Visvairāk šo tendenci ietekmējušas divas no svarīgākajām tautsaimniecības nozarēm - apstrādes rūpniecība un daļēji arī transporta nozare. Turklāt diez vai var cerēt, ka grūtības rūpniecībā tuvākajā laikā varētu mazināties gan a/s "Liepājas metalurgs" problēmu, gan vājās citu Eiropas valstu rūpniecības izaugsmes dēļ.
Nosacīti labā ziņa ir tā, ka Latvijā ir divas citas nozares, kuras pagaidām neļauj IKP tempam noslīdēt vēl zemāk. Tās ir būvniecība un mazumtirdzniecība. "Nosacīti" tādēļ, ka, piemēram, būvniecības produkcijas indekss šī gada sākumā salīdzinājumā ar pagājušā gada sākumu arī ir samazinājies gandrīz trīskārt, tomēr tas joprojām bija 9.8% līmenī. Analīze liecina, ka arī investīciju apjoms krītas. Kā rāda Latvijas Bankas ekonomistes Ievas Braukšas pētījums par ārvalstu tiešajām investīcijām Latvijā, gan to apjoms, gan kā daļa no IKP pērnajā gadā ir krasi samazinājies, tajā skaitā arī operācijās ar nekustamajiem īpašumiem.
Arī mazumtirdzniecības apgrozījuma indeks ir attiecīgi samazinājies, taču nedaudz un pēdējo mēnešu laikā tas samērā stabili turas dzīvīgā 6-8% līmenī.
Izvērtējot ekonomisko situāciju iekšzemē un "ārpusē", top skaidrs, ka tā nav necik rožaina un uz Latvijas straujākas ekonomiskās izaugsmes atjaunošanos tuvākajā laikā visai grūti cerēt. Taču, kā mēdz izteikties viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē Vorens Bafets - lai kļūtu bagāts, ne tik daudz svarīgi daudz pelnīt, cik daudz nezaudēt. Vai mēs, pesimistiska scenārija gadījumā, t.i. turpinoties minētajām negatīvajām tendencēm, attīstības tempu ziņā nezaudēsim vēl vairāk, noslīdot līdz nulles vai pat negatīvai izaugsmei?
Neskatoties uz ievērojamu ārējo faktoru ietekmi, izvairīšanās no lielākiem zaudējumiem vairāk tomēr atkarīga no mūsu pašu - valdības, uzņēmēju, banku, iedzīvotāju kopumā, rīcības. Piemēram, sekmīgāka ēnu ekonomikas apkarošana pakāpeniski samazina nelegālos un ar nodokļiem neapliktos ienākumus. Līdz ar to krītas arī mazumtirdzniecības apgrozījums, jo daļa no agrāk gūtajiem ne pārāk legālajiem ienākumiem tagad aiziet valsts kasē. Tā kā tas nenotiek pārāk strauji un pat pašreizējo ekonomisko grūtību laikā šis rādītājs joprojām saglabājas pietiekami augstā līmenī liecina, ka šajā jomā darāmā vēl atliku likām - gan optimizējot nodokļu politiku, gan efektivizējot VID darbību. Ilgākā perspektīvā tas ekonomisko attīstību neapšaubāmi veicinās, bet īstermiņā jārēķinās ar privātā patēriņa indeksa, tātad arī mazumtirdzniecības apgrozījuma, zināmu samazināšanos.
Cits stāsts ir par otru no pieminētajām nozarēm - būvniecību. Kā jau minējām, šīs nozares attīstību raksturojošais indekss strauji krītas. Vai būvniecība dažu nākamo ceturkšņu laikā neapstāsies pavisam? Tik traki gan nevajadzētu būt, vismaz ES fondu apguves turpināšanās, dažādu infrastruktūras u.c. objektu būvniecība, minimālu izdzīvošanu daļai celtnieku varētu nodrošināt. Tādēļ jebkāda aizķeršanās ar attiecīgā finansējuma apgūšanu var šai nozarei izrādīties kritiska.
Vēl kritiskāka var izrādīties nepārdomātu lēmumu pieņemšana, kas saistīta ar uzturēšanās atļauju piešķiršanu ārvalstu investoriem. Saeima pirms 3 gadiem pieņēma imigrācijas likumu, kas paredz iespēju iegūt uzturēšanās atļauju ārvalstu investoriem, kuri investējuši kapitālsabiedrībās Ls25 (Ls100) tūkstošus, vai nekustamajos īpašumos Rīgas plānošanas reģionā vai republikas nozīmes pilsētās vismaz Ls100 tūkstošus (ārpus šīm teritorijām - 50 tūkstošus). Drīz vien atklājās, ka lielākā daļa šo ārvalstu investīciju nonāk tieši nekustamajos īpašumos - 2010.-2012.gadu laikā ap 80%.
