Kā Sprīdītis (ne)dancina Briseli

Trīspadsmit gadu laikā kopš iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) Latvijā pieredzēti publiski satricinājumi, sākot no cukurfabriku slēgšanas līdz skepticisma pilnām ardievām latiņam. Šajā laikā Latvijā no ES līdzekļiem ieplūduši aptuveni 19,7 miljardi eiro, kas ieguldīti ceļu uzlabošanā, lauksaimniecībā, skolās, veselības aprūpē, uzņēmējdarbībā un daudzviet citur. Nav tā, ka Latvija tikai saņēmusi, arī mēs esam maksājuši – esam iemaksājuši ES budžetā aptuveni 2,6 miljardus eiro, liecina Finanšu ministrijas (FM) sniegtie dati.

Filips Lastovskis

DELFI žurnālists

Mērot Latvijas paveikto ES līmenī, iepriekš minētais ir tikai aisberga virspuse, apakšā slēpjoties garam un sarežģītam procesam, ko sauc – Latvijas interešu pārstāvniecība, un tā ne vienmēr ir izmērāma eiro monētās, kas ieripo cilvēku maciņos. Šajā sērijas “Latvija 2020” rakstā “Delfi” pēta, kā Latvija aizstāv savas intereses, kādas šajā procesā ir mūsu stiprās un vājās puses un kas pašlaik ir mūsu tuvākie ES bloka draugi.

Pētījumu sērija "Latvija 2020" tapusi sadarbībā ar domnīcu "Certus".

Jaunais draugs – Nīderlande 

“Delfi” intervijās ar visu trīs Baltijas valstu ārlietu ministriem un diplomātiskā dienesta pārstāvjiem iezīmējas jauns pavērsiens – kopš pērnās vasaras Latvija ir pamainījusi sev tuvo valstu grupu, kurā tā gatavojas “Brexit” radītajiem izaicinājumiem un ar kuru tā cenšas koordinēt savas intereses. Ierasto Baltijas valstu un Ziemeļvalstu formātu jeb tā dēvēto NB6, kurā bez Lietuvas, Latvijas un Igaunijas atrodas arī Zviedrija, Somija, Dānija, papildinājušas Beniluksa valstis, kuru priekšgalā attiecībās ar Latviju izvirzījusies Nīderlande. 

Kā intervijā skaidro premjera padomniece ES jautājumos Lelde Līce-Līcīte, tuvāku sadarbību ES ietvarā ar Beniluksa valstu savienību rosināja nevis Latvija vai kāda no Baltijas valstīm, bet tieši Nīderlande. 

“Pēc “Brexit” sāka veidoties jaunas grupas, jaunas alianses. Pašlaik mēs esam ietrāpījuši grupā, kurā ir Baltija, Skandināvija un Benilukss. Veidojas tāda kā alianse, kas ir liberāli domājoša, uz reformām orientēta, tiesiskumu atbalstoša, – tādas racionāli saprātīgas valstis, kurām katrai, vai kaut vai reģionu kopumā skatoties, nepietiek balsu, lai varētu tādu vai citu lēmumu ietekmēt,” sacīja Līce-Līcīte. 

“Pagājušā gada jūnijā bijām Hāgā. Tā bija Nīderlandes premjera iniciatīva, viņš sapulcināja Baltijas, Ziemeļvalstu un Beniluksa premjerus pirms jūnija Eiropadomes. Viņi bija tie, kas pirmo reizi tiešā tekstā pateica, jā, mums vajag kaut kādu atsvaru “Brexit” sekām. Proti, nav noslēpums, ka vienmēr, pirms Eiropas Komisija (EK) publicēja kādu priekšlikumu, tā konsultējās ar Vāciju, Franciju un Lielbritāniju. Skaidrs, ka, britiem aizejot, šis līdzsvars izjūk, īpaši ekonomikas politikā. Tāpēc Nīderlandē radās ideja, ka ir jāveido grupa, kurā ieklausītos un kura varētu sagatavot arī vienotu nostāju par ārējo vai iekšējo tirgu, pirms komisija nāk klajā ar kādu priekšlikumu. Tai bija jābūt grupai, kura pēc balsu skaita ir pietiekami svarīga, lai to ņemtu vērā,” sacīja premjera padomniece. 

