Vecumdienas uz gultas. HOPS pacienta stāsts

Nepatīkamo, dzīves elpu tiešā un pārnestā nozīmē laupošo hronisko obstruktīvo plaušu slimību (HOPS) Aivaram konstatēja aptuveni pirms pieciem gadiem. Viņš pats domājot, ka slimību veicinājis tas, ka savulaik bijis kolhoza galvenais inženieris, savas dzīves laikā pietiekami daudz paspējis saelpoties dažādas krāsas, eļļas un citus kaitīgus izgarojumus un veicis arī metināšanas darbus. Aivars regulāri nonācis slimnīcā, pēc tam uz neilgu laiku bijis jūtams uzlabojums. Kopumā rēķinot, pēdējie divi gadi Aivaram bijuši tādi, ka viņš vairāk laika pavadījis dažādās slimnīcās nekā mājās. Vienlaikus Aivaru pavadījusi nepārvarama vēlme uzsmēķēt, ko viņš laiku pa laikam arī centies apmierināt, lai gan no ārstu puses bija saņēmis stingru noliegumu. Pēdējais smēķēšanas mēģinājums Aivaram beidzās gandrīz letāli, jo smēķējot bija iesnaudies un degošās cigaretes dēļ bija aizdedzies matracis. Tikai laimīgas sagadīšanās rezultātā Aivars no piedūmotās telpas tika iznests, jo pats tobrīd pārvietoties nebija spējīgs.

Dzīve ar skābekļa aparātu

Kā stāsta HOPS pacienta radinieks Jānis, Aivara stāvoklis šobrīd ir neapskaužams. Arī pirms pāris gadiem tas nav bijis iepriecinošs – nogājis vairāk par pārdesmit soļiem, Aivars tā piekusa, ka viņam bija jāapstājas. Šobrīd, pēc pēdējās nokļūšanas slimnīcā, Aivars diemžēl vairs nav spējīgs pats pārvietoties un kļuvis par guļošu slimnieku. Nestaigājošs. No tā, ka nestaigā, kājas kļuvušas ļoti vājas, tādēļ nevar arī nostāvēt. Pavasarī, kad iepriekš bijis slimnīcā (Stradiņos), radinieki tiktāl viņu "uzstutējuši", ka pats varējis piecelties un aiziet uz tualeti, tagad izskatās, ka tas nav vairs panākams. Arī pats Aivars saprotot, ka nekādu lielu cerību uz uzlabojumu viņam vairs neesot. Aivaram ļoti paveicies tādā ziņā, ka Jāņa sieva kā bijusī medmāsa uz laiku uzņēmusies radinieka aprūpi un, cik viņas spēkos, cenšas palīdzēt.

Vismaz astoņas stundas dienā Aivaram jāelpo skābeklis, un šim mērķim tiek nomāts skābekļa aparāts, kas mēnesī izmaksā 50 eiro. Pēc plaušu testa datiem, normāli ieelpotā un izelpotā gaisa attiecībai ir jābūt ap 100%, bet Aivaram tā ir tikai ap 30%, kas ir tuvu kritiskajam un atbilst HOPS slimības visdziļākajai un smagākajai – D fāzei, kad cilvēks vairs nevar paelpot. Ja ieelpotā un izelpotā gaisa attiecība ir zem 30%, paātrinās sirdsdarbība – skābeklis netiek pietiekami uzņemts caur plaušām, sirds to cenšas kompensēt un "pumpē" vairāk.

Jānis spriež, ka izdevīgāk būtu skābekļa aparātu nopirkt, nevis nomāt, taču tas maksā vairāk nekā 1000 eiro, un šādu summu pensionāram atrast diemžēl nav iespējams. Jānis pieļauj – iespējams, skābekļa aparātu iegādājoties savā īpašumā, tas varētu būt modernāks un ilgtermiņā izmaksātu lētāk nekā nomātais, taču šajā situācijā jāsamierinās ar to, kas ir. Jebkuras zāles vai manipulācijas maksā, sākot no padsmit eiro.

Zāles – pensijas vērtībā

Kā par spīti lielajiem ārstēšanās izdevumiem Aivaram, salīdzinot ar citiem pensionāriem, esot ļoti maza pensija – ap 200 eiro. Izdzīvošanu nedaudz atvieglo tas, ka viņš saņem apkopšanas pabalstu, kas ir aptuveni 130 eiro. Jānis rēķina, ka kopējie izdevumi par Aivara ārstēšanu mēnesī sasniedz 150 – 180 eiro, jo, tā kā Aivars pats nav spējīgs pārvietoties, jāpērk arī pamperi un citas higiēnas preces. Sanāk, ka ārstēšanai aiziet visa pensija, un labi, ja ir kāds, kurš palīdz. Ja Aivars būtu vientuļš pensionārs, viņam nekas cits neatliktu, kā savas vecumdienas pavadīt pansionātā, jo tīri fiziski nebūtu iespējams izdzīvot, turklāt nepieciešama arī citu palīdzība.

Tādēļ ļoti būtisks solis pretim HOPS pacientu stāvokļa uzlabošanai būtu medikamentu kompensējamās daļas palielināšana vismaz līdz 75%, kā tas bija agrāk (pirms krīzes). Turklāt, kā spriež Jānis, tas noteikti ļautu ārstēšanās procesam pievērsties gan mazturīgajiem pensionāriem, gan arī citiem, kuriem HOPS, iespējams, jau ir konstatēts, bet nepietiek motivācijas un līdzekļu nopietna ārstniecības procesa uzsākšanai.

Vecumdienu nofilmēšana – labs audzināšanas līdzeklis

Pārdzīvojot par radinieka smago un bēdīgo stāvokli, Jānis vienlaikus izsaka pieņēmumu – ja kāds redzētu, kā cilvēkam smēķēšanas dēļ jāmokās, varbūt tas varētu atturēt no šī netikuma. Nebūtu slikti šīs dramatiskās dzīves epizodes iemūžināt un parādīt jaunajiem smēķētājiem, lai viņi redz, kāda nākotne viņus sagaida. Neestētiskie attēli uz cigarešu paciņām ne tuvu nespēj veikt savu funkciju, kaut nedaudz iebiedēt un atturēt no smēķēšanas. Taču neliela reālistiska īsfilma par to, cik nožēlojams stāvoklis jāpiedzīvo cilvēkam, kurš visu mūžu smēķējis, cik bezpalīdzīgs un nelaimīgs viņš ir savā mūža norietā, pat ja visādi citādi bijis goda vīrs, varētu būt labs "audzināšanas" materiāls. Diemžēl teiciens, ka "smēķētāji mirst jauni", neatbilstot patiesībai – kā liecina vairāku HOPS pacientu stāsti, smēķētāji mirst lēni un mokoši savas dzīves nogalē, nevarīgi un bezspēcīgi, lielu daļu laika pavadot slimnīcās tā vietā, lai izbaudītu skaistas un piepildītas vecumdienas. Labi, ka Aivars, kurš jaunībā bijis motosportists, braucis ar motociklu un kartingu, vēl nav pilnībā zaudējis interesi par dzīvi. Labprāt skatās dažādas sporta pārraides, īpaši F1 sacīkstes. Tāpat seko līdzi politikai un citām dzīves norisēm, lai vismaz ar televīzijas ekrāna starpniecību piedalītos ikdienas norisēs un sajustu dzīves elpu.

Materiāls tapis sadarbībā ar HOPS pacientu atbalsta grupu, atbalsta SIA GlaxoSmithKline Latvia

LV/RESP/0060/18h
10/2018