Kalcijs cilvēka organismā

Atlikušais 1 % kalcija atrodas asinīs, muskuļos un starpšūnu šķidrumā, kur pilda mazus, bet ļoti nozīmīgus uzdevumus. Šī svarīgā viela ir atbildīga par asins sarecēšanu, muskuļu un asinsvadu saraušanos, nervu šūnu darbību, tā regulē hormonu līmeni, pH līmeni un daudzus citus neredzamus procesus.

Starp citu, kalcijs mūsu organismā darbojas kā makroelements Ca₂+. Šūnās kalcija (Ca₂+) līmeņa maiņas ir saistītas ar informācijas nodošanu, kas veicina šūnu kustības aktivitāti un regulē uzbudināmības procesu, kā arī hormonu sekrēciju.

Kaulu masas veidošanās un noārdīšanās process notiek vienlaicīgi un pastāvīgi. Gadā noārdīšanās ātrums ir 2–10 %, tālab ir tik svarīgi nemitīgi papildināt organisma kalcija krājumus, uzņemot to ar uzturu vai medikamentu veidā.

Kalcija rezerves organismā, bez kaulos esošiem, ir apmēram 40 g, ar to pietiek aptuveni 200 dienām. Ja mati bieži lūst, to gali dalās, nagi šķeļas un plaisā, vēl pirms paspējuši izaugt, un sejas āda ir pelēcīga – iespējams, vaina ir tieši kalcija trūkumā.

Šo vielu cilvēka organisms nespēj pats sintezēt vai ražot, tādēļ agrāk vai vēlāk rezerves ir izsīkušas un nepieciešams to uzņemt papildus. Ja kalcijs netiek uzņemts papildus – organisms izmanto savas iekšējās rezerves – kaulus, tādējādi radot kaulu demineralizāciju un kaulu blīvuma samazināšanos. Kauli kļūst trausli un ievērojami palielinās to lūzumu risks.

Kauli nav tikai cieti veidojumi, bet gan dzīvi audi. Ja tiek izjaukts šūnu līdzsvars, tās noārdās intensīvāk nekā atjaunojas, tie maina struktūru un kļūst trausli. Lai uzturētu vienmērīgu kalcija līmeni organismā, šajā procesā ir iesaistīti hormoni.

Parathormons, ko ražo epitēlijķermenīši, atbild par asinīs esošā kalcija daudzumu. Ja kalcija līmenis asinīs samazinās, parathormona izdalīšanās palielinās, un tas piesaista kalciju no kaulaudiem. Ja šāds process notiek ilgstoši, kaulaudos veidojas kalcija nepietiekamība, un tie kļūst trausli. Tieši pretēji darbojas vairogdziedzera hormons – kalcitonīns – tas samazina kalcija daudzumu asinīs, kavējot kalcija izkļūšanu no kaulaudiem.

Ļoti svarīgi katru dienu kalciju uzņemt pietiekošā daudzumā, lai organisms varētu pilnvērtīgi veikt visas darbības, kas atkarīgas no šīs nozīmīgās minerālvielas.

Dienas norma veselīgam cilvēkam ir vismaz 1 000 mg (1 g) kalcija. Ja šis līmenis ir mazāks, organisms dzīvībai nepieciešamo kalciju ņem no kaulu "kalcija bankas", tādējādi ilgākā laika posmā padarot tos trauslākus.

Lai arī kalciju ikdienā uzņemam ar pārtikas produktiem, ir gandrīz neiespējami ar mūsdienu ēšanas paradumiem nodrošināt pilnvērtīgu kalcija dienas devu. Kaut arī tas ir daudzu pārtikas produktu sastāvā, tomēr no jaukta uztura uzsūcas maksimāli tikai 40% kalcija!

Ja gribam nodrošināt savu organismu ar pietiekamu kalcija devu katru dienu, tas jālieto kopā ar D₃ vitamīnu medikamenta veidā. Kalcija tableti, kas satur D₃ vitamīnu, ir ļoti vienkārši lietot. Galvenais ir atcerēties!

Medikamentā esošais kalcijs ir dabisks un organismā labi uzsūcas D₃ vitamīna klātbūtnē. Mūsu gremošanas sistēmā notiek sarežģīti procesi, kuru rezultātā izdzertā tablete pārvēršas par garas ķīmisko reakciju rindas sastāvdaļu. Kalcijs ir minerālviela, ko organisms patērēs tik, cik nepieciešams. Pat gadījumā, ja vienā reizē ir iedzertas, piemēram, vairākas kalcija tabletes, organisms D₃ vitamīna klātbūtnes gadījumā spēs uzņemt tikai 300–500 mg kalcija, un liekais kalcijs neuzkrāsies, bet tiks izvadīts no organisma. Tieši tālab ieteicams kalcija dienas devu sadalīt 2–3 reizēm, tādējādi nodrošinot maksimāli efektīvāko kalcija izmantošanu organisma vajadzībām.

