ES fondi – ilgtspējīgi investēts?

Līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) mūsu valsts no ES naudas maka saņēmusi miljardos eiro mērāmu atbalstu, kura mērķis ir veicināt Latvijas tautsaimniecības izaugsmi un tuvināt sabiedrības dzīves līmeni ES vidējiem rādītājiem. Kādiem nolūkiem Latvijā izmantoti ES kohēzijas jeb reģionālo atšķirību mazināšanas politikas līdzekļi? Vai finansējums nonāk tur, kur ieguldījumi ir visvairāk nepieciešami un vislabāk palīdz atsperties, lai ilgtermiņā attīstītos pašu spēkiem un izrāptos no ES nabadzīgāko valstu pulka? Cik ilgi šo finanšu piešprici vēl saņemsim?

Airisa Ādamsone

DELFI žurnāliste

ES fondu līdzekļi tiek plānoti septiņu gadu nogrieznī, un pašlaik aktuālajā 2014. - 2020. gada periodā Latvijai no ES kohēzijas finansējuma paredzēti 4,4 miljardi eiro. Iepriekšējā septiņgadē tie bija 4,53 miljardi eiro. Papildus šiem ekonomiskās atpalicības mazināšanai paredzētajiem miljardiem Latvija saņem arī ES finansējumu lauksaimniecības un zivsaimniecības attīstībai un tiešmaksājumus zemniekiem. Šoreiz “Delfi” pēta kohēzijas finansējuma ieguldījumus.

Pētījumu sērija "Latvija 2020" tapusi sadarbībā ar domnīcu "Certus".

Kohēzijas politikas fondi

  • Eiropas Reģionālās attīstības fonds - atbalsta mazāk attīstītus reģionus, galvenokārt finansējot publiskās infrastruktūras uzlabošanu un uzņēmējdarbības veicināšanu.
  • Eiropas Sociālais fonds - veicina nodarbinātību, novērš nevienlīdzību darba tirgū, attīsta cilvēkresursus.
  • Kohēzijas fonds - finansē lielus infrastruktūras projektus vides aizsardzības un transporta jomā.

ES kohēzijas politika vērsta uz reģionālo atšķirību izlīdzināšanu. Dažādi vērtējumi un aprēķini rāda, ka ES finansējums palīdz augt mūsu valsts ekonomikai, uzlabo nodarbinātības rādītājus, kā arī veicina produktivitāti. Kad Latvija pievienojās ES, mūsu valsts iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju nebija pat puse no ES vidējā līmeņa, bet pērn tas sasniedza 65%. Daļēji gan šī rādītāja uzlabošanās skaidrojama ar iedzīvotāju skaita samazināšanos Latvijā.

ES fondu investīcijas 2015. gadā Latvijas IKP izaugsmi palielināja par 1,4% (kopējais tautsaimniecības kāpums togad bija 2,7%), rēķina Finanšu ministrija (FM). 2016. gadā, kad būtiski samazinājās ES fondu naudas ieplūde ekonomikā, tās devums izaugsmei bija tikai ap 0,2% (pērn Latvijas IKP auga par 2%). FM prognozē, ka ES fondu investīcijas šogad palielinās Latvijas IKP par aptuveni 1,3%. Nākamajos gados ES investīciju apjoms vienmērīgi palielināsies un līdz ar ES fondu naudas straujāku ienākšanu Latvijas ekonomikā arī tautsaimniecības izaugsme kļūs ātrāka.

Eiropas Komisijas (EK) pasūtītā pētījumā par 2014. - 2020. gadā Latvijai plānotā 4,4 miljardu eiro lielā kohēzijas finansējuma ietekmi uz ekonomiku lēsts, ka viena eiro ieguldījums līdz 2030. gadam Latvijai dos 2,27 eiro atdevi.

Tomēr dažkārt dzirdamas arī bažas, ka ES finansējums ir kā narkotikas mūsu ekonomikai un bez kārtējās devas pašu spēkiem nekur tālu netiksim, ka līdzšinējie ieguldījumi nav bijuši pietiekami efektīvi, lai ekonomika spētu gana strauji attīstīties arī bez šī ārējā finansējuma. FM valsts sekretāra vietnieks Armands Eberhards aicina diskusijā par to, esam vai neesam uz struktūrfondu adatas, ņemt vērā apstākli, ka kohēzijas politika nav ikgadēja dotāciju politika, kur zināma ikgadējā piešprice un līdz ar to arī ietekme uz IKP konkrētajā gadā.

Līdzšinējais kohēzijas finansējums devis būtisku pienesumu Latvijas ekonomikai, īpaši ekonomikas krīzes laikā, secina FM amatpersona un aicina salīdzināt, kāda ir ekonomiskā situācija tajās ģeogrāfiski ne pārāk tālajās valstīs, kuras pēc Padomju Savienības sabrukuma sāka līdzīgos apstākļos kā Latvija, bet kuras nav ES dalībvalstis. “Nedomāju, ka dzīves līmenis tur, ja vien tās nav minerālresursu bagātas un eksportējošas valstis, ir labāks nekā mums,” saka ierēdnis.

Latvija Eiropas budžetā iemaksā mazāk, nekā mūsu ekonomika saņem no ES fondiem, proti, uz vienu Latvijas iemaksāto eiro mēs iegūstam četrus. “Kāds mums maksā četras reizes vairāk, nekā mēs paši samaksājam par investīciju. Tā ir mūsu ekstra, esot ES un baudot solidaritātes politikas augļus, kas palīdz uzlabot mūsu dzīves kvalitāti,” saka Eberhards.

Eiropas nodokļu maksātāju nauda Latvijas infrastruktūrā

Gan pagājušajā, gan šajā ES fondu plānošanas periodā nozīmīga daļa no kopējā struktūrfondu finansējuma pīrāga – 26% – tiek transporta infrastruktūrai. Laikā no 2014. līdz 2020. gadam ieguldījumiem transporta sistēmā paredzēts 1,16 miljardi eiro, tai skaitā vairāki simti miljonu eiro atvēlēti ceļu pārbūvei un vairāki simti miljonu eiro iezīmēti dzelzceļa elektrifikācijai.

