"Es atvēru datubāzi, un tur bija – "jā". Pārsteigums. Neko tādu nebiju redzējis. Līdz šim Latvijā nekad nebija paņemti orgāni no kāda, kurš pats tos novēlējis," atceras Jurijs. Atzīmi var mainīt jebkurā laikā, ja nu domas mainās, tomēr ailītes lielākoties ir tukšas. Tikai 2519 cilvēki teikuši "jā" orgānu ziedošanai. Tāpēc pārsvarā Bormotovs vaicā tuviniekiem, vai būtu ar mieru aizgājēja orgānus ziedot. Pērn tika uzrunāti 58 pacientu tuvie. Ziedot piekrita tikai 20.
Kad Jurijs nodeva Alīnas "jā" ziņu Stradiņa slimnīcas mediķiem, sākās piemērotu un saderīgu recipientu meklēšana – Latvijā atradās tikai divi. Sievietei un vīrietim transplantēja nieres. Sirds, aknas un plaušas "aizlidoja" uz Itāliju un Šveici. Pateicoties Alīnai, tagad dzīve ir dota pieciem cilvēkiem. Visi ir ļoti, ļoti pateicīgi. Bet kā Alīna nonāca pie lēmuma, kādu pieņēmuši vien divarpus tūkstoši cilvēku Latvijā?
Dzīvoja jēgpilni
Viens no iemesliem – viņa redzēja pasauli plaši, jo bija producente TV24 raidījumam "Globuss", ko vada žurnālists Ansis Bogustovs. Viņš Alīnu raksturo kā drosmīgu, modernu, ar milzu darbaspējām, sirsnīgu. "Alīna bija iekšēji un ārēji stalta. Ļoti loģiska – zināja, par ko ir vērts besīties, par ko – nav. Nedarīja nevienu nejēdzīgu lietu," saka Bogustovs un atceras, ka reizēm viņa pārdzīvojusi par globāliem notikumiem, jo veidojusi raidījumam ārzemju ziņu apskatus. "Ja nu ko viņa necieta – daiļdiršanu un "fake news"," saka Bogustovs.
Alīnas nāve viņu satrieca. Uzzinājis, ka bija atzīmējusies ar "jā", viņš veltīja raidījumu par orgānu ziedošanu.
Vienīgais, ko par sevi zinām droši, ir tas, ka mirsim. Un nevajag to ignorēt. Tas ir neizbēgami. Iekšējie orgāni ir tikai tādas rezerves daļas, kas vairs nebūs vajadzīgas.
Otrs iemesls – Alīnas milzu empātija un nesavtīgums. Tas meklējams ģimenē. Alīnas mammai Aijai Ansonei ir smagi runāt, jo kopš meitas zaudējuma pagājis mazliet vairāk nekā pusgads. Taču viņa runā, jo vēlas, lai pēc iespējas vairāk cilvēku Latvijā aizdomājas par šo tēmu. Kādu dienu Alīna esot ieminējusies par orgānu ziedošanu, jo bija veidojusi sižetu. "Teica, ka vēlas izdarīt atzīmi, lai citiem palīdzētu. Es atbalstīju. Kāpēc nepalīdzēt, ja tas iespējams? Iedomājieties katrs sevi tā cilvēka vietā, kuram vajag orgānu. Jūs negribētu, lai kāds palīdz?" vaicā Aija.
Tāda empātija un vēlme palīdzēt nav ikdienišķa. Vaicāju Aijai, vai dzimtā ir zaudēts kāds tuvinieks, kam vajadzēja orgānu, vai arī kāds darbojas medicīnā. Nē. Ģimenē palīdzēšana ir pašsaprotama. Trešajā paaudzē visi ir asinsdonori. Par nāves tēmu var runāt brīvi. "Vienīgais, ko par sevi zinām droši, ir tas, ka mirsim. Un nevajag to ignorēt. Tas ir neizbēgami. Iekšējie orgāni ir tikai tādas rezerves daļas, kas vairs nebūs vajadzīgas. Kāpēc tās neatdot kādam, kam noderēs?" Aija uzskata, ka izvēle jāizdara, dzīviem esot, lai tas nav jālemj radiem sēru brīdī tuvā cilvēka vietā. "Apbrīnoju visus, kas spēj savu tuvinieku novēlēt, nezinot pēdējo gribu. Tas ir stipri."
Jauna cilvēka nāve ir bezjēdzīga. Taču Aijai meitas izvēle ziedot orgānus ļauj apjaust, ka nāve var nebūt maksimāli bezjēdzīga. Apziņa, ka palīdzēts pieciem cilvēkiem, kaut nedaudz atvieglo sērošanu.
Apjaust dzīves mērogu
Par Alīnas mammas drosmi runāt publiski pateicīgs ir Jānis Jušinskis, kurš vada Transplantācijas centru. Viņš bieži dzirdējis no donora tuviniekiem, ka nevēlas publicitāti, jo – apkārtējie nesapratīšot. Ziedot orgānus nav ierasta rīcība, līdz ar to var sekot neizpratnes pilni komentāri.