Viens no Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes (LU SZF) topošās studiju programmas “Eiropas integrācija un globālā attīstība” veidotājiem Visvaldis Valtenbergs sarunā ar “Delfi” pauž, ka šī jaunā koalīcija ir jau pamanāma, bet par to, cik Latvijai tā izdevīga, vēl pāragri spriest. 

“Bloka veidošana vienmēr ir bijusi sava veida ES ietekmes veidošanas stratēģija, it īpaši no mazo valstu puses. Ir grūti spriest, kā tas šajā gadījumā pārtaps konkrētos lēmumos,” atzīst politologs.

"No varas līdzsvara teorijas un principa vairāk vai mazāk šāds solis šķiet pamatots, bet, vai tas darbosies, pagaidām vēl grūti pateikt, jo tie jautājumi, ar kuriem mēs tagad Eiropas Savienībā saskaramies, ir diezgan neprognozējami.”

Visvaldis Valtenbergs

Foto: LETA

Viņš arī rosina – ja Latvija vēlas vairot savu ietekmi un kļūt pamanāmāka, tad jāspēj domāt arī par lēmumiem, kas nesaistās tikai ar Latvijas interesēm, bet visas Eiropas mērķiem plašākā kontekstā, piemēram, attiecībās ar Ķīnu vai Indiju. 

Ko spēj ierēdņi

Interešu pārstāvniecība ministru un valstu vadītāju līmenī gan notiek tikai pēc tam, kad darbu ir paveikuši ierēdņi nozaru ministrijās, valstu uzrunātie eksperti un diplomāti. Vienošanās un strīdi galvenokārt notiek tieši šajā līmenī, pēcāk premjeriem ļaujot teju vienbalsīgi ES Padomes līmenī vienoties. Vien retos politiski jutīgos gadījumos, piemēram, Grieķijas krīzes vai migrācijas situācijā, strīdi turpinās ministru un valstu vadītāju līmenī, kas nozīmē, ka ierēdņi, eksperti un diplomāti nav spējuši atrast kopīgu valodu. Par to liecina arī portāla “Delfi” pasūtītie “VoteWatch” dati par pēdējiem astoņiem gadiem, kas liecina, ka nozaru ministri ES Padomes sēdēs balso ļoti līdzīgi, bet vislīdzīgāk Latvijas domas sakritušas ar Francijas un Lietuvas pozīcijām.

Šādu situāciju premjera padomniece skaidro, sacīdama, ka, aizstāvot intereses ES, valstis cenšas panākt sev vēlamo rezultātu tā, lai par tām vairs nebūtu jāstrīdas valstu vadītājiem, bet ideālā gadījumā valsts savas intereses ir pasargājusi, jau pirms EK vispār nākusi klajā ar kādu jaunu regulu vai regulas grozījumiem.

Nav noslēpums, ka intereses vislabāk ir aizstāvēt, pirms komisija kaut ko vispār ir publicējusi. Lelde Līce – Līcīte

Viens no aktuālajiem piemēram, kā Latvijas intereses tiek aizstāvētas, ir stāsts par Latvijas ražotāju kūpinājumu atbilstību ES normām. Tas ir piemērs, kas parāda gan Latvijas vājumu, gan spēku vienlaikus. 

Runājot par vājumu, intervijā portālam “Delfi” augsta līmeņa EK amatpersona Briselē, kura vēlējās palikt anonīma, atcerējās, ka Zemkopības ministrija (ZM) 2014. gada sākumā par to, ka pavisam drīz mainīsies kūpinājumu noteikumi, uzzināja no medijiem Lietuvā, nevis spējot laicīgi identificēt konkrētas nozares interesēm svarīgu problēmu. 

