HOPS ļoti ātri padara par invalīdu. Intervija ar pneimonoloģi Inetu Grīsli

Runājot par plaušu slimībām, cilvēkiem kā pirmās visbiežāk prātā nāk astma un plaušu vēzis, bet HOPS ir mazāk zināma. Kas īsti slēpjas aiz šī burtu salikuma?

HOPS ir hroniska obstruktīva plaušu slimība. Hroniska nozīmē, ka slimība norit ilgstošā laika posmā. Obstruktīva nozīmē, ka bronhi sašaurinās jeb notiek obstrukcija, gaisa plūsma elpceļos samazinās un organismā nokļūst mazāk skābekļa. Plaušu slimība nozīmē, ka ne tikai bronhi, bet arī plaušas ir slimas – alveolas ir bojātas, un pat to nelielo skābekļa daudzumu, kas nonāk elpošanas ceļos, slimnieks nespēj izmantot.

Slimniekam ir divas slimības kopā – gan bronhīts, gan plaušu audu sabrukums jeb emfizēma. HOPS ir nopietna slimība, kas bojā plaušu audus un struktūru un pašus bronhus.

Neraugoties uz šīs slimības izplatību, par to runā maz. Kāpēc tā?

Līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem, deviņdesmitajiem gadiem Latvijā to nebija viegli diagnosticēt. Spirometrija, ar kuru mēra gaisa plūsmu elpošanas ceļos, bija pieejama tikai atsevišķos specializētos centros. Tāpat īsti nebija skaidrs, kas šo slimību izraisa. Pastāvēja uzskats, ka cēlonis ir biežas infekcijas. Tikai vēlākie pētījumi Anglijā un ASV apstiprināja, ka HOPS cēlonis ir kaitīgu daļiņu un gāzu inhalācija. Visvairāk šīs vielas satur cigarešu dūmi, bet arī gaisa piesārņojums, kaitīga darba vide un citi faktori ilgtermiņā var izraisīt HOPS.

Nezinot cēloņus, mazāk zināja arī slimību. Jo vairāk to pēta un sasaista ar smēķēšanu un citiem faktoriem, jo vairāk ārsti un sabiedrība atpazīst slimību.

Vēl viens skaidrojums varētu būt tas, ka šī slimība parasti attīstās pēc 40 gadu vecuma sasniegšanas – ir nepieciešami vismaz 20 kaitīgo faktoru iedarbības gadi, lai parādītos pirmie simptomi. Agrāk, iespējams, cilvēki tik ilgi nedzīvoja un nomira no citām slimībām, piemēram, infarkta vai insulta. Šodienas medicīna ir attīstījusies, cilvēka mūžs ir kļuvis garāks, un mēs redzam slimības, kas attīstās pusmūžā.

Lasot par simptomiem, rodas priekšstats, ka HOPS ir līdzīga plaušu saslimšana kā astma.

Jā, izpausmēs šīs slimības ir ļoti līdzīgas, bet atšķiras to darbības mehānismi. Astmas gadījumā bronhi satūkst, un tas ir alerģisks iekaisums, ko var sekmīgi ārstēt. Diemžēl HOPS rezultātā notiek strukturālas pārmaiņas, kuras ir tikai daļēji atgriezeniskas.

Lai sūdzību gadījumā atšķirtu šīs slimības, ir jānoskaidro riska faktoru klātbūtne. Vai cilvēks smēķē? Ja smēķē, cik ilgi un cik daudz smēķē? Vai ir kaitīgi darba apstākļi? Cik pacientam ir gadu? Ja pacientam ir 20 vai 25 gadi, mēs domāsim par astmu. Ja pacients pārsniedzis 40 gadu vecumu, tad iespējams HOPS. Var būt arī gadījumi, kad abas slimības pārklājas, bet tādi gadījumi salīdzinoši ir reti (10-15%) gadījumu.

Kādi ir galvenie simptomi, kad cilvēkam vajadzētu doties pārbaudīt plaušas?

Pirmais un galvenais HOPS simptoms noteikti ir elpas trūkums. Sākumā pie fiziskas slodzes, kas iepriekš sūdzības neradīja. Piemēram, ja cilvēks zina, ka agrāk varēja uzkāpt ceturtajā stāvā, bet tagad kļūst grūti elpot jau otrajā stāvā, ir pamats bažām. Smēķētājiem parasti ir klepus un krēpas, bet, ja parādās sūdzības par stiprāku klepu un vairāk krēpām, arī būtu jādodas pie ārsta. Tāpat mazinās organisma spēja pretoties infekcijām. Ļoti bieži HOPS nākas diagnosticēt, kad cilvēks nonāk slimnīcā, piemēram, ar plaušu karsoni vai gripas komplikācijām.

Izplatīta situācija, kad atklāj HOPS, ir izmeklējot sirdi, jo sūdzības ir līdzīgas – elpas trūkums un smaguma sajūta krūtīs. Ja kardiologs redz pacientu, kuram terapija nepalīdz, būtu jāveic spirometrija. Cilvēkiem, kuri smēķē, klepo un kuriem ir elpas trūkums, pēc 40 gadiem būtu katru gadu jāveic spirometrija, kas ļautu savlaicīgi atklāt HOPS.