Parādījās viedoklis, ka šādas investīcijas Latvijā nav vēlamas, jo mākslīgi paaugstinot nekustamo īpašumu cenas, radot priekšnosacījumus jaunam finanšu burbulim, tās esot neproduktīvas un nekādi neveicinot ekonomikas attīstību. Tādēļ minētās sākotnējās minimālās investīciju summas, saskaņā ar dažiem priekšlikumiem, esot jāpalielina trīskārt, t.i. - līdz Ls300 tūkstošiem Rīgas plānošanas reģionā un republikas pilsētās, bet ārpus tām - līdz Ls 150 tūkstošiem.
Protams, ārvalstu investīcijas visvēlamākās būtu tieši kapitālsabiedrībās, it īpaši eksportspējīgās augsto tehnoloģiju nozarēs. Tās arī nedaudz pieaug - no 4% vidēji 2010.-2012.gadu laikā, līdz 7% no visu uzturēšanās atļauju saņēmušo investīciju apjoma 2013.gada sākumā. Taču, ņemot vērā depresīvo ekonomisko situāciju Eiropā, uz straujāku un apjomīgāku industriālo privāto investīciju pieaugumu pagaidām maz cerību. Kapitāls meklē ekonomiski izdevīgāko pielietojumu, neatkarīgi no tā, ko mēs vēlētos vai nevēlētos.
Ja noliekam malā emocijas un spriežam no ekonomiskās loģikas viedokļa, arī investīcijas nekustamajos īpašumos nekādi nav uzskatāmas par neproduktīvām vai ekonomisko attīstību neveicinošām. Tieši pretēji, tā ir viena no svarīgākajām tautsaimniecības nozarēm, ja vien tās attīstība ir sabalansēta ar reālo pirktspēju tirgū un tautsaimniecības izaugsmi kopumā. Katras ēkas vai jebkura cita nekustamā īpašuma būvniecība nodrošina darbu projektētājiem, celtniekiem, būvmateriālu, mēbeļu, dažādu inženiertehnisko iekārtu un tml. ražotājiem, kā arī komunālo pakalpojumu sniedzējiem arī pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā. Būvējot ēkas, tiek sakārtota un apzaļumota arī tuvējā teritorija, izbūvēti ceļi un cita infrastruktūra. Tieši būvniecību daudzas valstis vienmēr uzskatījušas par vienu no galvenajām nozarēm, kas palīdz pārvarēt pēckrīzes ekonomisko depresiju, kad citas nozares, it īpaši rūpniecība, sakarā ar stagnāciju ārējos tirgos, pārdzīvo grūtības, kā tas ir šobrīd. Šajā situācijā būvniecības un nekustamo īpašumu attīstības jomā strādājošie un pelnošie uztur zināmu pieprasījuma līmeni iekšējā tirgū, dodot iespēju saglabāt darbavietas un pelnīt arī citās nozarēs strādājošiem.
Taču Latvijā šobrīd ir aktuāla problēma - kam īsti būvēt, ja no Latvijas jau ir aizbraukuši, kā rāda ekspertu aplēses, pāri par 200 tūkstošiem iedzīvotāju un emigrācijas process arvien turpinās? Turklāt ilgstošā demogrāfiskā problēma arī palikušo iedzīvotāju vidū ir vispārzināma. Pat piesardzīgas prognozes liecina, ka šīm tendencēm saglabājoties, sagaidāms, ka darbspējīgo iedzīvotāju skaits Latvijā nākamo 40 gadu laikā samazināsies aptuveni par trešdaļu, jeb apmēram par 200 tūkstošiem mājsaimniecību.