2014. gada rudenī vajadzēja beigties pārejas periodam, par kuru 2010. un 2011. gadā vienojās EK  ekspertu darba grupa “Vides un industriālais piesārņojums pārtikā” , kurā bija pārstāvēti visu dalībvalstu eksperti, tostarp Latvijas. Tolaik Latvijas pārstāvji piekrita nosacījumiem, kuriem vajadzēja stāties spēkā 2014. gadā, kas nozīmē, ka mūsu eksperti tolaik nespēja noteikt, ka aptuveni 300 Latvijā strādājošiem mājražotājiem un iedzīvotājiem, kas no viņiem kūpinājumus pērk, tā būs īstena problēma. 

Interešu aizstāvības spēks konkrētajā piemērā atklājas tajā, kā Latvija tika galā ar situāciju. 2014. gada septembrī, lai gan regulai vajadzēja stāties spēkā, Latvija kopā ar domubiedriem, sadarbojoties galvenokārt ar Poliju, panāca, ka šie nosacījumi tiek atlikti līdz 2017. gada septembrim. Taču tagad saņemta ziņa, ka ZM ir laiks iesniegt pētījumus un datus EK līdz šī gada beigām un pierādīt, ka kūpinājumiem Latvijā drīkst būt atšķirīgi benzopirēna rādītāji salīdzinājumā ar citām ES valstīm. Piekāpšanās paredz, ka ražot drīkst vietējam tirgum, nevis eksportam, kas netraucē mājražotāju biznesam.  

Kūpinājumu jautājumā zinošākais no ZM ierēdņiem Veterinārā un pārtikas departamenta Pārtikas nekaitīguma nodaļas vadītāja vietnieks Māris Valdovskis sarunā ar “Delfi” izvairīgi komentēja, vai Latvija tiešām nogulēja regulas pārejas posma gala termiņa tuvošanos, tomēr noteica, ka par situāciju ir iespējams arī tāds viedoklis. 

“Jūs jautājāt, kāpēc Latvija nevarēja iebilst, es saku, Latvijai ir četras balsis (Latvijai noteiktais balsu skaits ES Padomē – red. piezīme), Vācijai 29. Tas ir par tematu “Latvija nepiekrīt”. Šis galu galā tomēr ir piemērs, kurā parādās, ka kaut ko var panākt, ja vairākas valstis sadarbojas,” atzina Valdovskis. 

Ja vairumam Rietumvalstu der šie rādītāji, mēs nevaram piecelties un pateikt, ka mums kaut kas nepatīk. Tādas sarunas nav. Mēs varam to darīt, ja mums ir savākts dosjē, kas parāda, ka mums ir problēma un risinājums. Māris Valdovskis

"Šobrīd ir risinājums, ka dalībvalstis šos produktus drīkst izplatīt tikai savās valstīs,” sacīja Valdovskis, piekrizdams, ka 2010. un 2011. gadā Latvijas eksperti spēja prognozēt situāciju ar lielajiem ražotājiem, bet ne mājražotājiem. 

“Ja mēs runājam par pieredzi, tad mēs esam jaunā dalībvalsts, mums tas viss sākās tā pamatīgi 2006. gadā. Mēs bijām tikko iestājušies. Tolaik ne vienmēr dati bija pieejami, varbūt ne vienmēr bija sapratne par procesu,” atceras Valdovskis. 

Avots: Shutterstock/DELFI

Cits interešu pārstāvniecības piemērs ir Dublinas regula, kas nosaka bēgļu uzņemšanas nosacījumus. 

“Pašlaik strādājam klusiņām pie patvēruma politikas reformas, tā saucamās Dublinas regulas. Tā ir par patvēruma meklētāju sadali. Pašlaik ir sistēma, ka pirmā valsts, kur patvēruma meklētājs ierodas un tiek reģistrēts, ir atbildīga par visu tālāko, nu, un šobrīd uz galda ir reforma. Tajā tiek piedāvāti sliekšņi, kas paredz – ja konkrētā valstī iebrauc vairāk patvēruma meklētāju, nekā šai valstij ir spēja uzņemt, tad gandrīz vai automātiski viņi tiek pārdalīti uz citām valstīm. Tas nozīmētu, ka valstij, kurā iebrauc, vairs nav jāuzņemas visa atbildība. Tāda likumdošana Latvijā šobrīd būtu kaut kas ļoti eksplozīvs. Strādājam kuluāros un visvisādi, lai nebūtu šādas automātiskas, obligātas pārdales,” sacīja premjera padomniece Līce-Līcīte. 