Latvija ar ES naudas ieguldīšanu transporta infrastruktūrā cenšas paātrinātā kārtībā risināt tās problēmas, kur iepriekš nav bijis investīciju, skaidro FM valsts sekretāra vietnieks.

“Mēs visi redzam ceļu problēmas. Mēs redzam, cik mēs iepriekšējos gados neesam investējuši citā transporta infrastruktūrā, kas mums neļauj tālāk attīstīties,” saka Eberhards. Viņš atzīst, ka īstermiņā varam ar lielākiem struktūrfondu ieguldījumiem aizstāt investīcijas ceļos, tomēr EK sagaida, ka Latvija spēs no nacionālajiem budžeta resursiem turpināt ceļu finansēšanu.

Patlaban īpaša uzmanība tiek pievērsta tam, lai ieguldījumi gan ceļos, gan citā - veselības vai izglītības - infrastruktūrā, tiek plānoti tā, lai tie būtu ilgtspējīgi, pēcāk stimulētu izaugsmi, dotu atdevi caur darbvietām, skaidro FM valsts sekretāra vietnieks. 

Tieši tāpēc pagaidām ne tik raita bijusi virzība ar izglītībai iezīmētā finansējuma ieguldījumiem – vispirms jābūt lēmumiem par reformām skolu tīklā, tikai tad varēs investēt izglītības iestādēs.

"Eiropas Komisija pateica: esiet tik laipni un dariet nevis tā, kā tas bija iepriekšējos periodos, nevis renovējat skolu pēc noteiktiem kritērijiem un pēc tam to neizmantojat, jo tur nav bērnu, bet, tieši otrādi, – uztaisiet kopējo kartējumu, kopējo plānu un reformu, vienojieties par to un tad sāciet būvēt, sāciet renovēt, sāciet tērēt naudu."

Armands Eberhards

Foto: LETA

Šoruden publiskotajā pēc Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtījuma veiktajā pētījumā par optimālu skolu tīkla modeli Latvijā pētījuma autore SIA “Karšu izdevniecība Jāņa sēta” secina: pēc Latvijas iestāšanās ES dominējošais investīciju avots mūsu valstī ir ES struktūrfondi, taču investīciju izlietojums pārāk bieži nav bijis tālredzīgu mērķu vadīts. Liela daļa Eiropas naudas dalīta nevis pēc pragmatiskiem, uz valsts attīstību orientētiem lēmumiem, bet pēc tā brīža politiskās konjunktūras.

“Rezultātā par Eiropas naudu ir sabūvētas, piemēram, slimnīcas, skolas un sporta zāles arī tur, kur dažkārt vairs nav ne pietiekams pacientu, ne skolēnu skaits, lai tās atmaksātos uzturēt,” teikts pētījumā. Tā autori vērš uzmanību, ka privātu investīciju gadījumā nebūtu iespējama tāda pieeja, kāda izmantota daudzās Latvijas pašvaldībās, izlietojot ES atbalsta finansējumu.

ES fondu līdzekļu izmantošanā un kopumā valsts attīstības plānošanā būtu vairāk jāņem vērā koncentrācijas princips, tomēr politiskajā līmenī jābūt gatavībai un vienotiem uzskatos izlemt par šādām pārmaiņām, vērtē “Swedbank” Valsts un pašvaldību klientu apkalpošanas daļas vadītāja Ilze Kukute. “Ja publisko pakalpojumu saņemšanā šodien būtu lielāka lietotāju pieredze, prasmes pateikt un saņemt pakalpojumus attālinātā veidā, kur tas ir iespējams, un pašu pakalpojumu kvalitāte būtu daudz vairāk uz klientu orientēta, būtu vieglākas diskusijas un lēmumi par koncentrācijas principa piemērošanu,” viņa turpina.

Domājot par infrastruktūras ieguldījumiem, viņa mudina ņemt vērā, ka infrastruktūra nākotnē būs jāuztur par pašu naudu. “Investējot šobrīd ar ES fondu līdzekļiem, vienlaikus uzņemamies arī saistības par nākotni – kā mēs uzturēsim ceļus? Šis jautājums ir neatņemama sastāvdaļa plānošanā, investīciju ieviešanā un uzraudzībā,” saka Kukute. Viņa mudina vērtēt jau šodien, vai nākotnē, piemēram, publiskās renovētās ēkas – skolas, kultūras namus, vēsturiskus objektus – varam izmantot, piesaistot uzņēmēju investīcijas vai kā nomniekus iedzīvotāju tālākizglītošanai, prasmju attīstībai.

Tomēr ES fondu naudas ieguldījumi Latvijas infrastruktūrā ir objektīva vajadzība, jo tā bija ļoti nolietota, atzīmē Kukute. Tikai līdz ar mūsu valsts iestāšanos ES beidzās 10-15 gadus ilgs infrastruktūras attīstības pārtraukums, teikts arī pēc FM pasūtījuma 2013. gadā veiktā pētījumā par izspiešanas efektu un publiskā kapitāla elastību Latvijā ES fondu ietekmes izvērtēšanas metodoloģijas attīstībai.

Tobrīd pētījuma autori lēsa: aptuveni trešdaļa no ES fondu ieguldījumiem, piemēram, izglītības iestāžu infrastruktūras un materiālās bāzes modernizācijai vai veselības aprūpes centru un ģimenes ārstu tīkla attīstībai netiktu īstenota, ja nebūtu struktūrfondu finansējuma. Arī investīcijas ūdenssaimniecībā, atkritumu saimniecībā, energoefektivitātē, koģenerācijā, kā arī enerģijas pārvaldībā bez ES fondu atbalsta (un bez ES regulām, kas vērstas uz šo rūpniecības apakšnozaru sakārtošanu) būtu zemākas.

ES struktūrfondu finansējuma sadalījums sasaucas ar Latvijas Nacionālo attīstības plānu (NAP), proti, 80% no NAP uzdevumiem tiek īstenoti ar ES fondu atbalstu, skaidro FM valsts sekretāra vietnieks Eberhards.

