tā teikt, lai saprastu, ar ko tad tauta pelna iztiku, valstī laika gaitā tika radītas un joprojām pastāv vairākas juridiskās formas, kas paredz ievērojamus darbaspēka nodokļu atvieglojumus un ļauj legāli izvairīties no VSAOI nomaksas. Te noteikti jāmin individuālie darba veicēji, pašnodarbinātie, patentmaksas maksātāji, kā arī mikrouzņēmumu nodokļa režīmā strādājošie.
Gluži nemanot zāģeri gadu gaitā nu kļuvuši par šīs, jāatzīst – pašu atbalstītās – sistēmas ķīlniekiem. Diemžēl līdzīgi procesi bez īpašas kontroles līdz pat mūsdienām attīstījušies veselās profesiju grupās daudzās nozarēs. Viens no piemēriem ir pērn raidījumā "Aizliegtais paņēmies" izgaismotā darba attiecību prakse sabiedriskās ēdināšanas sektorā, taču ticam, ka ļoti līdzīgus sižetus iespējams izveidot par autoatslēdzniekiem, celtniekiem, taksistiem, datorspeciālistiem, tirdzniecības un pat kultūras darbiniekiem. Jā, nenoliedzami, šādus piemērus var atrast arī daļā no kokapstrādes un mēbeļu galdniecības MVU segmenta.
Kā sekas vērojama aizvien dziļāka sabiedrības grupu polarizācija, pieaugoša neapmierinātība, nākotnes drošības sajūtas trūkums un aizvien izteiktāka vēlme visās problēmās vainot valsti, vienlaicīgi no tās gaidot arī vienkāršu un tūlītēju risinājumu.
Mēs šajā rakstā vainīgos meklēt un tiesāt necentīsimies. Taču vēsturiskā atbildība noteikti būtu jāuzņemas visām iesaistītajām pusēm – gan darba devējiem, gan ņēmējiem, gan valdības pārstāvjiem. Un šobrīd tieši šādā – trīspusējā – sociālo partneru dialogā, mūsuprāt, arī jāveidojas kopīgai izpratnei par visai sabiedrībai un valsts interesēm atbilstošiem sociālekonomiskās attīstības jautājumu risinājumiem, kas garantētu sociālo stabilitāti, labklājības līmeņa un tautsaimniecības izaugsmi valstī. Latvijā institūcija ar šādi definētu mērķi ir 1999. gadā dibinātā Nacionālā trīspusējās sadarbības padome (NTSP), kurā kā sociālie partneri darbojas valdības, Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) deleģētie pārstāvji.
Pamats nodokļu reformai
Ir pagājis pusotrs mēnesis, kopš stājušās spēkā nodokļu reformā paredzētās normatīvo aktu izmaiņas, ko daudzi "eksperti" jau paspējuši atzīt par brāķi, kas nekādu labumu sabiedrībai nedod. Kā jau iepriekš esam vairākkārt rakstījuši, tāpēc atzīstam atkārtošanos, – mēs uzskatām, ka nodokļu reformas patiesos rezultātus būs iespējams izvērtēt tikai ilgākā, vairāku gadu, periodā. Vienlaicīgi skaidrs, ka pārmaiņas bija un ir nepieciešamas, tāpēc reforma jāuztver kā viens no soļiem sakārtotākām attiecībām starp darbiniekiem un uzņēmumiem, starp iedzīvotājiem un valsti.
Pieredze liecina, ka būtisku jautājumu risināšana, ievērojot visnotaļ atšķirīgās intereses, sociālo partneru starpā aizņem diezgan daudz laika, tāpēc ir naivi cerēt uz ātriem rezultātiem. Tomēr, kad kompromisi un vienošanās tiek panāktas, tās bieži ir ļoti fundamentāls pamats daudziem valsts tālākās attīstības virzieniem. Arī kopīgais darbs pie nodokļu reformas lielā mērā bija balstīts uz diviem, mūsuprāt, ļoti būtiskiem līgumiem sociālo partneru starpā, kas tika noslēgti pēckrīzes periodā – laikā, kas citādi iezīmējās ar izteikti raksturīgu šauru interešu lobēšanu un aizstāvēšanu.
Kā pirmā jāmin 2013. gada 20. septembrī parakstītā vienošanās par sadarbības turpināšanu un paplašināšanu starp LDDK un LBAS labvēlīgas sociāli ekonomiskās vides radīšanā. Pēc būtības šī līguma preambulā darba devēju un darba ņēmēju starpā nostiprināta vienota izpratne par uzņēmumu kā juridisku vienību, kam ilgtspējīgas attīstības galvenais priekšnoteikums un līdz ar to galvenā prioritāte ir pozitīvas rentabilitātes nodrošināšana. Vienkāršāk izsakoties, uzņēmumam, darbojoties atbilstoši normatīvās vides rāmim, ir jādara viss, lai tas varētu strādāt ar peļņu, jo tikai tad iespējama arī tālāka sociālo jautājumu risināšana.
Otra, ne mazāk svarīga, vienošanās tika panākta 2014. gada 1. oktobrī, Finanšu ministrijai kopā ar LDDK un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru parakstot Nodokļu politikas stratēģiju 2015.–2017. gadam. Tobrīd, balstoties uz "Eurostat" datiem, Latvijā nodokļu ieņēmumi bija 27–28% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Kopā ar Eiropas struktūrfondu finansējumu valsts budžeta attiecība pret IKP veidoja 32–33% – krietni mazāk par vidējo līmeni ES (apmēram 40%). Nodokļu politikas stratēģijā tika atrunāts, ka kopējiem nodokļu ieņēmumiem Latvijā ir jātuvinās 30% no iekšzemes kopprodukta (IKP), to panākot nodokļu sistēmas vienkāršošanas un administrēšanas uzlabošanas, bet, pats galvenais, nodokļu iekasējamības palielināšanas rezultātā.