Viņa skaidro, ka tiek arī domāts par alternatīvu, ko Latvija var piedāvāt pašreiz topošajam risinājumam. Ja valsts alternatīvu nav spējīga piedāvāt, tad visbiežāk, kā skaidro Līce-Līcīte, valsts no tālākajām sarunām tiek vienkārši izslēgta. 

“Tas, ko mēs mēģinām, ir piedāvāt dažādus drošības pasākumus. Piedāvāt to, kas nav kaut kas automātisks, piedāvājam, ka katra situācija ir jāvērtē, katrai situācijai vajag politisku lēmumu, lai notiktu kāda pārdale. Vienīgais mehānisms nevar būt tikai pārdale. Mēs būtu gatavi sūtīt robežsargus, mēs būtu gatavi sniegt finansiālu atbalstu,” uzsver Līce-Līcīte. 

Tiešmaksājumu slazds

Populārākais nozaru piemērs, kuru portāla “Delfi” uzrunātie speciālisti piemin saistībā ar Latvijas interesēm, ir tiešmaksājumi. Proti, Latvijas lauksaimnieki aizvien vēl saņem vienus no mazākajiem tiešmaksājumiem ES. 

Bijusī zemkopības ministre un ekspremjere Laimdota Straujuma par tiešmaksājumiem pauž viedokli, ka, visticamāk, Latvijas zemnieki vairāk nesaņems un šo rādītāju nevajadzētu vērtēt, domājot, cik labi pārstāvam valsts intereses. Viņa pastāvīgi konsultē ierēdņus, kas strādā pie kohēzijas politikas lobija. 

Lauksaimniecībai, kā skaidro Straujuma, ES līmenī vairāk naudas nedos. Vienlaikus viņa atgādina, ka, jau iestājoties ES, Latvija zināja, ka tiešmaksājumu līdzekļus sadala pēc formulas, kuras būtisks elements ir ražīgums, savukārt Latvijas ražīgums tolaik tika noteikts kā ļoti zems. Dzīvē tas varētu būt bijis augstāks, bet augstais nozares pelēkais sektors formulā deva ļoti vājus rezultātus. Neskatoties uz to, jau tolaik izdevies panākt formulas izmaiņas, kas Latvijai kļuva draudzīgākas. 

Viņa stāsta, ka līdzekļu palielināšana Latvijas zemniekiem nozīmētu, ka vienlaikus Spānijas vai kādas citas Rietumvalsts lauksaimniekiem maksājumi samazinātos. Savukārt to šo valstu amatpersonām paskaidrot saviem iedzīvotājiem ir īpaši grūti. 

“Atceros, kā zemkopības ministres laikos, lobējot Latvijas intereses, tikos ar visiem 26 valstu attiecīgo nozaru ministriem. Spānijas kolēģis manis sagatavotos papīrus nebija ar mieru aplūkot, teica, lai nemaz nemēģinot viņam tos rādīt, un burtiski tās lapas atmeta man atpakaļ,” atminas Straujuma. 

Kādā citā reizē, jau premjeres amatā, Itālijas valdības vadītājs Mateo Renci Straujumai jautājis: “Kā lai es paskaidroju saviem iedzīvotājiem, ka Latvijai vajag vairāk naudas zemniekiem, ja Latvija laikā, kad Itālija nespēj tikt galā ar lielo bēgļu skaitu, nav gatava palīdzēt mums?”

Savukārt Līce-Līcīte skaidro, ka šāda līmeņa salīdzinājumi neraksturo ierēdniecības līmeņa darbu, kur svarīgāk ir konkrētās nozares valsts ekspertu kompetence un tehniskie risinājumi, bet augstāko diplomātu aprindās un premjeru līmenī netiek aizmirsts, ko valsts viena otrai palīdzējusi iepriekš, un tas tiek arī ņemts vērā, lemjot par savstarpēji nesaistītu nozaru jautājumiem. 