Tomēr ES struktūrfondi nav Latvijai uzdāvināta naudas lāde, kuras saturu varam mūsu valstī izlietot pilnībā pēc saviem ieskatiem. EK caur struktūrfondu finansējumu vēlas sasniegt Eiropas politikas mērķus, risināt visai ES saistošas problēmas, piemēram, cīnīties ar klimata pārmaiņām, veicināt videi draudzīgu sabiedrisko transportu u.tml.

Tādējādi kohēzijas finansējuma sadale ir kompromiss starp Latvijas vēlmēm un vajadzībām, par kurām jāvienojas pašiem savas valsts iekšienē, un EK iezīmētajiem investīciju virzieniem un tiem vēlamo finansējuma proporciju. Sava loma ir arī EK paustajām rekomendācijām mūsu valstij, kā arī ES direktīvās ierakstītajām prasībām, kas Latvijai kā ES dalībvalstij jāievēro un kuru izpildei arī cenšamies izmantot struktūrfondu naudu. Tā rezultātā var veidoties situācija, ka struktūrfondu līdzekļi nonāk nebūt ne tur, kur tie Latvijai vislabāk var nodrošināt ilgtermiņa tautsaimniecības izaugsmi un tuvināšanos ES labklājības līmenim.

Caur ūdensvadiem uz izaugsmi?

Ūdenssaimniecība mazajās aglomerācijās jeb ar ES līdzfinansējumu izbūvēti ūdensvadu un kanalizācijas tīkli ir ieguldījums, kura ekonomisko racionalitāti var apšaubīt. Ne tikai tāpēc, ka iedzīvotāji nemaz nesteidzas pieslēgt savus īpašumus jaunajiem kanalizāciju tīkliem, bet tādēļ, ka šādas infrastruktūras izbūve nav ekonomiski jēgpilna vietās ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu un blīvumu un konkrētajai problēmai ir iespējami lētāki un labāki risinājumi.

“Mēs publisko naudu ieguldām tur, kur ar lielu varbūtību to nevajag,” portālam “Delfi” saka kādreizējais Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) valsts sekretārs, pirms tam daudzus gadus FM pie ES fondu jautājumiem strādājušais Aleksandrs Antonovs, kurš valsts pārvaldē vairs nestrādā un tagad darbojas konsultāciju jomā.

Pēc diviem gadiem Vides ministrijā neesmu kļuvis par ūdenssaimniecības ekspertu. Bet ir diezgan liela pārliecība, ka mēs kādus 200-300 miljonus ieguldījām un vēl 150 miljonus ieguldīsim tur, kur faktiski nevajag.
Aleksandrs Antonovs

Šādus projektus finansējam būtībā tāpēc, ka Brisele dod naudu, lai mēs pielāgotos Eiropas prasībām, skaidro kādreizējais ierēdnis. Viņaprāt, šādā situācijā jautājums ir, cik drosmīgi vai cik ciniski varam būt, lai pateiktu, ka direktīvu nepildīsim.

Arī citās ES valstīs mazapdzīvotās vietās šīs ūdenssaimniecības direktīvas prasības netiekot pildītas. “Ja komisija gribēs iesūdzēt mūs tiesā, tad tā drīzāk iesūdzēs mūs visas 28 vai 27, jo briti pa to laiku paspēs izkāpt. Gan jau visas 27 valstis kā dibinātājas kaut kā tiks galā ar komisiju. Vai arī visi kopā samaksāsim. Bet tas ekonomiski ir pareizāks risinājums, nekā ieguldīt naudu tur, kur tai faktiski nav atdeves. Labāk to naudu ieguldīt citur, nevis izlikties, ka cenšamies pildīt direktīvu,” viedokli pauž Antonovs.

“Īpaši situācijā, ja joprojām ir spēkā NAP mērķis par izrāvienu. Vai tiešām starp visām iespējamām alternatīvām šī visvairāk pievieno vērtību vārdam izrāviens?” aizdomāties rosina kādreizējā VARAM valsts sekretāra vietniece, bijusī FM ES fondu stratēģijas departamenta direktore, bet tagad darbu valsts pārvaldē atstājusī Dace Grūberte.

Iemesli tam, ka ES finansējums ne vienmēr tiek ieguldīts tur, kur vislabāk palīdzētu ekonomikas izaugsmei, meklējami mūsu valstij raksturīgajā lēmumu pieņemšanas procesā un politiskajā vidē, proti, patlaban trūkst kāda, kurš ir procesa centrā, kurš ir pietiekami drosmīgs, lai pieņemtu nepopulārus lēmumus ilgtermiņa mērķu labad, un kurš gatavs uzņemties atbildību par to, ar kādiem soļiem mērķi tiks sasniegti, vērtē bijušie ierēdņi. Partijas, politiķi šo lomu nepilda, jo atbildīgie ministri un valdības mainās diezgan bieži, arī politisko partiju mūžs Latvijā tomēr ir īss, tādējādi īsti nefunkcionē sistēma, ka šodien kāds politiķis izdara grūtas un nepopulāras izvēles, bet pēc desmit gadiem, kad baudāmi to augļi, šī politiķa partija var lepoties ar rezultātiem, pat ja savulaik konkrētos lēmumus pieņēmušais vairs nav aktīvs politikā. Turklāt mūsu partijām arī trūkst intelektuālo resursu ideju formulēšanai, pamatošanai un to īstenošanas plānu izstrādei.

Līdzīgu viedokli par politisko partiju nespēju īstenot ilgtermiņa mērķus pauž arī “Swedbank” galvenais ekonomists Latvijā Mārtiņš Kazāks. Viņš norāda, ka pašlaik pie varas esošajām politiskajām partijām ir diezgan pašvaki ar ideoloģisko uzstādījumu ekonomiskos jautājumos. Partijām nav kvalitatīvu domnīcu, kas izstrādātu tām uzstādījumus, ko partijas pēc tam ievērotu un īstenotu. Vēlēšanās arvien aktuāls ir etniskais dalījums, nevis ekonomisko ideju cīņa. Latvijā vēl trūkst nobriedušu politisko partiju, kas neatkarīgi no personāliju maiņas spētu virzīt ilgtermiņa jautājumus, vērtē ekonomists.