Ņemot vērā, ka nodokļu likmes pie mums nav īpaši zemākas kā vidēji Eiropā, pašreizējā Latvijas konsolidētā budžeta attiecība pret IKP uzskatāmi parāda neizmantotās iespējas valsts funkciju nodrošināšanā nepieciešamo finansējumu rast ēnu ekonomikas apkarošanas rezultātā. Minētais dokuments bija stratēģiski nozīmīgs solis izpratnē par virzienu, kādā jādodas, lai kaut ko mainītu, jo pretējā gadījumā Rietumu labklājību mēs gluži vienkārši nevarēsim atļauties.
Sociālais dialogs jāpaplašina
Tas, kā trūkst un par ko vienošanās pagaidām nav noslēgta, ir izpratne, kā nākotnē būtu jāveidojas proporcijai starp dažādiem nodokļu režīmiem, lai veicinātu lielākās sabiedrības daļas līdzvērtīgi salīdzināmu iesaisti nodokļu nomaksā un sociālās aizsardzības sistēmas uzturēšanā.
Filma par zāģeriem ataino tikai vienu šķautni daudz lielākā problēmā – šobrīd Latvijā Rietumu vērtībām atbilstošā līmenī nodokļu nomaksā patiesi solidāri piedalās tikai trešdaļa nodarbināto. Otra trešdaļa lielā mērā darbojas pelēkajā ekonomikā, bet pārējie izmanto legālās iespējas veikt samazinātas nodokļu iemaksas. Mūsuprāt, šāda proporcija neveido drošas un uzticamas savstarpējās attiecības sabiedrībā. Te vairs nav pat runa par zara zāģēšanu, uz kura paši sēžam. Tā ir apzināta, ilgstoša zāģēšana abās kājās, bezpalīdzīgi vērojot, kā no nācijas asinsrites jauni, darbspējīgi cilvēki lēnām aizplūst uz citām valstīm.
Bet meža nozarē mums ir un būs vajadzīgi zāģeri. Sabiedrībā ir un būs vajadzīgi taksometru vadītāji, automehāniķi un viesmīļi. Mēs vēlamies, lai šie cilvēki ar prieku darītu savu darbu, cienītu savu valsti un būtu sociāli aizsargāti. Taču nav iespējams sakārtot situāciju kādā atsevišķā profesijā, nemainot pašu sistēmu. Ir jācīnās ar cēloņiem, nevis sekām, taču tas nav paveicams ar vienas nozares spēkiem.
Mūsuprāt, darba ņēmēju pārstāvjiem būtu jāaicina valdība uz sociālo dialogu, pie sarunu galda pieaicinot arī pašvaldības un kopīgi definējot izpratni par ienākumu līmeņa intervālu (neatkarīgi no tā, vai ienākumi gūti algotā darbā, veicot saimniecisko darbību vai saņemot augļus no kapitāla), kurā katra iedzīvotāja personificētajam nodokļu slogam un VSAOI iemaksu apjomam vajadzētu būt līdzvērtīgam, pretī saņemot arī līdzvērtīgus sociālās aizsardzības pakalpojumus. Rietumos šāda sabiedrības daļa tiek dēvēta par vidusslāni.
Mēs atbalstām ienākumu nodokļu mērenu progresivitāti, kas sāktos virs šī līmeņa, taču pie nosacījuma, ka ir panākta jau minētā līdzvērtīgā iesaiste nodokļu nomaksā. Savukārt prioritāri jānodrošina iespēja mazāku algu saņēmējiem savām vajadzībām paturēt lielāku ienākumu daļu. Būtībā šim mērķim dažādi nodokļu atvieglojumi pastāv jau šobrīd. Protams, ļoti iespējams, ka te vienlaicīgi būtu jāvērtē arī ienākumu apjoms uz katru mājsaimniecības locekli vai apgādībā esošām personām, taču tās jau ir procesa gaitā precizējamas detaļas.
Tikai nosakot šādu rāmi, iespējams tālāks efektīvs darbs pie nodokļu reformas un citām sistemātiskām izmaiņām, kas nepieciešamas, lai kopīgi labotu iepriekš pieļautās kļūdas, reabilitētu zāģerus un citas pelēkās ekonomikas un nodokļu mazmaksāšanas režīmu riskiem pakļautās profesijas. Viens no risinājumiem, kā veicināt, lai valstī veidotos reālajiem ienākumiem atbilstoša nodokļu plūsma, ir obligātās veselības apdrošināšanas integrēšana pašreizējā VSAOI struktūrā. Nerunājot par tādām izņēmuma grupām kā, piemēram, invalīdi, pensionāri, skolēni, studenti vai māmiņas bērnu kopšanas atvaļinājumā, būtu tikai godīgi, ja veselības aprūpes pakalpojumi pilnā apmērā būtu pieejami tiem darbaspējīgajiem valsts iedzīvotājiem, kuri solidāri attiecas pret pārējām sabiedrības daļām.
Tikai tā, kopīgi, iespējams veidot spēcīgu, solidāru, Rietumu vērtībās balstītu valsts pakalpojumu un sociālās aizsardzības sistēmu, kas katram šīs valsts iedzīvotājam, jo īpaši jauniešiem, būtu kā ilgtermiņa garants veidot darba attiecības un dibināt ģimeni savā dzimtenē.