Pēc kara

Foto: AP/Scanpix/LETA

Par Krievijas-Gruzijas kara beigām tiek uzskatīts 12. augusts, kad ar Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī starpniecību starp Krieviju un Gruziju tika noslēgta pamiera vienošanās. Taču reāli Krievijas spēki Gruziju nepameta un miers neiestājās vēl vairākas dienas.  

Vēl 13. augustā Krievijas aviācija bombardēja ciemus Gori apkārtnē, un nākamajās dienās Krievijas spēki brīvi pārvietojās, veidoja kontrolpunktus, laupīja un iznīcināja Gruzijas militāro un dubultā pielietojuma infrastruktūru, meta aizdedzinošas bumbas uz mežiem. Sirošanai pa Gruzijas ciemiem nodevās arī osetīnu kaujinieki, kuru darbības rezultātā Dienvidosetijā vairs nav gruzīnu apdzīvotu anklāvu.

Virkne valstu, tostarp ES un NATO dalībvalstis, Abhāziju un Dienvidosetiju ir atzinušas par okupētām teritorijām, kas kopumā veido 20% no Gruzijas platības. Krievija tiek apsūdzēta arī par patvaļīgu Dienvidosetijas robežas pārbīdīšanu

22. augustā Krievijas paziņoja, ka tās spēki ir ārpus teritorijām, kurās tie ienāca pēc kara sākuma, taču realitātē saglabāja vairākus kontrolposteņus pie strīdīgajām Abhāzijas un Dienvidosetijas teritorijām līdz oktobrim, bet Perevi ciemu krievu karavīri pameta tikai 2010. gadā. Tbilisi neatguva kontroli pār 128 ciemiem, kuri pirms kara bija pakļauti Gruzijas administrācijai.

26. augustā Krievija oficiāli atzina starptautiski neatzītās Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarību. 9. septembrī Maskava paziņoja, ka tās spēki paliks šajos Gruzijas nekontrolētajos reģionos.  

12. augusta hronoloģija

Ap 00:30



Gruzijas policija pabeidz iziešanu no Gruzijas kontrolētās Abhāzijas daļas. 1:30 Krievija bombardē Rusi ciemu un Kaspi pilsētiņu. 

Ap 09:30


Krievijas lidmašīnas bombardē Gori.

Ap 11:00


Krievijas desantnieki un Abhāzijas režīma spēki sāk sauszemes uzbrukumu reģiona Gruzijas kontrolētajai daļai.  

 11:30 - 12:00

Krievijas spēki ar “Iskander” raķetēm bombardē Baku-Supsas naftas vadu un Gori. Apšaudē iet bojā astoņi civiliedzīvotāji, nogalināts Nīderlandes TV operators. 


12:40

Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs paziņo, ka ir devis rīkojumu pārtraukt militāro operāciju Gruzijā. 

 

Ap 14:00


Krievijas aviācija bombardē ciemus Kaspi un Hašuri rajonos. 15:00 Krievijas Melnas jūras flote uzbrūk Gruzijas krasta apsardzes laivām. 

Līdz 15:30


Krievijas karavīri sagrābuši vairākus ciemus Gori un Kareli rajonos. Dienvidosetijas kaujinieki sāk sirot gruzīnu ciemos. 

Pēcpusdienā Krievijas helikopters pie Gori atklāj uguni pa mikroautobusu, kas ved pasažierus uz Tbilisi. Deviņi civiliedzīvotāji nogalināti.  

Līdz 16:00


Krievijas karavīri sasniedz galveno šoseju un noslēdz transporta saikni starp Gruzijas rietumiem un austrumiem. 16:00 Krievijas spēki ieiet Gori. 

Ap 16:30

Krievijas karavīri sagrābj TV un radio raidītāju Gori rajona Akhaldabas ciemā. Tiek iznīcināta tehnika un nogalināts viens no darbiniekiem.  

Ap 17:00


Abhāzijas kaujinieki ieņem divus ciemus Gruzijas kontrolētajā Abhāzijas daļā, vēl pēc pusstundas kaujinieki okupē Ganmukhuri ciemu un izveido tur kontrolpunktu.

18:00


Krievijas Melnās jūras flotes kuģi uzbrūk un nogremdē Poti ostā notauvotos Gruzijas kuģus. Ap 18:30 Dienvidosetijas kaujinieki siro Gori rajona Disevi un Karaleti ciemos. 

Ap 19:00

Krievijas militārā kolonna no 70 bruņutehnikas vienībām un aptuveni 600 karavīriem pār kalnu pārejai ierodas Khaiši ciemā, bloķējot ceļu no austrumiem uz Gruzijas kontrolēto Abhāzijas daļu.   

Ap 20:40


Abhāzijas kaujinieki pilnībā okupē Gruzijas kontrolēto Abhāzijas daļu. 

Ap 21:30

Dienvidosetijas kaujinieki iebrūk Gori rajona Kordi, Mereti un Tkviavi ciemos. 

Ap 21:50

Krievijas spēki izlaupa Senaki militāro bāzi, savācot ieročus un ekipējumu.

Vēls vakars

Gruzijas un Krievijas prezidenti ar Francijas līdera Nikolā Sarkozī starpniecību noslēguši sešu punktu pamiera plānu. 

Svarīgāko notikumu norises vietas

(uzspied uz aplīša, lai uzzinātu vairāk):

Khaiši. Krievijas bruņutehnika un ap 600 karavīru bloķē ceļu uz  Gruzijas kontrolēto Abhāzijas daļu. 