Procesu centrā ir jābūt kādam, kas ir labi sapratis, kur ir neefektivitātes, un kuram ir iebūvēta motivācija rīkoties racionāli un neefektivitātes izskaust, saka Antonovs. Bijušais ierēdnis atzīst, ka valsts pārvaldē strādājošajiem motivācija veidota citādi, piemēram, VARAM valsts sekretāra darba vērtējums sarunās par ES naudas pīrāga dalīšanu ir atkarīgs no tā, cik liels pīrāga gabals izcīnīts nozarei. “Līdz ar to man nav iebūvēta iekšējā interese atnākt uz FM pie bijušajiem kolēģiem un atzīties, ka tie 120 miljoni, ko mēs visi kopā ar zīmuli jau esam pierakstījuši mazajai ūdenssaimniecībai, patiesībā ir galīgi garām,” atzīst kādreizējā amatpersona.

“Šī spēle ir ļoti utilitārā līmenī, vien ar dažu gadu perspektīvu, un tad izrāviens paliek tāds ļoti abstrakts,” secina Grūberte.

Arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) ES projektu daļas vadītāja Līga Ābola mudina analizēt, kur ieguldījumi dos lielāko atdevi tautsaimniecībai, bet kur publiskās investīcijas tomēr var atvēlēt mazāk. Kā piemēru speciāliste min tūrisma nozari. “To vajag attīstīt, bet vai tik lielā mērā, lai izbūvētā tūrisma infrastruktūra stāvētu dīkstāvē?” vaicā Ābola un atzīmē, ka Latvija nav nekāda tūrisma lielvalsts un nozīmīgs tūrisma galamērķis. “Protams, mums ir ļoti skaista daba. Bet ko grib lielākā daļa Eiropas? Siltu ūdeni un kokteili,” saka speciāliste.

Savulaik par galveno Latvijas ierēdni ES fondu lietās dēvētais Antonovs arī uzskata: ja esam savā valstī izdarījuši motivētas izvēles, tad varam par sevis definēto interešu aizstāvēšanu cīnīties arī Briselē, ja vien mums ir vilkme un intelektuālā spēja savu pozīciju un īpašo situāciju pamatoti argumentēt.

“Ir iespēja izdarīt izvēles un brīdī, kad Briselē notiek diskusijas, pateikt: esmu izdarījis izvēles. Mēs vēl neesam federāla Eiropa, mums ir neatkarīga valsts, un mums ir sava stratēģija,” saka Antonovs.

Viņš uzsver, ka nav jau jākonfliktē ar Briseli un jāapšauba kopējie lēmumi, bet jāskaidro, ka vienošanās, kas ir ļoti laba Eiropai kopumā, nav īsti piemērota mūsu valstij. “Mūsu situācija ir šāda. Es no lielā laukuma paņemšu šo, šo un šo. Un es no tā izveidošu uzrāvienu. Šo izvēli ir iespējams veikt un argumentēt. Nav teikts, ka otrā pusē esošie argumentācijas mākslā ir pārāki. Varam šajā procesā izrādīties pārāki, gudrāki un pierādīt savu taisnību,” saka kādreizējais ierēdnis, atzīstot, ka kopumā tomēr process ir smags, jo vispirms izvēle jāizdara un jāargumentē pašu mājās, bet pēc tam – Briselē.

Shutterstock

Uzņēmēju vajadzības iepretim nosacījumu realitātei

Arī Latvijas uzņēmēji vēlētos, lai Latvijas politikas veidotāji sarunās ar EK prastu aizstāvēt pašmāju uzņēmēju intereses.

Politikas veidotājiem būtu jāsaprot, kas ir vajadzīgs mūsu uzņēmumiem, un tad jādodas uz EK un jārunā par to, saka LTRK ES projektu daļas vadītāja Ābola un stāsta, ka ir gadījumi, kad uzņēmumi starp pieejamām atbalsta programmām nevar atrast neko savām vajadzībām atbilstošu, jo ES politikas mērķi nesaskan ar uzņēmēju vēlmēm.

Piemēram, kāds ražojošs uzņēmums vēlējies ar ES fondu finansējumu Vācijā iegādāties ražošanas iekārtu, taču tas nav bijis iespējams, jo Eiropas prasības paredz virzību uz inovācijām, tāpēc finansējums programmā bija paredzēts inovatīvi tikko izstrādātām ražošanas iekārtām, kas vēl nav pieejamas tirgū. “Tas nozīmē, ka uzņēmējam jāatrod kompānija, kas izstrādās inovatīvu projektu un pilotēs inovatīvu iekārtu līdz līmenim, kad tā jau tiek testēta, bet vēl nav ražošanā. Taču Latvijas uzņēmējam nav vēlmes riskēt ar inovatīvu iekārtu testēšanu uzņēmumā. Tas var būt risks uzņēmuma stabilitātei,” saka uzņēmēju organizācijas speciāliste.

LTRK pārstāve domā, ka daudzi mazie un vidējie uzņēmēji uzskata, ka viss ir slikti, jo tie redz, ka publiskais finansējums tiek tūrismam, jauniešu un kultūras aktivitātēm, kamēr šiem uzņēmējiem vajadzētu atbalstu, lai iegādātos ražošanas iekārtas, kas palīdzētu attīstīt eksportu, taču piemērotu programmu nav. “Jauniešiem noteikti ir jādod atbalsts, arī kultūrai finansējums ir vajadzīgs, bet tam visam ir jābūt saprāta robežās,” saka uzņēmēju organizācijas pārstāve.

Sastopami arī gadījumi, kad uzņēmēji apzināti izvēlas neizmantot ES fondu atbalstu biznesa attīstībai. LTRK pārstāve skaidro, ka tam var būt dažādi iemesli: trūkst zināšanu par ES fondu finansējumu, nav piemērotu atbalsta programmu, uzņēmēja vajadzībām neatbilst programmā plānotā naudas plūsma, uzņēmēju neapmierina programmas prasības, projekta dokumentācija šķiet pārāk sarežģīta.