Kalcija (Ca₂+) jonu uzsūkšanās notiek divpadsmitpirkstu zarnā un tievajā zarnā – tas ir aktīvs process, ko regulē D vitamīns. D vitamīns nodrošina 80–90% visa uzņemtā kalcija uzsūkšanos.

D vitamīns pats par sevi ir bioloģiski neaktīvs, pārveidojas aknās un nierēs aktīvā (hormonālā) D3vitamīna formā – 1,25(OH)₂ holekalciferols – kalcitriols. Kalcitriols veicina specifisko kalcija jonu saistošās olbaltumvielas – kalbidīna – sintēzi. Tas, savukārt, nodrošina kalcija transportu caur šūnu un pasargā no kalcija plūsmas toksiskās darbības.

Kalcijs ir ļoti svarīga dzīvās dabas sastāvdaļa – lielākā daļa no dzīvajiem organismiem spēj pastāvēt, patiecoties tieši tam. Arī cilvēks!

Kalciju pazina jau senie romieši, kuri kalcija oksīdu izmantoja kaļķa pagatavošanai. Atsevišķi šo elementu pirmoreiz ieguva sers Hamfrijs Deivijs 1808. gadā.

Zemes garozas masā un sālsūdenī kalcijs ir piektajā vietā starp visvairāk sastopamajiem elementiem – tiesa gan, dabā tas atrodas tikai savienojumu veidā (kaļķakmens (kalcija karbonāts), ģipšakmens (kalcija sulfāts) un dolomīts). Kalcijs ietilpst gandrīz visās neorganiskajās saistvielās!

Kaļķakmeņus iedala pēc struktūras un sastāva. Pēc struktūras īpašībām izšķir brahiopodu, kristāliskos, kunkuļainos un citu veidu kaļķakmeņus. Ja dažādu veidu piemaisījumi kaļķakmeņos ir vairāk nekā 50%, tos iedala smilšainajos, mālainajos, kramainajos, dolomitizētos un glaukonītsaturošajos kaļķakmeņos.

Kaļķakmeņi galvenokārt ir veidojušies seklās jūrās. Sīkāk to iedala biogēnos (ja ir bioloģiska izcelsme), homogēnos, pārkristalizētos, kā arī drupu jauktas izcelsmes.

Kalciju izmanto ļoti dažādi: būvmateriālu rūpniecībā no kaļķakmens ražo cementu un kaļķi, cukura rūpniecībā to izmanto biešu jēlsulas attīrīšanai, ķīmiskajā rūpniecībā sodas, kalcija karbīda un minerālmēslu ražošanā, stikla ražošanā kā piedevu, lai uzlabotu stikla termisko un ķīmisko izturību, bet lauksaimniecībā lieto augsnes kaļķošanai un kā piedevu lopbarībā. Medicīna ir tikai neliela daļa no visiem tiem veidiem, kā tas var būt noderīgs cilvēkam.

Kalcīts (no grieķu chal un latīņu calx – kaļķis) ir viens no izplatītākajiem mūsu planētas minerāliem ar ļoti daudzveidīgām kristālu formām. Minerāla nosaukums ieviests 1845. gadā.

Kalcītam raksturīga relatīvi mazā cietība un izteiktā reakcija ar vājām skābēm, piemēram, etiķskābi, kā arī lieliskā skaldnība. Kalcīta reakcija saskarē ar skābēm ir viena no labākajām pazīmēm šī daudzveidīgā minerāla noteikšanai.

Kalcītu satur vieni no visplašāk izplatītajiem iežiem: kaļķakmens un marmors. Kalcītu var ieraudzīt, baudot karstos avotus vai vērojot stalaktītus un stalagmītus alās. Kalcīts ir daudzu organismu ārējā skeleta galvenā sastāvdaļa, to skaitā planktonā, daļā gliemeņu, piemēram, austeru čaulās.

Kalcija karbonāts (CaCO₃) – visbiežāk sastopamā kalcija medikamentu sastāvdaļa. Tā ir balta, kristāliska viela, plaši atrodama dabā kaļķakmens un dolomīta veidā.