Mazākā, bet ne vājākā 

Kā sava veida vidutājs Latvijas interešu aizstāvības procesā kalpo Latvijas pastāvīgā pārstāvniecība Briselē. Tā regulāri konsultē ierēdņus, kas Latviju pārstāv sanāksmēs Briselē un Luksemburgā, kur arī atrodas EK birojs, kā arī visai bieži tos aizvieto, ja nu kādu iemeslu dēļ Latvijas pārstāvis nav spējis ierasties uz sanāksmi. 

Pārstāvniecības ir visām ES dalībvalstīm, Latvijas pārstāvniecība ir vismazākā. Tajā strādā 68 darbinieki, no kuriem 12 ir administratīvie un tehniskie darbinieki. Nākamās mazākās pārstāvniecības ir virs 80 cilvēkiem, tostarp Lietuva ar 86 darbiniekiem un Igaunija ar 84, bet visbiežāk tajās strādā ap 100 vai vairāk darbinieku.

Oficiāli ir apmēram 200 dažādu nozaru ES Padomes darba grupu, kurās vieta paredzēta arī Latvijas pārstāvjiem. Darba grupas sanāksmes ilgums var būt no dažām stundām līdz vairākām dienām. 2017. gada pirmajā pusgadā notika 2095 darba grupu sanāksmes.

Lai gan slogs, kas gulstas uz pārstāvniecības pleciem, ņemot vērā iepriekš minētos datus, var šķist nesamērīgi liels, tās vadītāja vēstniece ES Sanita Pavļuta-Deslandes norāda, ka Latvijas struktūrvienība nemaz nav vājākā starp pārējām pārstāvniecībām. 

Vaicāta, cik daudz jaunu darbinieku pārstāvniecībai būtu vajadzīgs, lai neuztrauktos, ka tā var nepaspēt pārstāvēt valsti visās aktuālajās darba grupās un sanāksmēs, viņa sacīja: “Šis jautājums nav atbildams publiski, bet var noderēt salīdzinājums ar citu dalībvalstu darbinieku skaitu. Darba apjoms visām dalībvalstīm ir samērojams neatkarīgi no izmēra, attiecīgi mums nākas ļoti rūpīgi izvēlēties, pie kurām prioritātēm jāstrādā maksimāli dziļi un kurās jomās drīkstam iedziļināties mazāk, nenodarot kaitējumu Latvijas interesēm.”

"Mēs varbūt esam mazāki, bet nebūt neesam vājāki par citiem. Īstenībā mums, līdzīgi kā visās valstīs, ir vietas un jomas, kur ir ļoti aizrautīgi cilvēki, un tur ļoti labi redz, ka tas strādā." 

Sanita Pavļuta-Deslandes

Foto: LETA

"Un tad ir kaut kādas vietas, kur ir švakāk. Tas ir saistīts ar ļoti konkrētiem cilvēkiem. Tur, kur ir spēcīgi cilvēki, viņi kompensē visu citu. Arī kaut kādu sistēmas vājumu,” atzīst diplomāte. 

Viņa atsaucas uz politiķes un kādreizējās diplomātes Sandras Kalnietes savulaik visai bieži sacīto, ka diplomāta lielākais panākums ir tas, kas nenotika, nevis tas, kas notika. “Tas lielā mērā attiecas arī uz to, ko mēs darām Briselē,” sacīja vēstniece. 

Vai ir iespējama draudzība ar EK 

Komentējot to, kā EK pārstāvniecība Latvijā, kurai nav formālas atbildības saistībā ar Latvijas valsts interesēm, varētu labāk palīdzēt Latvijai novērst valstij nelabvēlīgus EK lēmumus, pārstāvniecības vadītāja Inna Šteinbuka sacīja, ka, lai gan tās darba devējs ir EK un tā nedrīkst primāri domāt par nacionālās valsts interesēm, tas nenozīmē, ka būtu aizliegts konsultēt. 

“Viss darbs notiek uz vietas Latvijā. Vajag būt proaktīviem vai kaut kādā veidā iesaistīt papildu resursus,” saka Šteinbuka.