Jušinskim šis gadījums ir svarīgs, jo – pirmais Latvijā. Viņš atceras to augusta dienu, kad zvanīja Bormotovs. Bijis atvaļinājumā, ceļā ar auto Polijā, piestājis benzīntankā. "Es klusēju. Aizgājis jauns cilvēks. Ļoti žēl. Nē, es nepriecājos, ka varēsim daudziem palīdzēt. (Mirkli klusē.) Alīna ir brīnums. Viņa ir liels cilvēks. Man ir milzu cieņa par tādu pašaizliedzību, drosmi un spēju apjaust dzīves un dzīvības mērogu," viņš saka.
Pērn par donoriem ar tuvinieku atļauju kļuva 20 cilvēki. Tikai Alīna bija pati to vēlējusies, pārējie par tādiem kļuva, jo tuviniekus pierunāja transplantācijas dienesta koordinatori. Ja līderos Eiropā ir Spānija, Horvātija un Portugāle, kur virs 80% no uzrunātajiem piekrīt donorēt tuvo, tad Latvijā tie ir 73%. Bormotovs ir viens no cilvēkiem, kas runā ar tuviniekiem, kopš 2018. gada novembra, kad sāka darbu. Pēc profesijas viņš ir anesteziologs-reanimatologs un, kā jau daudzi ārsti, paralēli strādā otrā darbā, un tas ir Bērnu slimnīcā.
Bormotovs izskaidro likumisko donorēšanas pusi: valstī darbojas piekrišanas prezumpcija, kas nozīmē – faktiski jebkura cilvēka orgānus var ņemt, ja nav atzīmēts e-veselībā "nē", taču ir pienākums pajautāt tuviniekiem, kā būtu gribējis pats aizgājējs. Tuvie nezina, tāpēc drošības labad saka – "nē". Tad Jurijs cenšas kliedēt mītus, kurus uzskaita tuvinieki: tas sāpēs, ka ņems orgānus ārā, vai – tas nav labi no reliģiskā viedokļa. Vaicāti, kura ir tā konfesija un kur tieši Bībelē minēts, ka nevar, atbildes izplēn. "Neviena konfesija Latvijā neliedz ziedot. Tikai sintoisms un zoroastrisms ir pret," saka ārsts.
Sarunas ar tuviniekiem veic vairāki koordinatori. Bormotovs ir viņu vadītājs, bet sarunās labprāt pievienojas. Prasmes kontaktēties ar tuviniekiem viņš apguvis Turcijā, kā arī Spānijā, kas orgānu ziedošanā ir Eiropas līdere – līdz 90% iedzīvotāju ir par. Bormotovam sarunas esot izaicinājums, jo stiprina profesionāli. "Man svarīgi redzēt, ka cilvēki saprot, kas ir smadzeņu nāve. Neatkarīgi no tā, vai atbilde ir par labu mums vai nav. Ja izdodas pārliecināt, nejūtos kā uzvarētājs. Drīzāk – atvieglots. Nevienā citā medicīnas nozarē nav iespējams glābt vairākas dzīvības vienlaicīgi – tikai transplantācijā."
Bormotova praksē 2018. gadā bija gadījums, kad vecāki piekrita ziedot 10 dienas veca jaundzimušā sirdi pēc neveiksmīgām mājdzemdībām. Vecāki spējuši traģiskajā brīdī vienoties par to, ka palīdzēs citam mazulim. Ārsts pēc tam zvanīja, lai pavaicātu, kā turas.
Derētu referendums
Kas cilvēkus baida ielikt atzīmi "jā"? Bormotovs pieļauj – tas, ka par to netiek runāts ikdienā un tēma saistīta ar nāvi. Un no nāves daudziem bail. "Ir vēl kāds mīts – mani slimnīcā neārstēs, jo zinās, ka esmu donors, būs ieinteresēti, lai nomirstu un notiek transplantācijas." Pirmkārt, atvērt datubāzi varot tikai tad, kad ir saņemts smadzeņu nāves protokols. "Otrkārt, ja es iešu datubāzē un ievadīšu kādas personas kodu, noreaģēs drošība, un man drīz būs zvans, ka esmu skatījies kaut ko, ko man nevajag, kas ir pretlikumīgi. Turklāt arī pats cilvēks e-veselībā saņems ziņojumu, ka tika skatīta viņa sadaļa par orgānu ziedošanu."
Abi speciālisti domā, ka situāciju Latvijā uzlabotu referendums, kurā cilvēki varētu nobalsot par to, ka visi mirušie automātiski ir donori. Tā tas ir Spānijā, Zviedrijā, un nesen 60% par to nobalsoja Šveicē. "Tās ir valstis ar citām tradīcijām, informētības līmeni un apzināšanos, caurskatāmību," saka Bormotovs, norādot, ka ar pēdējo domā "Scanditransplant" lapu, kur var redzēt, cik cilvēku gaida rindā uz orgāniem, cik operāciju bijis. Latvijā tādas lapas nav.
