"Ne jau tikai Markam Tvenam bija problēmas ar smēķēšanas atmešanu," savu stāstu par to, kā iemantojis hronisko obstruktīvo plaušu slimību (HOPS) jeb tautā saukto smacējošo bronhītu, sāk Ivars. Viņš aptuveni 40 gadus bijis aktīvs smēķētājs un vairākkārt slimojis ar pneimoniju. Sākotnēji smēķējis bezfiltra, pēc tam filtra cigaretes. Ivars gan apšauba, vai izšķirošā loma saslimšanā ar HOPS varētu būt bijusi cigarešu kvalitātei, problēma drīzāk bijusi ilgstošā smēķēšanā lielos daudzumos.
Līdz 45 gadiem nekādu sūdzību neesot bijis, vēlāk sācis parādīties elpas trūkums. Agrāk par šādu slimību neviens nav nedz runājis, nedz domājis. Lielāko dzīves daļu nodzīvojis Kuldīgā un nostrādājis Kuldīgas raidstacijā, pirms 15 gadiem Ivars saņēmis diagnozi par šo smēķētājiem raksturīgo slimību pēc tam, kad pneimonologs nosūtījis izmeklēties uz Rīgu. Tomēr vēl gadus trīs četrus pēc diagnozes uzstādīšanas Ivars turpinājis smēķēt, līdz kārtējo reizi ar abpusējo pneimoniju nokļuvis slimnīcā. Šoreiz jau juties tik ļoti slikti un apātiski, ka sapratis – cita ceļa, kā atmest smēķēšanu, nebūs. Smēķēšanu mēģinājis atmest vairākas reizes, tomēr atkarība līdz tam vienmēr guvusi virsroku pār gribasspēku.
Statistikas dati liecina, ka 80-90% gadījumos cilvēki ar HOPS saslimst smēķēšanas dēļ un tikai pārējos gadījumos tas notiek specifisku darba apstākļu, piemēram, darbs ar lakām, krāsām, kā arī sliktas gaisa kvalitātes dēļ. Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ ar HOPS biežāk saslimst vīrieši, jo viņi ir aktīvāki smēķētāji. Lai gan, kā norāda Ivars, patlaban uz ielas viņš vairāk redzot, ka smēķē tieši jaunas meitenes, nevis zēni.
Saaukstēšanās var beigties ar slimnīcu
Lai arī Ivars jau vismaz astoņus gadus nesmēķē, vidēji reizi divos gados saasinājumu periodā sanāk nokļūst slimnīcā. Tas parasti notiek rudens un ziemas laikā, kad ir vieglāk saaukstēties. Ivars atceras, kā pirms gadiem pieciem saaukstējies vēl septembrī, Dzejas dienu laikā, kad Esplanādē, sēžot uz aukstām flīzēm iepretim Raiņa piemineklim, klausījies dzejas lasījumus. Dienas trīs četras slimnīcā pa laikam viņam arī jāpavada, lai veiktu ikgadējas pārbaudes.
Viena no nepatīkamākajām lietām, sadzīvojot ar šo slimību (Ivaram no četrām slimības fāzēm ir otrā – B, viskritiskākā ir ceturtā - D), ir tas, ka pie lielākām fiziskām kustībām vai slodzēm ir jāapstājas, jāatpūšas. Augstāk par trešo stāvu Ivars, lai arī ir veselīgs vīrietis bez jebkāda liekā svara, bez atpūtas netiek. Ivars ir samierinājies ar to, ka slimību pilnībā izārstēt acīmredzot nevar, un labi, ja varot turēties "normālā līmenī". Ivars spriež, ka būt šādā "normālā līmenī" viņam ļauj tieši pēdējās zāles, pateicoties kurām vismaz pagaidām nav nepieciešamas nevienas citas. Ivars priecājas, ka nav aizdzīvojies līdz slimības pēdējai fāzei, kad cilvēks var vienkārši nosmakt, jo elpceļi ir tiktāl sašaurinājušies, ka nevar vairs pienācīgi darboties. Pēc spirometrijas datiem, ieelpotā un izelpotā gaisa attiecībai ir jābūt ap 100%, bet Ivaram tā ir starp 50 un 60% (pēdējā HOPS stadijā šis rādītājs var būt tikai 20%).
Ar ārstiem esot paveicies
Ivaram ar ārstiem esot paveicies. Īpaši viņš uzteic savu ārstējošo ārsti dakteri Ivetu Kroiču. Viņš arī dakteres uzraudzībā labprāt iesaistās testos, kuros tiek testētas pacientiem piedāvātās jaunākās zāles. Ivars patlaban regulāri lieto vienas zāles, kas katru mēnesi viņam izmaksā 25 eiro, jo pusi no zāļu cenas sedz valsts. Ivaram kā pensionāram šī summa ir pieņemama, tomēr viņš zina gadījumus, kad HOPS pacientiem, arī pensionāriem, kopējie izdevumi par zālēm var sasniegt pat 150 eiro, un tad bez radinieku palīdzības neiztikt. Ivars uzskata, ka kopumā viņa gadījumā ārstēšanas process uzskatāms par veiksmīgu, viņš arī neatceras nevienu gadījumu, kad kāds no ārstējošā personāla būtu vīzdegunīgi izturējies pret viņu kā pacientu – sak, tas jau nopīpējies, pats vainīgs... Attieksme no visu iesaistīto ārstu puses ir bijusi un joprojām ir ļoti laba un pretimnākoša.
Nesākt smēķēt vispār!
"Nebūtu smēķējis, nebūtu slimojis!" rezumē Ivars. Jautāts, ko viņš var ieteikt citiem, atbilde ir viena: "Nesākt smēķēt vispār!" Jo daudzi no tiem, kuri iesāk, tā arī nespēj no smēķēšanas labprātīgi atteikties un kļūst par atkarīgajiem uz mūžu. Ivars arī iesaka – ja ir nogurums, elpas trūkums, neuzskatīt to tikai par vecuma pazīmi, bet doties pie ārsta un pārbaudīt savu elpošanas orgānu veselību.
Viņš smejas, ka savu agrāko atkarību – smēķēšanu – tagad nomainījis uz citu, bet lietderīgāku – daudz lasa grāmatas, kā lasītājs ir pierakstījies veselās trijās Rīgas bibliotēkās. Tomēr ar lasīšanu vien nepietiek, ir jādzīvo veselīgs, pēc iespējas aktīvs dzīvesveids, kā arī jāizsargās no saaukstēšanās – kājām vienmēr jābūt siltumā.
Materiāls tapis sadarbībā ar HOPS pacientu atbalsta grupu, atbalsta SIA GlaxoSmithKline Latvia
LV/RESP/0060/18e
10/2018