"Komisijā strādā 277 Latvijas pilsoņi. Labi, tas nav daudz, bet – tie arī ir cilvēki. Ja visi šie cilvēki būtu arī aktīvi, ja viņi uzturētu kontaktus, informētu, varbūt par kādām bažām var brīdināt laicīgāk – tas jau nav aizliegts.”

Inna Šteinbuka

Foto: LETA

“Ar viņiem vajag uzturēt kontaktus. Ne katrs no šiem cilvēkiem ir proaktīvs, tāpēc arī Latvijas pusei ir jāapzina, kas ir šie cilvēki,” skaidro Šteinbuka. 

Arī Pavļuta-Deslandes neslēpj, ka ir ārkārtīgi būtiski uzturēt labas attiecības ar latviešiem EK, neskatoties uz to, ka EK darba specifika šiem cilvēkiem aizliedz nolikt savu nacionālo valsti pirmajā, otrajā vai trešajā vietā. 

“Mūsējie ir daudzās vietās, tostarp dažādās nozarēs. Enerģētikā, piemēram. Mūsu jomas eksperts tad zina cilvēku komisijā. Labāks kontakts mums ir ar cilvēkiem, kas pirms darba EK ir pabijuši Latvijas valsts pārvaldē. Tad ir īpaši labi. Tie, kas tikuši, kandidējot konkursos ar savu izglītību, kā kuru reizi. Protams, viņiem primārā lojalitāte ir komisija. Mūsu nacionālā īpatnība ir ņemt šīs lietas ļoti nopietni,” vērtē vēstniece. 

“Citām valstīm šīs tradīcijas ir drusku citādas. Viņi varbūt ir gatavi atklātāk darīt kaut ko dzimtenei nekā mūsējie. Tas vienkārši ir fakts, tā nav kritika, to noteikti nedomāju kā kritiku. Ir cilvēki, kas sistemātiski izvairās no kontakta. Bailes ir no tā, ka mēs prasīsim kaut ko tādu, ko viņi nedrīkst dot. Bet tas nav tas, ko mēs vēlamies. Tas, ka EK ir cilvēki, kas izprot, ar ko Latvija elpo, tas vien jau ir svarīgi,” norāda Pavļuta-Deslandes. 

Premjera padomniece Līce-Līcīte savos izteikumos ir asāka, sakot, ka viņai reizēm rodas sajūta, ka latvieši EK pret Latviju izturas īpaši kritiski. 

”Ir cilvēki, ar kuriem mums ir ļoti laba sadarbība. Ir tādi, kuri, teiksim tā, nav tā, ka viņi aizmirst, no kurienes nākuši, viņi atceras, bet brīžiem ir sajūta, ka tieši tāpēc, ka labi apzinās, no kurienes nāk, un ļoti labi zina situāciju, viņi kā reiz to izmanto pret valsti,” norāda Māra Kučinska padomniece. 

“Reizi gadā komisija gatavo ziņojumu par situāciju Latvijā, par reformu gaitu, kas notiek un nenotiek. Tur kā reiz mums ir ļoti smagas sarunas. Ziņojumu rakstītāji galvenokārt, bet ne tikai, ir latvieši. Un ar viņiem ir visgrūtākās sarunas. Var jau būt, ka tas ir latviskais perfekcionisms. Tas ir pilnīgi pretēji kā ar citām valstīm, citu valstu ekspertiem. Tur, tieši otrādi, centīsies pavilkt uz augšu, bet mūsu gadījumā – pēc pilnas programmas,” uzskata Līce-Līcīte. 

Arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs sarunā ar “Delfi” atzina, ka Latvijas valstij ir būtiski uzturēt kontaktus ar latviešiem EK, tādējādi cenšoties stiprināt valsts interešu aizstāvību. 

"Esam novērojuši, ka faktiski visas ES dalībvalstis tā vai citādi cīnās par to, lai tieši viņu cilvēki nonāk būtiskos, ietekmīgos vai attiecīgajai valstij interesantos amatos." 