Gori. Krievijas aviācija turpina bombardēt pilsētu. Ap 16:00 Gori ienāk Krievijas spēki.

Kodori Gorge. Abhāzijas kaujinieki pilnībā okupē Gruzijas kontrolēto reģiona daļu. 

Krievijas spēki izlaupa Senaki militāro bāzi. 

Poti. Krievijas Melnās jūras karaflotes kuģi uzbrūk un nogremdē Poti ostā notauvotos Gruzijas kuģus.

2008. gada karš bija pirmā reize kopš PSRS sabrukuma, kad Krievija izmantoja militāri spēku pret neatkarīgu valsti, demonstrējot Kremļa gatavību lietot spēku savu politisko mērķu sasniegšanai.

“Ja pasaule nespēj apturēt Krieviju šeit, tad krievu tanki un desantnieki var parādīties ikkatrā Eiropas pilsētā,” jau kara laikā paziņoja Gruzijas Nacionālās drošības padomes sekretārs Aleksandrs Lomaja.

To, ka karš Gruzijā nebija tikai atsevišķs unikāls gadījums, bet gan pierādījums Kremļa politikas virzienam, apliecina 2014. gads, kad Krievija okupēja Krimas pussalu un sāka atbalstu separātistiem Austrumukrainā. Atsevišķi vērotāji jau uzreiz pēc Gruzijas kara prognozēja, ka Ukraina varētu būt nākamais Kremļa mērķis.

"Šis īsais karš, domājams, tiks pieminēts kā sākums izšķirošām Krievijas nacionālo prioritāšu pārmaiņām. Visnepārvaramākā no šīm jaunajām prioritātēm šodien šķiet aktīvu atgūšana, kas zaudēti 1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai (PSRS), ko Vladimirs Putins ir nosaucis par "20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu"," par tikko notikušo piecas dienas ilgo karu Gruzijā 2008. gadā rakstīja Amerikas Uzņēmējdarbības institūta Krievijas studiju direktors Leons Arons.

Viņš paredzēja, ka Kremlis savu mērķu sasniegšanas vārdā būtu gatavas upurēt labas attiecības ar Rietumiem.

"Ja šajā procesā Krievijai būtu jāupurē lielāko daļu vai pat visus augļus, ko sniedz pēcpadomju tuvināšanās ar Rietumiem, tai skaitā dalību G8, Pasaules Tirdzniecības organizācijā vai saites ar Eiropas Savienību –, lai tā būtu," Krievijas politiku prognozēja eksperts.

Runājot par iespējamo nākamā konflikta izcelšanās vietu, Arons konkrēti izcēla Ukrainu un Krimu.

Tūlīt pēc tam, kad Krievija 2008. gada 26. augustā atzina Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību, Tbilisi sarāva diplomātiskās attiecības ar Maskavu. Krievija savu vēstniecību Gruzijā jau bija slēgusi uzreiz pēc kara sākuma. Pirms tam kara pēdējā dienā Gruzija bija paziņojusi par izstāšanos no Neatkarīgo Valstu sadraudzības (NVS), kurā ietilpa bijušās PSRS republikas, izņemot Latviju, Lietuvu un Igauniju.

Nelieli soļi attiecību normalizēšanai starp abām valstīm sperti 2010. gadā, kad tika atvērti sauszemes robežpārejas punkti un atļauti daži tieši avioreisi starp abām valstīm.

2012. gadā vēlēšanās Gruzijā uzvarēja miljardiera Bidzinas Ivanišvili partija “Gruzijas sapnis”. Ivanišvili, kurš kļuva par premjeru, uzsvēra, ka ir jānormalizē attiecības ar Krieviju. Par 2008. gada konfliktu viņš vainoja Gruzijas “iepriekšējās valdības kļūdas”.

Tomēr Ivanišvili un viņa valdības pārstāvji apgalvoja, ka nemaina Gruzijas orientāciju uz Rietumiem, integrāciju Eiropas Savienībā (ES) un NATO. Tāpat tika uzsvērts, ka Abhāzija un Gruzija ir neatņemamas Gruzijas daļas, bet diplomātiskās attiecības ar Maskavu nav atjaunojamas, kamēr Krievija neatsauc separātistu reģionu atzīšanu un neizved karaspēku no okupētajām teritorijām.

2012. gada februārī Gruzija ieviesa bezvīzu režīmu Krievijas pilsoņiem, kas uz Gruziju dodas īsās vizītēs. Tā paša gada decembrī Krievijas un Gruzijas pārstāvji tikās pirmajās divpusējās sarunās kopš kara.

2013. gada augustā Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs pauda optimismu par attiecību uzlabošanos ar Gruziju, norādot, ka karš bija “notieku līderu kriminālas kļūdas”, bet pašreizējā Gruzijas valdība esot daudz pragmatiskāka.

2018. gada martā Gruzijas premjers Giorgijs Kvirikašvili paziņoja par gatavību uzlabot divpusējās attiecības ar Krieviju.

Tikmēr dažiem Krievijas-Gruzijas karš joprojām turpinās. Ukrainas austrumos pret prokremliskajiem separātistiem līdzās Ukrainas spēkiem cīnās arī gruzīnu brīvprātīgo bataljons. Tā lielums oficiāli nav zināms, bet dažādos avotos minēts, ka tie ar ap 100 karotāju. 

Daži intervētie gruzīnu brīvprātīgie Ukrainā atzīst, ka uzskata Krieviju par Ukrainas un Gruzijas kopīgo ienaidnieku un piedalās šajā cīņā 2008. gada notikumu dēļ.



Raksta autors

Ansis Īvāns