"Es ceru, ka pēc šī raksta izlasīšanas cilvēki vismaz šo tēmu pārrunās mājās pie zupas šķīvja. Ja arī neizdarīs atzīmi, vismaz zinās viedokli, kas arī ir ļoti labs solis." Tad nebūs pēc radinieka nāves jāmin, ko aizgājējs būtu gribējis, un jāpieņem lēmums, kas patiesībā būtu citāds. To savā praksē pieredzējis Jušinskis: vīrietis zaudēja dēlu, bet abi kopā ar sievu atteicās ziedot viņa orgānus, jo nezināja, kā dēls būtu gribējis. Sakritība – pēc vairākiem gadiem šim pašam kungam mira sieva un viņš Jušinskim teica: "Ņemiet orgānus. Pēc tam mājās ar sievu runājām, ka toreiz nepareizu lēmumu pieņēmām, neko no dēla nedodot." Tuvinieku atteikumi bieži vien esot emocionāli, bet atzīme e-veselībā – cilvēka paša griba. Turklāt to jebkurā brīdī var mainīt.
Latvijā likumiski nav ļauts tuviniekiem uzzināt, kurš saņēmis orgānus. To zina tikai Transplantācijas centra darbinieki. Viņi arī saņem ziņas no citām valstīm, kur nosūtīti orgāni. Par Alīnas devumu ļoti pateicīgs ir Šveices "Swiss Transplant", tā pārstāve Franciska Beilere stāsta, ka šī nav pirmā reize, kad Latvija ziedo. "Pacients jūtas ļoti labi, mēs esam ļoti, ļoti pateicīgi!"
Latvijā nieres transplantēja vīrietim un gados jaunai sievietei. Abiem klājas labi. Sievietes stāvoklis bijis kritiskāks nekā vīrieša. Viņai tā bijusi jau kārtējā transplantācija, un līdz šim niere netika labi pieņemta. Ar Alīnas beidzot viss ir labi.
Saule, jūra un draivs
Alīnas tuvie mēģina samierināties, ka viņas vairs nav. Sāpes mijas ar izlīdzinošu mieru, jo palīdzēts dzīvot pieciem cilvēkiem. Bet pat man, autorei, svešam cilvēkam, šķīst asaras par netaisnību, ka "ātrie" pirmajā reizē nepaņēma Alīnu uz slimnīcu. Kāpēc? Neatliekamās palīdzības dienestā skaidro, ka brigādes vadītājs kļūdījies un uzreiz atlaists. Tādas situācijas varot rasties, kad no 1000 izsaukumiem puse ir nevajadzīgie – pie ģimenes ārsta risināmas kaites, bet tiek saukti "ātrie".
Iebraucot pagalmā, kur svinēja kāzu otro dienu, mediķi acīmredzot nebija adekvāti novērtējuši situāciju. Atceroties mediķu attieksmi, brālēns un tobrīd jaunais vīrs Krists Kalniņš stāsta, ka nav bijis pamata viņiem neticēt – jo savas jomas zinātāji. Teikuši, ka vajag gulēt un viss.
Krists ar Alīnu bija tuvi, kā brālis ar māsu. "Mūsu mammas ir māsas. Vienai – divas meitas, otrai – divi puikas. Visas vasaras dzīvojāmies kopā pie jūras Ventspilī, kur esam dzimuši. Lēcām pa lieliem viļņiem," stāsta Krists. Ansonu ģimene uz Rīgu pārcēlās, kad Alīna mācījās 11. klasē. Krists esot uzņēmies šefību ierādīt lielpilsētu, bet ilgi nevajadzēja – Alīna pati ātri iejutās, ieguva draugus.
Abi kopā sāka strādāt 2013. gadā, kad TV24 ieguva apraides tiesības un Krists kā TV24 vadītājs aicināja jaunajā komandā. Iepriekš darbojās LNT projektos "OKartes akadēmija" un "Cīnītājs". "Viņai bija baigais draivs. Milzīgas darba spējas, atbildības līmenis. Nekas nebija par grūtu." Uzņēmusies arī citu darbus, ja kāds nav spējis vai apslimis. "Viņa ļoti fanoja par sportu – brauca uz hokeja čempionātiem, kad 3x3 dabūja zeltu Olimpiādē, studijā lēca gaisā pie televizora." Kopā abi reizi gadā naktī skatījušies "Superbowl".
Krists sev e-veselībā ieķeksējis "jā". Gribējis jau iepriekš, bet nav sanācis. Māsīcas piemērs pamudināja. "Kāda jēga aprakt vai sadedzināt to, kas kādam var noderēt?" saka Krists. Alīna noteikti esot laimīga par to, ka varēja izglābt cilvēkus. Viņas sirds turpina pukstēt. Itālijā vai Šveicē. "Nāvei nav varas pār dzīvi," saka Alīnas mamma.
