‘Ukrainas karavīrs nebija morāli un psiholoģiski gatavs šaut uz krievu’

Foto: AP/Scanpix/LETA

Attēlā: Ukrainas karavīri pie savas Krievijas karavīru bloķētās bāzes vārtiem Krimā 2014. gada 2. martā

Kopš Krimas okupācijas ir pagājuši pieci gadi, bet daudzus joprojām nomoka jautājums, kāpēc tā tika pieļauta tik viegli un Krima atdota okupācijas spēkiem bez īstas pretestības. Par Krimā notikušo un notiekošo portāls “Delfi” sarunājās ar Ukrainas ārlietu ministru Pavlo Kļimkinu. 

Izolētā sala

Ukrainas ārlietu ministrs Pavlo Kļimkins. Foto: AP/Scanpic/LETA

Okupācija Krimas pussalu ir pārvērtusi salā, kas no pārējās pasaules izolēta ģeogrāfiski, ekonomiski un politiski. Starptautiskās sankcijas aizliedz tirdzniecību ar Krimu, tur nedrīkst lidot lidmašīnas un pietauvoties kuģi. Savukārt Krimas iedzīvotāju Krievijas pases netiek atzītas nekur pasaulē, pussalas iedzīvotājus padarot par “otrās šķiras pilsoņiem”, situāciju raksturo Kļimkins. 

Nacionālo tiesību un cilvēktiesību pārkāpumi Krimā ir kļuvuši sistemātiski un hroniski. Pavlo Kļimkins

Krimas policejiskais un okupācijas režīms izvērš iebiedēšanas kampaņu pret visiem, kas tam nepiekrīt, jo īpaši pret Krimas tatāriem un etniskajiem ukraiņiem. Ir aizliegta Krimas tatāru Medžlisa darbība, apspiesta kultūra un izglītība Krimas tatāru un ukraiņu valodā, Krimas tatāru neatkarīgie mediji tagad spiesti darboties no brīvās Ukrainas, akcentē ministrs. 

“Runa ir par visu nepiekrītošo iebiedēšanas akciju,” viņš skaidro. Savukārt tos, kas uzdrīkstas protestēt, gaida cietums, paskaidro ministrs: “Visa Ukraina zina Krimas varoņa Vladimira Baluha vārdu. Viņu notiesāja uz četriem gadiem cietumā par to, ka pie savas mājas pacēla Ukrainas karogu.”

Krievijas karavīrs Sevastopolē pie mola ar Ukrainas karakuģiem. 2014. gada 5. marts. Foto: AP/Scanpic/LETA

No represijām cieš ne tikai Krimas tatāri un etniskie ukraiņi. “Piemēram, pasaulē zināmākais Krimas politieslodzītais – kinorežisors un rakstnieks Oļegs Sencovs – ir etniskais krievs,” norāda ministrs, piebilstot, ka režisora nepiekrišana pussalas okupācijai pat pēc 20 gadu cietumsoda saņemšanas Maskavu kaitina jo īpaši.

Atsevišķs okupācijas varasiestāžu noziegums ir Krimas iedzīvotāju piespiedu iesaukšana Krievijas armijā: “Jau 52 puiši pakļauti tiesiskai vajāšanai par atteikšanos kalpot ienaidniekam.” 

“Kopumā nacionālo tiesību un cilvēktiesību pārkāpumi Krimā ir kļuvuši sistemātiski un hroniski. To atzīst tādas autoritatīvas starptautiskās organizācijas kā ANO Starptautiskā tiesa, ANO Ģenerālā asambleja, kas katru gadu pieņem atbilstošas rezolūcijas,” norāda Kļimkins. 

Bija grūti noticēt notiekošajam

Kāpēc Ukraina pirms pieciem gadiem neizrādīja nekādu pretestību un ļāva pussalas okupācijai notikt tik viegli? Šis jautājums nomoka arī pašus ukraiņus, atzīst Kļimkins. Uz to ir sniegts daudz atbilžu, no kurām neviena nav bijusi pilnīga. “Ne mazums dzirdēts novēlotu recepšu, kā vajadzēja rīkoties, lai nepieļautu okupāciju,” teic ministrs. 

Vīrietis protestē Krievijas karavīru priekšā. Balaklava, 2014. gada 1. marts. Foto: AP/Scanpix/LETA

Pats nepretendējot uz atbildes pilnīgumu, Kļimkins skaidro, ka Krievijas trieciens nāca Ukrainai pašā sarežģītākajā brīdī. 

“Tikko kā uzvarējām Maidanā, bet visa valsts bija šokā par “Debesu simta” apšaušanu. Jaunā vara tikai formējās un centās pārņemt kontroli pār situāciju. Nav teikts, ka visas varas vertikāles tai laikā funkcionēja, kā pienākas. Tādos apstākļos bija gūti ne vien pieņemt lēmumus, bet arī nodrošināt to izpildi,” skaidro ārlietu ministrs. 