Uzņēmējdarbības atbalsts – efekts ir, bet varētu labāk

Patlaban aktuālajā ES fondu plānošanas periodā no kopējā 4,4 miljardu eiro kohēzijas finansējuma 7% jeb 314 miljoni eiro iezīmēti mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas veicināšanai, tai skaitā finansējums paredzēts riska kapitālam, ražošanas telpu un infrastruktūras izveidei vai rekonstrukcijai, mikrokreditēšanai, uzņēmumu starptautiskās konkurētspējas veicināšanai u.c.

Iepriekšējā septiņgadē uzņēmējdarbības un inovāciju sekmēšanai no kohēzijas politikas finansējuma bija paredzēti 10,5% jeb gandrīz pusmiljards eiro.

Plānošanas periodā no 2007. līdz 2013. gadam pieejamais Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējums uzņēmējdarbības un inovāciju attīstīšanai palīdzējis uzņēmumiem palielināt apgrozījumu, nodarbināto skaitu un atalgojumu, kapitāla apjomu un produktivitāti, izpētījuši Latvijas Bankas ekonomisti Konstantīns Beņkovskis un Oļegs Tkačevs. Viņi analizējuši gandrīz 400 ERAF līdzekļus izmantojušus uzņēmumus, katru no tiem salīdzinot ar citu, pēc vairākiem parametriem līdzīgu, uzņēmumu, kas nav izmantojis ES atbalstu.

Uzņēmumos, kas izmantojuši ERAF finansējumu, audzis apgrozījums, nodarbināto skaits, atalgojums un kapitāla apjoms, pēcāk – trešajā gadā pēc projekta sākšanas – palielinājusies arī produktivitāte, secināts pētījumā. Tkačevs min vairākus iemeslus, kāpēc produktivitātes pieaugums nav manāms uzreiz. Viens no iemesliem – kad uzņēmums uzstādījis jaunās iekārtas, iespējams, sākotnēji darbiniekiem trūkst zināšanu un pieredzes šīs iekārtas izmantot. Cits iemesls – jaunās iekārtas gan ļauj ražot vairāk, bet noieta tirgus vēl nav pietiekami liels, lai uzņēmums pilnībā varētu izmantot jauno ražošanas potenciālu.

Tas sasaucas arī ar vērojumu, ka ES naudu izmantojušo uzņēmumu apgrozījums aug, taču eksporta īpatsvars kopējā apgrozījumā nepalielinās. Šis atklājums par eksportu ir negaidīts rezultāts, tāpēc ka lielas daļas ERAF projektu mērķis ir ārējo tirgu apgūšana - atbalsts ārējā mārketinga aktivitātēm, dalība starptautiskās izstādēs, atzīst Latvijas Bankas ekonomisti. Autori gan pieļauj, ka daļai uzņēmumu pozitīvais ES naudas izmantošanas efekts pētījumā ietvertajā laika nogrieznī – trīs gados - vēl nav manāms.

Gan nodarbināto skaita, gan kapitāla intensitātes, gan arī produktivitātes pieauguma apmēru neietekmē uzņēmuma ģeogrāfiskā atrašanās vieta un aktivitāte, kurā uzņēmums izmanto ERAF finansējumu.

“Nav svarīgi, vai projekts tiek īstenots ārējo tirgu apgūšanas vai infrastruktūras uzlabošanas programmā, efekts uz produktivitāti no tā statistiski nozīmīgi nemainās,” skaidro Tkačevs. Piemēram, programmā “Zinātne un inovācijas”, kas vērsta uz jaunu tehnoloģiju izmantošanu, efekts būtiski neatšķiras salīdzinājumā ar pārējām atbalsta programmām, kaut gan šajā programmā varētu sagaidīt lielāku ietekmi uz uzņēmuma produktivitātes rādītājiem. Produktivitātes pieaugums ir lielāks tiem uzņēmumiem, kuri ir lielāki pēc nodarbināto skaita, kā arī tiem, kurus sākotnēji raksturo zemāka produktivitāte, secināts pētījumā.

Lai panāktu būtiskāku produktivitātes uzlabojumu, vēlams atbalstīt tās aktivitātes, kas stimulētu uzņēmumu ciešāku iesaisti starptautiskajos tirgos, jo analizētie ERAF finansēto aktivitāšu radītie eksporta ieguvumi neizskatās pārliecinoši, uzskata Latvijas Bankas ekonomisti.

"Eksports palīdz mums piedalīties globālajās vērtību ķēdēs un uzlabot savu produktivitāti, mācoties no citiem uzņēmumiem. Eksports ir svarīgs elements, bet galvenais, par ko mums jādomā ekonomikas attīstības ziņā, ir – kā celt produktivitāti."

Oļegs Tkačevs

Foto: Publicitātes foto

Tikmēr EK pasūtītā pētījumā par kohēzijas politikas investīciju ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību secināts, ka 2014. - 2020. gada periodā plānotie ieguldījumi palīdzēs kāpināt produktivitāti uzņēmumos un 2023. gadā tā varētu būt par astoņiem līdz 12 procentpunktiem augstāka nekā 2013. gadā, tomēr tik un tā no vidējiem ES rādītājiem atpaliksim - 2023. gadā reālā darbaspēka produktivitāte par stundu Latvijā būs vien 40% no vidējā ES rādītāja.

Savukārt Latvijas Bankas ekonomisti analizējuši, vai ietekme uz produktivitāti, nodarbināto skaitu, apgrozījumu atšķiras, ja investīcijas veiktas no ES fondu līdzekļiem vai citiem avotiem – kredīta vai saviem līdzekļiem. Secināts, ka tie uzņēmumi, kas investīcijas veic par ES fondu līdzekļiem, pēcāk nodarbina vairāk papildu darbinieku nekā tie, kas izmanto citus investīciju avotus. Savukārt uzņēmumu produktivitātes pieaugums neatšķiras atkarībā no investīciju finanšu avota.