Kalcija karbonāts ir maz šķīstošs, tomēr sastopams arī cietā ūdenī. Tas reaģē ar stiprām skābēm, izdalot CO₂.

Karsējot kalcija karbonāts sadalās kalcija oksīdā un ogļskābajā gāzē. Šī reakcija parasti notiek cietajā fāzē (bez kušanas).

Kalciju uztura rokasgrāmatās vienmēr min kā pirmo un organismam īpaši nepieciešamo minerālvielu. 70 kg smags cilvēks ir aptuveni 1,4 kg kalcija īpašnieks. 99% no šī kalcija atrodas kaulos un zobos, tikai 1% no tā atrodas audu šķidrumos, no kuriem 40% ir saistīti ar plazmas olbaltumiem, bet 60% ir uzlādētas elektriskās daļiņas – joni. Kalcija rezerves organismā ir apmēram 40 g. Ja uzturā kalcijs ilgstoši ir mazāk par 200 mg, normālas kaulu funkcijas vairs netiek nodrošināts, un organisms sāk izmantot savas iekšējās rezerves – kaulus. Ilgstoši izmantojot iekšējās rezerves, notiek kaulu demineralizācija un, cilvēkam nejūtot un nemanot, osteoporoze – trauslo kaulu slimība – ir klāt.

Ideālā gadījumā ar uzturu var saņemt dienā nepieciešamo kalcija daudzumu, bet reāli, zinot mūsdienu ēšanas paradumus, tiek saņemti tikai aptuveni 50% nepieciešamā kalcija. Papildus jārēķinās ar to, ka no jaukta uztura uzsūcas tikai 40% kalcija, kas atrodas pārtikas produktos.

Lai nodrošinātu kalcija uzsūkšanos, papildus kalcijam ikdienā nepieciešams uzņemt arī D₃ vitamīnu. Ne velti D vitamīnu dēvē par "saules vitamīnu", jo galvenais tā iegūšanas avots ir saule. Pārtikas produktos tas sastopams ļoti nelielos daudzumos, piemēram, aknās, olu dzeltenumā, sālsūdens zivīs. Lai būtu pārliecība, ka organisms tiek nodrošināts ar nepieciešamo kalcija un D₃ vitamīna devu, vēlams regulāri papildus lietot kalcija preparātu, kas satur D₃ vitamīnu, tādējādi nodrošinot ideālo kombināciju, kas uzlabo kalcija uzsūkšanos.

Ja ievēro veģetārisma vai vegānisma principus, būtu nozīmīgi izvērtēt, vai uzturs sniedz organismam nepieciešamās minerālvielas un vitamīnus. Ne tikai kalcijs, bet arī citas organisma pilnvērtīgai darbībai nepieciešamas vielas ir produktos, kas tiek izslēgti no veģetāra uztura. Tālab ir svarīgi iemācīties sabalansēt ēdienkarti, lietojot produktus, kas satur vajadzīgās minerālvielas un vitamīnus un nepieciešamības gadījumā uzņemt tās papildus, lietojot minerālvielu un/vai vitamīnu preparātus.

Domājot par kalcija uzņemšanu un pilnvērtīgu uzturu, atceries, ka ir tā saucamie kalcija zagļi! Tā, piemēram, dzērieni, kuru sastāvā ir kofeīns, un taukaini ēdieni pastiprināti piesaista kalciju, kas uzņemts no citiem produktiem, un izvada to no organisma. Kalciju, ko aizskalo divas tasītes kafijas vai melnās tējas, var kompensēt 300 g piena!

Līdzīgi ir, lietojot daudz šķiedrvielu (piemēram, graudu maize, putras u.tml.), dārzeņu un skābu pārtikas produktu. Kaislīga smēķētāja organisms slikti uzsūc kalciju un izvada to lielākos daudzumos.

Lai būtu saprotamāki pārtikas apjomi, kas jāapēd ikdienā, lai nodrošinātu organismu ar tam nepieciešamo kalcija daudzumu, minēti daži piemēri. Tātad – 1200 mg kalcija dod:

Protams, kombinējot produktus, vienā dienā apēdamais daudzums nav tik neiespējams. Piemēram, nepieciešamo kalcija daudzumu var uzņemt šādi: 200 g vājpiena biezpiena, 50 g siera, 200 g kefīra, 200 g piena, vai arī 100 g mandeles, 300 g kāpostu, 200 g vistas gaļas, 200 g rīsu, 200 g piena šokolādes, 200 g kāršu pupiņas un 2 glāzes kefīra.

Uzzini vairāk!