“Savukārt Ukrainas armija Maskavas kontrolētā prezidenta Viktora Janukoviča laikā tika mērķtiecīgi vājināta un grauta no iekšpuses, un uz Krievijas intervences brīdi tās kaujas spējas bija samazinātas līdz minimumam,” turpina amatpersona, papildinot, ka bruņotie spēki un citas spēka struktūras bija pārpildītas ar Krievijas aģentiem. 

2014. gada februārī un martā ukraiņu karavīrs vēl nebija psiholoģiski un morāli gatavs šaut uz krievu. Krievijas karavīram šaut uz ukraini, kā izrādījās, nebija nekādu problēmu.Pavlo Kļimkins

Tāpat notiekošais vismaz pirmajās stundās daudziem bija negaidīts pārsteigums, kam ļoti grūti noticēt.

“Bija skaidrs, ka Krimu pārpludinājušie “zaļie cilvēciņi” nav nekādi vietējie zemessargi, bet gan Krievijas karavīri, bet vai tiešām tas ir karš? Šāds apmulsums arī neveicināja operatīvu lēmumu pieņemšanu,” stāsta ministrs. 

Savām acīm, šķiet, nespēja noticēt arī Rietumi – viņi acīmredzot domāja, ka ir noticis kāds pārpratums un viņiem ātri izdosies pārliecināt Putinu atstāt visu, kā bija, atceras ministrs. “Kijevai uzstājīgi rekomendēja izvairīties no jebkādas spēka konfrontācijas. Tam, neapšaubāmi, arī bija sava loma,” uzskata amatpersona. 

Ne mazāk svarīgs aspekts bija krievu un ukraiņu attiecības, kas tolaik patiesi vairumam ukraiņu bija draudzīgas. Bija dažādi starpvalstu strīdi, gāzes šantāža, mēģinājumi ievilkt Ukrainu jaunā prokremliskā savienībā, taču karš šķita neiespējams, raksturo Kļimkins. 

Ukrainas karavīri pie savas Krievijas karavīru bloķētās bāzes vārtiem Krimā 2014. gada 2. martā. Foto: AP/Scanpix/LETA

“Īsumā, 2014. gada februārī un martā ukraiņu karavīrs vēl nebija psiholoģiski un morāli gatavs šaut uz krievu. Krievijas karavīram šaut uz ukraini, kā izrādījās, nebija nekādu problēmu. Putina propaganda viņu tam gatavoja 10 gadus, vēl kopš Oranžās revolūcijas laikiem,” uzskata Kļimkins. 

Krimas okupācija deformēja pasauli 

Vai kaut kas notiktu citādi, ja okupācija sāktos tagad? Ir jāsaprot, ka tagad mēs dzīvojam deformētā pasaulē – kodolvalsts un ANO Drošības padomes starptautiskā miera garantētāja ir rupji pārkāpusi starptautiskās tiesības, pirmo reizi kopš Hitlera laikiem anektējot citas Eiropas valsts daļu, skaidro ministrs. 

Ādolfs Hitlers, Josifs Staļins un Vladimirs Putins uz plakāta Kijevas Neatkarības laukumā 2014. gada jūlijā. Foto: AFP/Scanpix/LETA

No tā brīža tiesību vara ir diskreditēta un starptautiskā drošības sistēma nopietni iedragāta, nespējot vairs nevienam garantēt pienācīgu aizsardzību, viņš turpina.

“Ja okupācija sāktos šodien, var pieļaut, ka normāla, nedeformēta pasaule izrādītos tai tikpat nesagatavota kā 2014. gadā,” uzskata Kļimkins. Cita lieta, kā Ukraina un pasaule reaģētu šodien, ja Krievija izlemtu iebrukt tālāk. 

Esmu pārliecināts, ka tagad militārā avantūra Krievijai maksātu daudz dārgāk.Pavlo Kļimkins

“Ukrainai tas vairs nebūtu šoks. Ja 2014. gadā Ukrainas armija bija faktiski sagrauta no iekšienes, tad tagad mums ir labi apmācīta, apbruņota un apgādāta armija, viena no spēcīgākajām Eiropā. Turklāt ir vairāki tūkstoši lieliski sagatavotu un motivētu veterānu ar milzīgu kaujas pieredzi un vēlmi uzvarēt. Esmu pārliecināts, ka tagad militārā avantūra Krievijai maksātu daudz dārgāk,” uzsver Ukrainas ministrs. 

Tāpat pasaule ir sapratusi, ka runa ir nevis par lokālu konfliktu postpadomju telpā, bet par Krievijas hibrīdkaru pret visiem Rietumiem. Eiropas Savienība, ASV un NATO intensīvi palīdz Ukrainai reformēt armiju un valsti kopumā. Šādos apstākļos Maskavai ir daudz grūtāk izšķirties par pilna mēroga agresiju, nekā tas bija 2014. gada pavasarī, domā Kļimkins. 