Kopumā vērtējot ERAF līdzekļu izmantošanu uzņēmējdarbības veicināšanai, Latvijas Bankas analītiķi secina, ka ES fondu piesaistīšana uzņēmumiem palīdz. “Efekts ir pozitīvs, bet tas, iespējams, varēja būt vēl labāks, ja būtu pietiekošas zināšanas, ja projekti būtu atbilstošāki mērķim un ja uzņēmumiem būtu iespējas paplašināt savu noietu starptautiskajā tirgū,” saka Tkačevs.

Pētījuma rezultāti neuzrāda būtiskas atšķirības starp dažādajām ERAF atbalsta programmām, tādēļ centrālās bankas ekonomisti pieļauj, ka programmas varētu labāk strukturēt atkarībā no sasniedzamā mērķa.

Savukārt “Swedbank” Valsts un pašvaldību klientu apkalpošanas daļas vadītāja Kukute uzskata, ka, veidojot biznesa atbalsta programmu saturu, būtu nepieciešams daudz labāks dialogs ar profesionālajām asociācijām. Tas sekmētu kvalitatīvāku rezultātu sasniegšanu. Patlaban ministrijās vēlme sadarboties ar iesaisti satura veidošanā tomēr ir vāja. Kukute uzsver, ka attiecībā uz biznesa atbalstu izpratne ir daudz lielāka Attīstības finanšu institūcijā “Altum” nekā ministrijās. “Kā ministrijas var izveidot saturu, neiesaistot komercbankas vai uzņēmēju profesionālās organizācijas? Komercbankas tomēr ir tās, kas biznesus finansē. Tātad arī mūsu iesaistei jābūt daudz lielākai,” saka bankas pārstāve.

Arī kādreizējais ierēdnis Antonovs atzīst, ka rezultāts būtu daudz labāks, ja uzņēmējiem paredzēto ES atbalsta programmu izstrādes gaitā notiktu konsultācijas ar nozari, jo rezultātā uzņēmējiem būtu vieglāk pieteikties, būtu vieglāk izvērtēt projektus un pēc tam ar tiem strādāt, kā arī varbūt uz atbalstu pieteiktos kāds, kuram programmā izvirzītās prasības šķiet neloģiskas un nevajadzīgas, un tādējādi par līdzekļiem sacenstos vairāk labu projektu.

Tomēr korupcijas uztveres dēļ daudzi valsts pārvaldē labāk izvēloties nekonsultēties. Antonovs novērojis, ka šī problēma vairāk raksturīga mazai ekonomikai, kur potenciālos atbalsta saņēmējus var uzminēt. “Cilvēki izvēlas neriskēt. Kāpēc man, valsts pārvaldes ierēdnim, riskēt tik ļoti, ja var neriskēt? Tas, ka uzņēmējs nomocīsies, projektu iesniedzot, vai pieņems konsultantu, uz manu vērtējumu nekā neatsauksies,” situāciju raksturo kādreizējais valsts pārvaldes darbinieks.

Lai arī pašreizējais ES fondu plānošanas periods rit jau vairākus gadus, patlaban “Swedbank” vēl nejūt lielu uzņēmēju pieprasījumu ES fondu atbalstītu projektu līdzfinansēšanai. Vēl notiek projektu izstrāde un gatavošana. Bankas eksperte vērtē, ka process ieildzis, jo ministrijas tomēr pārāk nesteidzās ar atbalsta programmu satura veidošanu un Ministru kabineta noteikumu izstrādi programmām. Savukārt pēc programmu atvēršanas vēl paiet laiks, kamēr projekti tiek pieteikti, izvērtēti, kamēr norit līgumu slēgšana. Būtisku laiku apgūšanā paņem iepirkumu periods. “Pīķa gadi” naudas apguvē varētu būt nākamie trīs – 2018., 2019., 2020., prognozē Kukute. Šajā laikā jau ritēs sarunas par Eiropas nākotnes naudas maku un tēriņiem.

Latvijas intereses – kohēzija un tiešmaksājumi

Sarunās par nākamo ES daudzgadu budžetu Latvijai būs divi lieli interešu bloki: kohēzijas finansējuma apjoms un tiešmaksājumu izlīdzināšana lauksaimniekiem (Latvijas lauksaimnieki saņem zemākus tiešmaksājumus nekā vidēji ES).

“Kohēzijas politikai būtu jāsaglabājas un būtu jāsaglabājas ar pietiekamu finansējuma apjomu, jo tā strādā efektīvi un ir mūsu pašvaldību un uzņēmēju ļoti pieprasīta kā efektīvs atbalsta instruments,” saka FM valsts sekretāra vietnieks Eberhards. 2007. – 2013. gada periodā kohēzijas finansējuma investīcijas sniegušas būtisku pienesumu IKP, īpaši ekonomikas krīzes laikā. Kohēzijas politika arī radījusi paliekošu strukturālu efektu uz noteiktiem ekonomiskās attīstības, darba vides, izglītības un citiem jautājumiem, stāsta ierēdnis.

“Ja paskatāmies no NAP viedokļa, tad lauku attīstības 1,1 miljards eiro un kohēzijas politikas 4,4 miljardi veido pamata ārējo investīciju piešprici mūsu budžeta investīcijām, kas ļauj arī NAP efektīvāk strādāt,” saka Eberhards.

Vienlaikus FM valsts sekretāra vietnieks vērš uzmanību, ka kohēzijas investīcijas ir ieguvums ne tikai Latvijai, kas ar šo naudu var uzlabot dzīves līmeņa kvalitāti, bet ieguldījumi nabadzīgākajos Eiropas reģionos dod būtisku pienesumu arī ES bagātākajām jeb neto maksātājvalstīm.

Piemēram, mēs ļoti daudz investīcijām izmantojam jaunas tehnoloģijas un iekārtas, kuras ražo neto maksātājvalstīs. Papildus tam, paaugstinot dzīves kvalitāti Latvijā, mazinām spriedzi uz sociālajiem budžetiem citās valstīs. Ne mazāk svarīgs ir apstāklis, ka caur dzīves kvalitātes uzlabošanu tiek veicināta arī ģeopolitiskā stabilitāte. “Neapdzīvoti un panīkuši reģioni ir daudz bīstamāki nekā ekonomiski attīstīti ar labu darbaspēku, ar labu infrastruktūru,” saka FM amatpersona.