Edgars Rinkēvičs 

Foto: LETA

"Dabīgi, ka jūs pilnībā nevarat aizvērt durvis un pateikt: “Es esmu Eiropas pilsonis.” Dabīgi, ka tā ir ārkārtīgi niansēta situācija, un es negribētu teikt, ka cilvēki amatos to vien dara, kā tikai cīnās par Latvijas interesēm, aizmirstot par Eiropas interesēm, vai tieši otrādi,” sacīja Rinkēvičs. 

“Mums ir būtiski tas, ka cilvēki izprot reģionu un izprot konkrēto specifiku. Protams, ka viņi ir daļa no lielāka mehānisma. Nav tā, ka viens latvietis, lietuvietis, igaunis vai polis, atrodoties tajā vai citā amatā, to vien darīs, kā tikai virzīs Latvijas vai Polijas intereses. Tāpēc mums nav tik būtiski, vai šajā postenī ir tieši Latvijas republikas pilsonis, mums ir būtiski, ka ir cilvēks, kas reģionu saprot. No otras puses, nav arī tā, ka šie cilvēki vienā sekundē pārkaļķojas par absolūtiem Briseles birokrātiem. Te ir ļoti niansēta situācija,” vērtēja Rinkēvičs. 

Ietekmīgi latvieši ES institūcijās

Neaizmirst EP deputātus 

Eiropas Parlamenta (EP) loma kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā 2009. gadā ir ievērojami pieaugusi, tā kopā ar ES Padomi pilda likumdevēja funkciju. Arī šī institūcija, kā skaidro LU SZF pētnieks Visvaldis Valtenbergs, var kalpot kā sava veida platforma, lai aizstāvētu valsts intereses. 

751 vietu lielajā parlamentā Latvijai atvēlētas astoņas vietas, šie deputāti balsojumos gan nepavisam nav vienoti. No Nacionālās apvienības ievēlētais deputāts Roberts Zīle un četri “Vienotības” deputāti – Krišjānis Kariņš, Inese Vaidere, Sandra Kalniete, Artis Pabriks – jautājumos, kas būtiski Latvijai, pārsvarā balso līdzīgi, bet pavisam atšķirīga aina paveras uz pārējiem trim deputātiem Ivetu Griguli, Tatjanu Ždanoku un Andreju Mamikinu. Atsevišķu deputātu aktivitātes vairākkārt nosodījusi arī Latvijas Ārlietu ministrija. 

Neizpratni šī EP sasaukuma laikā Latvijā radījusi Mamikina vizīte Sīrijā, Ždanokas ciemošanās okupētajā Krimā un Grigules balsojums EP pret rezolūciju cīņai ar Krievijas propagandu.

Vērtēt Latvijas deputātu paveikto iespējams, pētot eiroparlamentāriešu sniegtos ziņojumus par izdarītajiem darbiem, kur politiķi tieši precizē, kādu labumu no viņu paveiktajām darbībām Latvija saņēmusi. Vienīgi Grigule EP informācijas birojam Rīgā nav vēlējusies publiskot, ko tieši viņa 2016. gada laikā paveikusi.  

Zīle lepojies, ka strādājis pie “Rail Baltica” projekta tālākās virzības, Pabriks stāsta, ka panācis ES institūciju iesaistīšanos Latvijas zvejnieku tiesību aizstāvībā, bet Kalniete – ka cīnījusies pret Kremļa propagandu Eiropas līmenī. Ar deputātu paveiktajiem darbiem iespējams iepazīsties šeit. 

Jāpiezīmē, ka Kariņš kā vienīgais no Baltijas politiķiem iekļauts starptautiskās nevalstiskās organizācijas “VoteWatch Europe” pētījumā par ietekmīgākajiem EP deputātiem, 751 vietu lielajā parlamentā ieņemot 19. vietu. 2015. gadā viņš tika novērtēts kā 11. ietekmīgākais. 

“Ņemot vērā, ka katrs no viņiem darbojas lielā politiskā blokā, viņiem ir iespējas ietekmēt Latvijas intereses,” uzskata Valtenbergs. 