Vai ar HOPS ir iespējams sadzīvot?

Ja diagnosticē pašā sākumā un pārtrauc smēķēšanu vai citu kaitīgo faktoru iedarbību, var pārtraukt slimības progresēšanu. Kā ar visām hroniskām slimībām, arī HOPS gadījumos jo ātrāk to konstatē un uzsāk ārstēšanu, jo labāki rezultāti. Jo vēlāk tas notiek – jo grūtāk palīdzēt. Ja plaušu funkcija ir zem 30%, izredzes pilnvērtīgi strādāt un dzīvot ir ļoti mazas. Pārtraucot smēķēšanu un uzsākot medikamentu lietošanu, HOPS simptomus ir iespējams ievērojami samazināt līdz pat situācijai, kad pacients tos vairs neizjūt. Protams, tas iespējams tikai ar noteikumu, ka turpina lietot zāles regulāri.

Visbūtiskākais, kas ir jāzina par HOPS – ja šī slimība sākas un strauji progresē, tā ļoti ātri padara cilvēku par invalīdu un saīsina dzīvi. Tā ir dzīvību apdraudoša slimība un viens no biežākajiem nāves cēloņiem pasaulē.

Latvijā HOPS pacientu skaits varētu pat sasniegt 100-150 tūkstošus, bet HOPS kā slimības diagnoze uzstādīta tikai 25 tūkstošiem pacientu. Ārstēta šī slimība tiek vēl mazākam skaitam pacientu. Kāpēc tā?

HOPS pacienti parasti paši pie ārsta negriežas. Ja mēs ieskicējam tipiskā HOPS pacienta portretu, tas ir vīrietis starp 50 un 60 gadiem, ilgstošs smēķētājs, kurš, fiziskas slodzes gadījumā izjūtot elpas trūkumu, domā, ka tas ir vecuma dēļ. Viņaprāt nav pamata domāt, ka vajag pārbaudīt plaušas. Sūdzības sākas pakāpeniski, nemanot, un visbiežāk tās izskaidro ar kaut ko citu. Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc Latvijā diagnosticēta tikai apmēram sestā daļa no potenciālajiem HOPS slimniekiem.

HOPS gan nešķiro dzimumus. Sievietēm bieži vien šī slimība norit smagāk, un tāpat sievietēm bieži vien ir grūtāk atmest smēķēšanu. Bet viņām raksturīga viena pozitīva lieta – ja ir sūdzības, sievietes nekautrējas iet pie ārsta. Arī vīriešus uz konsultāciju bieži vien atved sievas.

Tad, kad diagnoze uzstādīta, ir jāsāk ārstēšana. Ir pieejama laba un efektīva ārstēšana, bet izmaksas ir tādas, ka Latvijā reti kurš pacients, uzsākot ārstēšanu, to pēc tam turpina. Aptaujas liecina, ka labi ja 16% turpina katru mēnesi doties uz aptieku un pirkt HOPS medikamentus. Bieži tie ir pensijas vecuma cilvēki, kuriem jau tāpat ir lielas izmaksas par citiem medikamentiem.

Pirms krīzes Latvijā HOPS pacientiem tika kompensēti 75% no medikamentu cenas, sākoties krīzei, šo kompensāciju samazināja līdz 50%, un tā tas arī ir palicis. Pneimonologu ieteikums būtu atgriezt pirmskrīzes apjoma kompensācijas 75% apmērā, jo tas ļautu lielākam skaitam cilvēku turpināt ārstēšanos un izvairīties no slimības uzliesmojumiem, kas nereti noved slimnīcā.

Ja valstī kārtīgi rēķinātu naudu, tad būtu skaidrs, ka viena slimnieka uzturēšanās slimnīcā ir dārgāka nekā regulāra zāļu nodrošināšana. Tāpat ir jārunā par darbaspēju saglabāšanu vai atgriešanu, dzīvildzes pagarināšanu un citiem faktoriem. To ieguvumu ir vesela rinda, un, liekot visu uz svara kausiem, lētāk pacientu būtu ārstēt.

Nosmakšanas draudi ne visiem HOPS pacientiem ir pietiekams iemesls atmest smēķēšanu.

Cilvēki ne tikai nesteidz to darīt – bieži vien viņi to nevar. Tā ir ļoti spēcīga atkarība, un daudzi to saprot un godīgi pasaka, ka nespēs atmest, ka ir mēģinājuši, bet neizdodas. Ir ļoti, ļoti maz cilvēku, kuri var smēķēt, kad grib, un nesmēķēt, kad grib – tādu praktiski nav. Ir medikamenti, kas palīdz atmest smēķēšanu, bet vislielākais palīgs, protams, ir cilvēks pats sev – ir jābūt motīvam un apņēmībai. Tāpat nenovērtējams ir līdzcilvēku atbalsts, pareizā vide un ārsta padoms – vienam ir psihologs, citam narkologs, bet kādam pietiek ar ģimenes ārstu.

Materiāls tapis sadarbībā ar HOPS pacientu atbalsta grupu, atbalsta SIA GlaxoSmithKline Latvia

LV/RESP/0060/18l
10/2018