FM apņēmusies sarunās ar EK panākt pēc iespējas lielāku Latvijai pieejamo kohēzijas finansējumu. Pašlaik gan nekādas skaidrības par potenciālo līdzekļu apjomu nav, taču FM zīmējusi vairākus attīstības scenārijus. Optimistiskais paredz, ka kohēzijas politikas finansējums nākamajā plānošanas periodā, kas sāksies 2021. gadā, saruks par 6%, bet pesimistiskais scenārijs iezīmē fondu līdzekļu samazinājumu par 20-30%.

Vaicāts, kur Latvija vēlētos ieguldīt nākamā perioda kohēzijas finansējumu, FM valsts sekretārs pieļauj, ka atslēgas vārdi arī pēc 2020. gada būs produktivitātes un konkurētspējas palielināšana, inovācijas. “Tie ir faktori, kuri ļauj mums palielināt ekonomisko jaudu un varēšanu, tādējādi palielinot mūsu pašu nodokļu ieņēmumus,” saka amatpersona.

Tomēr vidējā perspektīvā, kombinējot dažādus instrumentus, tai skaitā gan publiskās investīcijas, gan arī nodokļu politiku, Latvijai jābūt arvien pašpietiekamākai, lai nodrošinātu savas investīciju vajadzības ilgtermiņā. “Vai tas būtu ceļu tīkls vai veselība, vai izglītība, vai jebkura cita no prioritātēm, kur tagad gūstam ļoti būtisku atbalstu no Eiropas solidaritātes redzamākās programmas - kohēzijas politikas,” akcentē FM valsts sekretāra vietnieks.

Arī EK pārstāvniecības Latvijā ekonomikas padomniece Agnese Dagile vērš uzmanību, ka Latvijai prioritārajām vajadzībām jāparedz arī savi līdzekļi, jo ES investīcijas ir Eiropas nodokļu maksātāju nauda un tām jāsekmē arī kopējās intereses, piemēram, vides kvalitātes uzlabošana.

Attiecībā uz ES fondu ieguldījumiem Latvijas ceļu labošanā, par ko iepriekš stīvējās mūsu valsts un EK, komisijas pārstāve atzīst, ka Latvijas gadījumā ceļi patiešām objektīvi bieži vien ir sliktā stāvoklī, bet vienlaikus piebilst: “Kāpēc Grieķijas nodokļu maksātājam būtu būtiski tikai un vienīgi lauku ceļi Latvijas vienā malā?”

Arī izglītības un zinātnes finansēšanas jomā Latvija ļoti ilgi paļāvusies uz Eiropas fondu naudu.

Eiropas fondi nav atsevišķa budžeta līnija, kura vienmēr būs. Uzņemoties atbildību par to, kāda ir nacionālā politika gan izglītības, gan zinātnes jomā, tam ir jāparedz arī savi nacionālie līdzekļi.          Agnese Dagile

Naudasmaks kļūs plānāks, rēķinu kaudze – biezāka?

Jautājums par to, cik daudz naudas būs nākamajā ES daudzgadu budžetā un kam un cik daudz šo līdzekļu tiks, vēl ir miglā tīts. Skaidrs ir vien tas, ka līdz ar Lielbritānijas lēmumu pamest ES no organizācijas aiziet neto maksātājs un par Eiropas kopējā budžeta jautājumiem gaidāmas saspringtas ES dalībvalstu vadītāju sarunas.

Tikmēr EK šoruden publicētajā kohēzijas politikas ziņojumā iezīmē vairākus principus, uz kuriem nākotnē varētu balstīt ES kohēzijas politiku. EK pārstāvniecības Latvijā ekonomikas padomniece Dagile raksturo trīs pamata principus:

  1. Globalizācijas iespēju izmantošana. Kohēzijas politikai būtu jākoncentrējas uz globalizācijas iespēju labāku izmantošanu, veicinot modernas ekonomikas veidošanu reģionos, iekļaujoties globalizētajos procesos ar augstākas pievienotās vērtības produktiem un inovācijām, izmantojot digitālās attīstības iespējas. Šis princips ietver arī ekonomikas dekarbonizāciju jeb oglekļa dioksīda (CO2) izmešu samazināšanu.
  2. Visus iekļaujoša pieeja. Šis princips rosina ņemt vērā Eiropas demogrāfiskos izaicinājumus – ES pirmo reizi kopš 2015. gada iedzīvotāju skaits samazinās un dzimušo ir mazāk nekā mirušo, vienlaikus notiek migrācija, daļa reģionu cīnās ar cilvēku aizbraukšanu, bet citiem reģioniem jātiek galā ar iebraucējiem un to nodarbināšanu. Šis princips kā būtisku risināmu problēmu ietver arī jauniešu bezdarbu, tai skaitā jauniešu imigrantu nodarbināšanu.
  3. Ciešāka kohēzijas politikas sasaiste ar strukturālajām reformām un Eiropas ekonomisko pārvaldību. Šī principa iestrādes vērojamas jau patlaban aktuālā budžeta perioda plānošanā - ES dalībvalstīm, veidojot savas programmas ES fondu līdzekļu investīcijām, jāņem vērā EK specifiskās rekomendācijas. Ja valsts šīs rekomendācijas ignorē vai ja valsts budžeta politika ir bezatbildīga, tas var atsaukties uz ES fondu pieejamību – EK var apturēt fondu finansējumu vai likt pārprogrammēt fondus.

EK iezīmējusi arī mehānismus iepriekšminēto principu ieviešanai. Viens no ierosinājumiem ir mainīt kritērijus, atbilstoši kuriem tiek aprēķināts, cik daudz kohēzijas atbalsta valstij vai reģionam pienākas. Patlaban galvenais kritērijs ir turīgums jeb valsts vai reģiona IKP salīdzinājumā ar vidējo ES rādītāju. Taču EK priekšlikums ir paplašināt šo kritēriju loku un vērtēt arī valsts vai reģiona risināmās problēmas, piemēram, demogrāfijas, sociālos vai klimata izaicinājumus.

