Septiņi hektāri un divas govis


Latvija var! Ar busiņiem saldējumu nogādā tālās lauku mājās un Rīgas birojos
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI


"Zilūžu" stāsts sākās 1993. gadā, kad pēc PSRS sabrukuma Latvijas pilsoņiem bija iespējams atgūt senču zemi. Tad Jāņa vecāki pārcēlušies uz dzīvi septiņus hektārus lielajā saimniecībā pie Zilūžu ezera, no kura aizgūts saimniecības nosaukums. Sākumā viņiem bijušas vien divas govis, taču pāris gadu vēlāk jau 30 piena devējas – lielākoties brūnaļas. Lopiņu skaits kāpināts pakāpeniski, gluži tāpat kā lauksaimniecības zemes platības.

"Man tajā laikā bija septiņi gadi. Atceros, ka lēnām bija desmit govis, piecpadsmit, tad šī te akmens ēka (rāda uz celtni netālu no mājas – aut.) jau bija pilna. Tad bija kādas 20 slaucamas govis. Tas viss bija ļoti liels roku darbs. Govis tika laistas ganībās, un bija visādi brīnumi, visādas vielmaiņas slimības," par saimniecības pirmajiem gadiem stāsta Jānis, "tas viss ir pa gabaliņam līmēts, nekas nav gatavs nokritis." Viņa vecāki uz laukiem pārcēlušies ar lielu entuziasmu, lai gan laiki nebūt nebija viegli – naudu par pienu nereti izmaksāja sierā, bet pie veterinārārstiem bija jābrauc ar degvielas kannu, jo brīvo līdzekļu tolaik nevienam īsti neesot bijis.

Latvija var! Ar busiņiem saldējumu nogādā tālās lauku mājās un Rīgas birojos
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Saimniecībā strādā visa ģimene – vecāki, viņu trīs dēli – Jānis, Valts un Andris, kā arī dēlu otrās pusītes. Vaicāti, vai jau augot zinājuši, ka strādās saimniecībā, trīsdesmit vienu gadu vecais Jānis un divdesmit četrus gadus vecais Andris atbild apstiprinoši. Savukārt par Andri gadu vecākais Valts atzīst, ka ceļu atpakaļ atradis ne uzreiz. Viņš vēlējies kļūt par profesionālu sportistu, taču sapnis izplēnējis un viņš "pa taisno no bobsleja nometnes" aizbraucis uz Jelgavu, lai iestātos Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU).

Saimniecības vadītāja pienākumus no tēva Jānis pārņēma krīzes laikā, kad arī radušās pirmās domas par to, ka pienam kaut kā vajag piešķirt pievienoto vērtību. Šobrīd tēvs ir saimniecības sagādnieks, bet māte aizvien vēl rūpējas par grāmatvedību. Valts vada tirdzniecību un mārketingu, Andris ir atbildīgs par govīm, jo apgūst veterināra arodu LLU. Visus svarīgos lēmumus gan ģimene joprojām pieņem kopā.

Latvija var! Ar busiņiem saldējumu nogādā tālās lauku mājās un Rīgas birojos
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

"Zilūži" atrodas gleznainā vietā – gandrīz pašā ezera krastā. Saimniecības virzienā ved visai šaurs asfaltēts ceļš, gar kura malām iekopti labības lauki. Braucot pa šo ceļu, mums pretim ducina vairāki traktori, redzam arī riteņbraucēju, citus auto gan ne. Iegriežot saimniecības piebraucamajā ceļā, pamanām fermas ēkas un pārstrādes cehu, bet ne māju. Tā skatam paslēpusies neliela uzkalniņa pakājē aiz kokiem, krūmiem un puķēm. Voljerā pie mājas mīt trīs lieli suņi. Valts gan uzreiz skaidro, ka tie neesot vis sargsuņi, bet gan ģimenes mīluļi. Zaļās sētas ieskautajā teritorijā tie dzīvo vien pa dienu, jo citādi rējēji ne soli neatiet no Andra un traucē viņa darbu govju kūtī. Suņiem lielā saimniecība nav jāsargā, to dara strādnieki un videokameras.

Fermā dzīvo dažnedažādas govis – brūnas, melnas un raibas. Šobrīd visvairāk esot raibo un melno. Kūtij, kurā viesojamies, ir vaļēji sāni, tā savā ziņā atgādina milzu nojumi. Govis tajā mīt divos aplokos, pa kuriem var brīvi staigāt. Ārā tās netiek vestas, jo tā nav iespējas lopiņus nodrošināt ar sabalansētu barību. Savukārt teliņi mitinās nedaudz nostāk no lielās kūts. Katrā steliņģī mīt četri mazuļi. Drīzumā brāļi cer sākt jaunas teliņu novietnes būvniecību blakus pieaugušo govju kūtīm. Pašreizējā mazuļu mītne esot vien pagaidu risinājums.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

DNB Lasāmgabali Latvija var! Lauksaimniecība Piens
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form