“Te ir arī jautājums par līderības spējām, kā arī jautājums, vai šie politiķi saprot vīziju, kuru jāpārstāv, un valodu, kurā runā Eiropas institūcijas. Jāvērtē, vai viņiem ir spēja šo institūciju valodu izmantot Latvijas labā, jāsaprot, vai viņiem ir spēja šo valodu pārnest iedzīvotājiem saprotamā veidā. Lai gan jāskata individuāli, kopumā resursu ietvarā viņi savus uzdevumus paveic labi,” skaidro pētnieks. 

Meklējot datos balstītas intereses 

Apkopojot ekspertu teikto un publiski pieejamos pētījumus, jāatkārto līdz šim jau nojaušamais, ka Latvijas lomu ES izmērīt ir sarežģīti, un droši ticami dati nav pieejami. Ir iespējams  aplūkot dažādas nozares atsevišķi, piemēram, ārpolitikas jomā tiek izdots Ārlietu padomes (ECFR) pētījums “Eiropas ārpolitikas tendences”. 2016. gada pētījumā Latvija visā Eiropas ārpolitikā novērtēta kā bloka līdere divas reizes, savukārt vienā jautājumā valsts ierindota slaistu kategorijā. 

Slaistu kategorijā Latvija iekļauta par relatīvi mazo humānās palīdzības sniegšanu Tuvajiem Austrumiem, bet līderu lomā tā iekļauta divreiz – par vienotu un pamatotu attieksmi sankcijās pret Krieviju, kā arī par atbalsta sniegšanu Austrumu partnerības valstīm. 

Ārlietu ministrija tradicionāli norāda, ka Latvija ierobežoto resursu dēļ nevar līdzvērtīgi būt iesaistīta visās jomās, tāpēc ir attīstījusi savas prasmes nišās. ES kontekstā to īpaši labi varot redzēt, piemēram, runājot par Latvijas lomu ES sadarbībā ar Austrumu partnerības valstīm.

Valtenbergs atgādina, ka pati ES ir viena no vissarežģītākajām institūcijām pasaulē.  “Tur ir pārstāvētas nacionālās intereses, dažādu grupu intereses, iedzīvotāju intereses, un kur nu vēl dažādu lobija loma. Tā ir viena no vissarežģītākajām politiskajām institūcijām, kādas ir pastāvējušas šīs civilizācijas laikā,” sacīja Valtenbergs.

Viņaprāt, lai uzlabotu Latvijas ierēdniecības gatavību aizstāvēt valsts intereses mums svarīgākajos jautājumos, kā arī spētu šīs intereses identificēt kvalitatīvāk, Latvijai jāpalielina pētniecībai veltītais finansējums. Tas varētu palīdzēt sagatavot ierēdņus, kas garās ES lēmumu pieņemšanas procedūras sākumā valsts intereses spētu aizstāvēt ar kvalitatīvos datos balstītiem argumentiem. 

“Pastāv tendence, ka arī mazas valstis, ja vien ir spējīgas atbalstīt pētniecību un ja vien zina, kā rezultātus izmantot, var efektīvi aizstāvēt savas intereses un būvēt valsts pozīcijas. Runa ir par datiem,” rezumē Valtenbergs, piebilstot, ka pašreiz nav pārliecības, ka valsts savas pozīcijas, kas tiek aizstāvētas Briselē un gatavotas Rīgā, veido ar dziļas pētnieciskās analīzes pieeju. 

Tāpat Latvijai būtu iespējams ņemt vērā Polijas pieredzi, kas izveidojusi koordinētu sistēmu, kā sekot valsts pilsoņu sekmēm un panākumiem ES institūcijās, tādējādi ērtāk orientējoties, kur varētu būt meklējams kāds padoms vai palīdzība, kā arī nosakot iespējamās lobija iespējas. Latvijas gadījumā neviena institūcija, tostarp jau tā noslogotā Ārlietu ministrija, šādu visaptverošu pārraudzību neveic.

Portāls “Delfi” aicina lasītājus izteikt arī savu viedokli par Latvijas lomu un darbu Eiropas Savienībā.