Lai gan visi ir vienisprātis, ka Dali ir milzīgs talants, tomēr par tā realizāciju domas dalās. Katrā ziņā Dali māksla nav tā, kas vienos nāciju. Arī manas sajūtas ir divējādas – ar prātu es vērtēju, ka (neiedziļinoties, manuprāt, kļūdainās niansēs) kopumā piedāvātās nodokļu izmaiņas ir pareizā virzienā un stiprinās Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju, taču sirds ir nemierīga, ka politiskā tirgus rezultātā ir palaista garām iespēja uz pacēluma viļņa noslēgt jaunu "sabiedrisko līgumu". Tieši tas šobrīd ir vissvarīgāk – vienoties, kā mēs – visi Latvijas iedzīvotāji – proporcionāli saviem ienākumiem finansējam valsts sniegtos pakalpojumus.
Lai raksturotu situācijas absurdu, izmantošu Latvijas Kokrūpniecības federācijas veiktos aprēķinus. Šodienas pensionāru ienākumus gandrīz pilnībā veido pirmais pensiju līmenis, kas pēc būtības ir paaudžu solidaritāte, tas ir – cik šodienas strādājošie iemaksā no saviem algas ienākumiem, tik šodienas pensionāriem var sadalīt pensijām. Izrādās, ka privātā sektora uzņēmumu līdzdalība šajā procesā ir ārkārtīgi nesabalansēta.
Tikai 9% privātā sektora uzņēmumu (kuros ir 44% privātā sektora darbavietu) veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas uz darbinieku pārsniedz iemaksas par lielveikalos nodarbinātajiem vai līdzinās tām. Vēl aptuveni 9% uzņēmumu (17% privātā sektora darbavietu) iemaksas ir lielākas nekā no minimālās algas, bet nesasniedz lielveikalu līmeni. Savukārt pārējie 82% uzņēmumu, veidojot 39% no privātā sektora darbavietām, veic niecīgas iemaksas sociālajā budžetā. Ko tas nozīmē šodienas pensionāriem? Pirmās grupas uzņēmumu darbavieta I pensiju līmenī iemaksā vidēji 178 eiro mēnesī, otrās grupas uzņēmumu – vidēji 85 eiro, savukārt 82% no uzņēmumiem vidēji maksā tikai 27 eiro.
Tieši pēdējās grupas uzņēmumi un tajos strādājošie skaita ziņā aug visstraujāk, jo paralēli nespējai strauji apkarot aplokšņu algas esam radījuši vairākas shēmas legālai mazmaksāšanai. Mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji šodienas pensionāram no algas ienākumiem atlicina dažus desmitus eiro. Autoratlīdzību un patentmaksu veicēji sociālās iemaksas brīvprātīgi veic ļoti reti. Un tieši šādas mazmaksāšanas aizstāvji ar demokrātiskām metodēm caur sabiedriskām organizācijām, piketiem pie Saeimas un balsis "makšķerējošu" deputātu kaismīgām uzrunām no tribīnes panāk savu, jo ir taču tik populāri lemt — lai maksā citi, ne es. Diemžēl to "citu" paliek aizvien mazāk, tādēļ jau tuvākajā nākotnē pie šī jautājuma būs jāatgriežas. Finanšu ministrijas sākotnējā piedāvājumā bija ņemta vērā nepieciešamība ar netiešām metodēm "izmānīt" aizvien vairāk cilvēku no "aplokšņu" algu zonas, kā arī likt maksāt vairāk legālajiem mazmaksātājiem, tomēr šī iecere ar politisko mašinēriju ir daļēji nokauta.
Citām nodokļu reformas iecerēm ir klājies labāk, piemēram, reinvestētās peļņas neaplikšana ar nodokli būs nozīmīgs stimuls mūsu ekonomikas attīstībai. Īpaši tas palīdzēs uzņēmumiem, kuri iziet no ēnu ekonomikas. Sakārtojot bilanci, krasi uzlabosies šo uzņēmumu spējas sadarboties ar finanšu institūcijām, finansējot savu attīstību. Absurdais solidaritātes nodoklis ir reformēts, pirmkārt, to daļēji sākot saukt īstajā vārdā, proti – progresīvais IIN, otrkārt, daļu no tā novirzot pensiju uzkrājumiem. Akcīzes nodokļu pieaugums, ko nodokļu reformas ietvaros sauc par budžeta ieņēmumu kritumu "kompensējošo pasākumu", būtu noticis jebkurā gadījumā, tāpēc reformas kontekstā nav vērts par to daudz diskutēt. Būšu optimists – labāk, lai akcīzes nodokļus paaugstina, kompensējot reinvestētās peļņas neaplikšanu un UIN avansa maksājumu atcelšanu, nevis kādas partijas vēlēšanu kampaņas ietvaros.
Iespējams, ka nodokļu reforma nav vienīgais un varbūt arī ne pirmais solis ceļā uz sakārtotākām attiecībām starp darbiniekiem un uzņēmumiem, starp iedzīvotājiem un valsti. AS "Latvijas Finieris" ir bijušas un būs iespējas salīdzināt darba tirgu attīstību Baltijā, valstu centienus to regulēt ar likumu palīdzību. Iespējams, ka sākumpunkts varētu būt darba likuma reforma, šādi tas ir darīts Lietuvā. Cita nākotnes prioritāte Saeimai – saprātīgi sagatavot, pieņemt un ieviest veselības aprūpes likumu.
Nodokļu sistēmā plānotās izmaiņas kopumā būs solis pareizajā virzienā. Taču, veltot daudz laika matu skaldīšanai strīdos par procentiem, tiek ignorētas problēmas, kuru risināšanai topošā reforma nedara pietiekami daudz. Es ļoti labi saprotu – neviens pilsonis nevar sagaidīt, ka visaptverošas izmaiņas tik sarežģītā jomā kā nodokļu sistēma pilnībā atbildīs viņa interesēm, mērķiem un vērtībām. Taču sistēmas trūkumi agri vai vēlu būs jānovērš. Tas ir iespējams, tikai mainoties cilvēku attieksmei, kultūrai un izpratnei par sakarībām. Pretējā gadījumā reformām nav vērtības.
Ir jānoslēdz iesāktais nodokļu reformas cikls. Taču tas nenozīmē, ka darbs ir jāpārtrauc. Tieši otrādi, ir vēl pamatīgāk jāveic pētījumos balstīts skaidrojošais darbs par sociālo grupu devumu valsts budžetā un šo pašu grupu pieprasījumu pēc kvalitatīviem pakalpojumiem. Latvijas iedzīvotāji pieprasa politiķiem celt politisko ētiku un morāli, baltā ekonomika pieprasa aizstāvību no nodokļu nemaksātājiem un shēmotājiem. To ignorējot, šodien neatrisinātās problēmas un netaisnību masa turpinās augt kā sniega bumba.