Sirdsapziņa un kauns ir svešs Maskavai

Īsi pēc pussalas okupācijas, 2014. gada 27. martā, ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, kurā apstiprināta Ukrainas teritoriālā vienotība un Krimas piederība Ukrainai. Par to balsoja 100 valstis. Pret bija 11, bet 82 atturējās vai nebalsoja. “Tā Ukrainai bija liela diplomātiska uzvara un jūtams sitiens Maskavas pašpārliecinātībai,” ministrs stāsta par Ukrainas diplomātisko darbu pēc Krievijas agresijas. 

Grafiti ar Putinu kimono. Jalta, 2015. gada septembris. Foto: AFP/Scanpix/LETA

“Krievija nepārprotami rēķinājās ar to, ka starptautiskā sabiedrība patrokšņos un galu galā piedos tai par Krimu, kā 2008. gadā piedeva Gruzijas teritorijas daļas okupāciju,” pauž ministrs. 

Taču šoreiz Maskava aizgāja par tālu, pievērt acis uz bezkaunīgo aneksiju neviens negrasījās. “Ar faktiski visas civilizētās pasaules atbalstu mēs jūtamies daudz pārliecinātāki, un mums ir pamats rēķināties ar panākumiem,” ministrs turpina par darbu, vērstu uz Krimas atgūšanu. 

Agrāk vai vēlāk Krima būs jāatdod, bet par noziegumiem jāatbild. Pavlo Kļimkins

Politiskais spiediens ir nepieciešams, taču ar to vien nepietiek. “Ir jāņem vērā, ka tāda lieta kā sirdsapziņa vai kauns Maskavai nepiemīt principā, tāpēc visiedarbīgākās ir sankcijas,” norāda amatpersona. 

Izmantojot karu Donbasā, Krievija vienpusēji pasludināja Krimas jautājumu par slēgtu un atteicās no pārrunu formāta veidošanas, kā tas ir Austrumukrainas gadījumā (Normandijas formāts un Minskas vienošanās), atgādina Ukrainas ministrs.

“Krievija pat mēģināja tirgoties ar Rietumiem, viltīgi cenšoties iemainīt Ukrainas Krimu pret Ukrainas Donbasu, bet, paldies Dievam, muļķi neatradās,” teic Kļimkins. 

Svarīgs virziens cīņā par Krimas atbrīvošanu ir lietu ierosināšana pret Krieviju ANO Starptautiskajā tiesā un citās starptautiskās šķīrējtiesās.

“Starptautiskā Temīda strādā ļoti ilgi, rūpīgi dokumentējot katru soli. Izskatīšana ilgst gadiem, toties, kad spriedums tiek pasludināts, notiesātajam kļūs ļoti neērti un viņam šajā pasaulē vairs nav kur likties,” argumentē ministrs.  

Demonstrācija pret Krimas okupāciju pie Krievijas vēstniecības Londonā 2014. gada 16. martā. Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Lai gan piecu gadu laikā jūtamas izmaiņas Maskavas pozīcijā nav novērotas, daudzi tās vadībā jau saprot, ka iziet kā uzvarētāji no situācijas viņi vairs nevarēs. “Agrāk vai vēlāk Krima būs jāatdod, bet par noziegumiem jāatbild. Tieši te slēpjas reālais progress,” skaidro ministrs, papildinot, ka panākumi ir arī starptautiskā koalīcija, sankcijas, starptautiski aicinājumi Maskavai atbrīvot politieslodzītos un citi. 

Ministrs uzsver, ka cīņa par Krimas atbrīvošanu ir politiska un diplomātiska – militārs scenārijs, kas prasītu desmitiem tūkstošu upuru, netiek izskatīts. 

Agrāk vai vēlāk Kremlim par visu būs jāsamaksā.Pavlo Kļimkins

Visi piemērotie līdzekļi iedarbojas uzkrājoši un pakāpeniski, līdz kādā brīdī Krimai un Donbasam ir jākļūst Krievijai par nepanesamu nastu, kā radītajiem zaudējumiem jāpārsniedz Kremļa politiskie ieguvumi no svešas zemes sagrābšanas. Kad tas varētu notikt, prognozēt nav iespējams, spriež ministrs. 

Tikmēr ukraiņiem pašiem ir aktīvi jāstrādā, lai attīstītu savu valsti, – jo spēcīgāka un veiksmīgāka tā būs, jo ātrāk pienāks okupēto teritoriju atgūšanas brīdis, paredz Kļimkins. 