Savukārt nekustamā īpašuma pārvaldīšanas kompānijas "Ektornet", firmas "Latio" u.c. tirgus analīzes rāda, ka mājokļu līdz 100 tūkstošiem EUR Rīgā šobrīd jau ir tuvu pietiekamības līmenim. Nelielas pieprasījuma un piedāvājuma atšķirības kompensē minimālas cenas svārstības. Virs minētā cenu līmeņa dzīvokļu skaits Rīgā šobrīd ievērojami pārsniedz mājsaimniecību skaitu, kuru reālā maksātspēja ir šim cenu līmenim atbilstoša. Daudzas tajos joprojām dzīvojošās ģimenes īstenībā šādus dzīvokļus nemaz nevar atļauties un to komunālo maksājumu parādi tikai aug un aug. Piemēram, pēc pašvaldības namu pārvaldīšanas uzņēmuma "Rīgas namu pārvaldnieks" datiem, 2011. gadā pat par bankām piederošajiem dzīvokļiem komunālo maksājumu parāds bija 160 tūkstoši latu, 2012. gadā tas pieauga līdz 226 tūkstošiem latu, bet kopējais rīdzinieku komunālo maksājumu parāds līdz ar uzkrātajiem sodu procentiem pērnā gada nogalē sasniedza 24 miljonus latu. Saglabājoties pašreizējam augstajam bezdarba līmenim, maz cerību, ka situācija tuvākajā laikā varētu būtiski mainīties.
Kas attiecas uz mājokļiem virs Ls100 tūkstošiem, analīze rāda, ka pircēji pārsvarā ir tie paši ārvalstu investori, kuru piesaistei arī tika pieņemts minētais imigrācijas likums. Trīskāršojot minimālo investīciju slieksni, kuru šiem investoriem būtu jāiegulda, Latvija lielāko to daļu visdrīzāk zaudēs. Būsim taču reālisti, klimata ziņā Latvija diemžēl pat attāli neatgādina ne Rivjēru, ne Floridu un, pat ne Kipru vai Maltu, kur mājokļiem virs pusmiljona ASV dolāru pircēju vienmēr pietiek. Tad vēl mūsu infrastruktūra, it īpaši ceļi... nu mēs taču paši labi zinām, kādi tie ir.
Līdz ar to paredzams, ka Rīgas plānošanas reģionā un republikas pilsētās veidosies investīciju pārrāvums starp pašreizējiem Ls 100 tūkstošiem un piedāvātajiem Ls 300 tūkstošiem, jo, kā redzējām, virs pašreizējā minimālā investīciju sliekšņa vietējais pieprasījums ir niecīgs. Līdzīgi arī pārējā Latvijas teritorijā.
Visbeidzot, atkal kārtējā uzņēmējdarbības nosacījumu maiņa politisku apsvērumu dēļ? Kas var būt vēl graujošāks uzņēmējdarbības klimata vērtējumam ārvalstu acīs? Tādēļ neapdomīgi rīkojoties ar ārvalstu investīciju regulēšanu, varam beigās palikt pie sasistas siles ar ilgstoši stagnējošu ekonomiku. Vēl jo vairāk tādēļ, ka gan Austrumos, gan Rietumos ir, nepārspīlējot - naudas blāķi, kas meklē labus projektus visdažādākajās jomās. Nerunāsim tikai par Krieviju. Piemēram, Eiropas biržu statistika rāda, ka brīvas publisko kompāniju naudas rezerves, 2013.gada sākumā bija lēšamas ap EUR 750 miljardiem. Tas ir daudzkārt vairāk, nekā visas Eiropas valdības kopā jebkad spētu mobilizēt "vecā" kontinenta ekonomikas stimulēšanai. Kādēļ šī nauda tik negribīgi skatās Latvijas virzienā un, kas būtu darāms, lai situācija mainītos? Vispirms nevajadzētu steigā nojaukt vismaz to, kas mums jau ir, t.i. - grozīt jau "strādājošus" likumus un citus investīciju un uzņēmējdarbības vides nosacījumus. Kaut ar dažādām atrunām, Latviju no makroekonomiskā viedokļa pasaulē šobrīd vērtē kā samērā veiksmīgu un stabilu valsti. Sagraut šo iespaidu ir ļoti viegli. Taču to iespējams arī nostiprināt, līdzīgu iespaidu radot arī par nozarēm ar augstas eksportspējas un naudas pelnīšanas potenciālu - līdztekus apstrādes rūpniecībai un informātikai, arī par izglītību, zinātni, medicīnu u.c., kuras no pasīvām, nodokļu maksātāju naudu negausīgi "rijošām" nozarēm jāpadara par radošām un pelnošām industrijām. Taču tas šajās jomās panākams tikai ar konsekventām reformām. Sarūgtina, ka tās turpina mīņāties uz vietas.