Vēl viens ierosinājums ir radīt vienotu noteikumu kopumu visiem fondiem, kas piedāvā investīciju finansējumu, – ne tika ERAF, Kohēzijas fondam un Eiropas Sociālajam fondam, bet arī programmai “Apvārsnis 2020”, Eiropas Stratēģisko investīciju fondam un citiem. Vienots noteikumu kopums nodrošinātu skaidrākus nosacījumus projektu īstenotājiem, ieceri pamato EK padomniece.

Trešais priekšlikums ir prasība nodrošināt lielāku nacionālo līdzfinansējumu. Šāds nosacījums iecerēts, lai projekti netiktu īstenoti tikai tāpēc vien, ka ir pieejams finansējums, bet lai ieguldījumi tiktu veikti patiešām prātīgās lietās. “Tajā brīdī, kad ir jāieliek arī no sava maciņa vairāk līdzekļu, padomā divreiz, vai tāds projekts patiešām ir vajadzīgs,” pamato Dagile.

EK arī rosina daļu no kopējā ES budžeta atstāt kā nesadalīto finansējumu, lai varētu elastīgi reaģēt uz jauniem, neplānotiem vides, ekonomikas vai sociāliem izaicinājumiem, kas parādās daudzgadu budžeta laikā. Piemēram, iepriekšējā septiņgadē saplānotās investīcijas daudzās ES valstīs vajadzēja pārplānot, tāpēc ka iestājās ekonomiskā krīze un vajadzēja risināt jaunas, akūtas problēmas.

Tomēr patlaban neviens vēl nevar pateikt, kāds būs nākamais kopējais ES budžets. Par to vēl runās gan ES valstu vadītāji, gan Eiropas institūcijas. Paredzēts, ka vēl šogad Eiropas Padome pieņems secinājumus, iezīmējot Eiropas nākotnes attīstību. Tad EK līdz nākamā gada maijam iesniegs savu priekšlikumu par visu Eiropas budžetu, kas ietvers gan kohēzijas politiku, gan citas, tai skaitā budžetā vieta būs jāatrod arī jaunām politikām – aizsardzībai, robežapsardzei, krasta apsardze u.c.

Jautājums par to, kāds nākotnē būs kopējais kohēzijas finansējums, ir “miljardu vērts”, secina Dagile. Rezultāts atkarīgs no valstu sarunām - ir valstis, kuras vēlas redzēt vairāk kohēzijas līdzekļu, citas savukārt vēlas vairāk koncentrēties uz citām politikām.

Secinājumi

ES struktūrfondu finansējums ir nozīmīgākais publisko investīciju avots mūsu valstī, tas palīdz augt Latvijas ekonomikai un uzlabo nodarbinātības rādītājus gan ar jaunu darbvietu radīšanu, gan bezdarbnieku un darba meklētāju apmācīšanu un pārkvalificēšanu.

ES struktūrfondu finansējumam ir būtiska nozīme Latvijas infrastruktūras sakārtošanā, piemēram, iepriekšējā ES fondu plānošanas periodā izbūvēti un rekonstruēti 990 kilometri autoceļu. Tomēr EK sagaida, ka ilgtermiņā Latvija spēs turpināt ceļu investīciju programmu no sava budžeta resursiem.

ES investīcijas infrastruktūrā nepieciešamas, jo tā bija nolietota un pirms Latvijas pievienošanās ES 10-15 gadus ieguldījumi infrastruktūras attīstībā veikti netika.

Tomēr ieguldījumi infrastruktūrā ne vienmēr veikti iespējami efektīvākajā veidā, un sava loma te bijusi gan politisko spēku interesēm reģionos, gan nepietiekamai stratēģiskajai plānošanai. Plānojot investīcijas, vairāk jādomā par koncentrāciju un jāvērtē, vai būs pietiekami daudz šīs infrastruktūras lietotāju un par kādiem līdzekļiem infrastruktūra tiks uzturēta. ES fondu finansējums paredzēts tikai investīcijām, nevis uzturēšanas izdevumiem.

Latvija apņēmusies ES fondu ieguldījumus rūpīgāk plānot atbilstoši nozaru ilgtermiņa attīstības stratēģijām un strukturālajām reformām. Tāpēc patlaban vēl nerit raiti, piemēram, izglītībā un veselībā iezīmētā finansējuma izmantošana.

EK ar struktūrfondu finansējumu vēlas sasniegt Eiropas politikas mērķus un risināt visai ES saistošas problēmas. Tādējādi kohēzijas finansējuma izlietojums ir kompromiss starp Latvijas vēlmēm un vajadzībām, par kurām jāvienojas pašiem savas valsts iekšienē, un EK iezīmētajiem investīciju virzieniem un tiem vēlamo finansējuma proporciju. Sava loma ir arī EK paustajām rekomendācijām mūsu valstij, kā arī ES direktīvu prasībām, kuru izpildei cenšamies izmantot struktūrfondu naudu. Ne visas Latvijas vajadzības finansē ES fondi, tāpēc jāplāno arī nacionālās investīcijas.

Par Eiropas budžetu, tai skaitā arī kohēzijas finansējumu pēc 2021. gada, gaidāmas smagas sarunas. Mūsu valsts intereses ir pietiekami liels kohēzijas finansējums arī nākotnē un ar Eiropas līmeni izlīdzināti tiešmaksājumi lauksaimniekiem. Tas, cik labvēlīgs mūsu valsts interesēm būs budžeta sarunu rezultāts, atkarīgs arī no Latvijas prasmes meklēt sabiedrotos ES sarunās un aizstāvēt mūsu pozīciju. Par Latvijas māku cīnīties par savām interesēm Briseles gaiteņos būs lasāms pētījumu cikla “Latvija 2020” noslēdzošajā rakstā nākamnedēļ.

Portāls “Delfi” aicina paust viedokli par ES fondu ieguldījumiem Latvijā.