Latvijas atbalsts nav nenozīmīgs

No Rietumiem Ukraina sagaida arī turpmāku atbalstu, politisko un sankciju spiedienu pret Krieviju. Te nav vietas tādiem projektiem kā “Nord Stream II” vai Krievijas atgriešanās G7 valstu lokā, stāsta ministrs. 

Tāpat nepieņemami ir Maskavai dot iespēju izmantot jaunākās Rietumu tehnoloģijas un finanšu sistēmas labumus enerģētikas vai jebkuras citas nozares dominējošā stāvokļa panākšanai Eiropā. 

Tas prasa zināmus ekonomiskos zaudējumus, taču, neapturot Maskavas agresīvo politiku, Eiropa zaudēs vēl vairāk – stabilas demokrātiskās attīstības perspektīvu, uzskata amatpersona. 

Jūs 50 gadus bijāt Padomju Krievijas gūstā, jūs uz savas ādas sajutāt visas okupācijas šausmas, jūs zināt visu impērijas nelietību, viltību un nežēlību, jums nav ilūziju.Pavlo Kļimkins

Tāpat Kijeva sagaisa arī turpmāku atbalstu savām iekšējām reformām un integrācijai Eiropā. “Būsim atklāti, mēs nevaram mūžīgi palikt pelēkajā zonā starp ES un Krieviju. Tikai pilntiesīga dalība ES un NATO spējīga garantēt Ukrainai uzticamu aizsardzību pret uzmācīgo austrumu kaimiņu,” stāsta Kļimkins.

Ukrainas ministrs pauž pateicību Latvijai par solidaritātes izrādīšanu un principiālu Ukrainas atbalstu ES, NATO, ANO un citās organizācijās. 

“Nedomājiet, ka jūsu ieguldījums nav liels. Tieši pretēji. Latvija, kā arī Lietuva un Igaunija var uzņemties īpašu lomu ES un NATO politikas pret Krieviju un Ukrainu noteikšanā,” viņš skaidro. 

Pikets pie Krievijas vēstniecības Rīgā 2014. gada 2. martā. Foto: AFP/Scanpix/LETA

“Jūs 50 gadus bijāt Padomju Krievijas gūstā, jūs uz savas ādas sajutāt visas okupācijas šausmas, jūs zināt visu impērijas nelietību, viltību un nežēlību, jums nav ilūziju,” pamato Kļimkins. 

Diemžēl ilūzijas ir daudziem eiropiešiem, kas nav tieši saskārušies ar Krieviju, secina politiķis. Kāds no visa jau ir noguris, cits nevēlas līst ārā no savas komforta zonas, kādam ir vienalga – svarīgs tikai bizness, cits ir banāli pārdevies. Daudzi Rietumos nespēj noticēt, ka notiekošais ir nopietni un bīstami. 

“Tieši jūs varat atvērt acis saviem partneriem ES un NATO: Krievija pret viņiem ir sākusi vērienīgu hibrīdkaru. Tās mērķis ir sagraut ES un NATO vienotību, diskreditējot cilvēciskās vērtības, kas tās vieno, un veicināt šauri egoistiskas intereses. Pēc tam būs iespējams atjaunot PSRS laika Maskavas ietekmes zonu. Bijušās padomju republikas tas skars pirmās,” argumentē ministrs. 

Laiks izbeigt šovinistiskos murgus

Krievijai ir jāsaprot, ka, neievērojot starptautisko tiesību normas, tai būs liegtas civilizētās pasaules ekonomiskās un politiskās iespējas. Kremlis turpina ignorēt starptautiskos lūgumus, aiciānājumus un nosodījumu. "Uzreiz pateikšu - tā ir bezjēdzīga politika. Agrāk vai vēlāk Kremlim par visu būs jāsamaksā," paredz politiķis. 

“Starptautiskais ostracisms un izolācija pārvērtīs to par pasaules margināli, milzīgu atpalicības un nabadzības zonu,” Kļimkins atbild uz jautājumu, kas viņam būtu sakāms Krievijas tautai un Kremļa līderiem. 

Kungs pastaigājas ar suni Simferopolē 2019. gada 18. martā. Foto: AFP/Scanpix/LETA

“Kopumā Krievijas iedzīvotājiem sen ir pienācis laiks izbeigt savus šovinistiskos murgus, atvadīties no impēriskās mitoloģijas un beidzot sākt celt normālu dzīvi savās mājās. Tad redzēsiet, ka paši sāksiet dzīvot cilvēcīgi, un arī kaimiņiem būs mierīgāk,” iesaka ministrs.

Sākot karu, Krievija ir zaudējusi kaimiņvalsti Ukrainu kā partneri, nobeidz Kļimkins. 


Raksta autors

Ansis Īvāns


© DELFI, 2019. Pie projekta strādāja: saturs - Andris Kārkluvalks, Ansis Īvāns un Toms Ģigulis, dizains - Ilze Vanovska, izstrāde - Karīna Sabecka.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.