Demogrāfija, dzimstība, mirstība, emigrācija, imigranti – jēdzieni, kuru apspriešana publiskajā telpā neizbēgami saceļ jezgu. Lai gan fakts, ka ar tautas ataudzi latviešiem diez ko nesokas, nevienam nav noslēpums, demogrāfijas jautājums vienmēr bijis karsts kartupelis, ko politiķi laiku pa laikam pamētā un tad noripina pagultē līdz nākamā budžeta skatīšanai. Kamēr vairākas Eiropas Savienības (ES) valstis, tostarp Igaunija, demogrāfiju atzinušas par tikpat svarīgu jautājumu kā valsts aizsardzība un ik gadu ar to saistītu jautājumu risināšanai atvēl aptuveni 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP), Latvijas valdība vien ilgu pārrunu laikā atrod līdzekļus ģimenes valsts atbalsta sistēmas uzlabošanai.
DELFI žurnāliste
Vai Latvijas demogrāfiskā situācija patiešām ir uzskatāma par sliktu? Ja par atskaites punktu ņem 1990. gadu, kad Latvija pieņēma deklarāciju par neatkarības atjaunošanu un valstī dzīvoja 2,668 miljoni cilvēku, ir droši teikt, ka iedzīvotāju skaita kritums bijis dramatisks – vairāk nekā 700 tūkstoši.
Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem šī gada sākumā Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju skaits bija 1,950 miljoni, kas ir aptuveni par 259 tūkstošiem cilvēku mazāk nekā tieši pirms desmit gadiem – 2007. gada sākumā. Savukārt 1997. gadā Latvijā bija mazliet vairāk nekā 2,444 miljoni iedzīvotāju. Tātad 20 gadu laikā iedzīvotāju skaits sarucis teju par pusmiljonu.
Ekspertu prognozes par nākotni atšķiras, vieni modelē, ka demogrāfiskā situācija uzlabosies līdz ar valsts ekonomisko izaugsmi, citi brīdina, ka ar to vien nepietiek un Latvijas valdībai ar steigu ir jārisina ģimeņu atbalsta un emigrācijas problēmas, pretējā gadījumā jau tuvāko gadu laikā latviešu skaits saruks tik ļoti, ka atpakaļceļa uz tautas ataudzi vairs nebūs.
Izaicinājumu, ko sev līdzi nes iedzīvotāju skaita samazināšanās valstī, ir ne mazums, it īpaši mūsdienu pasaulē, kas kļūst arvien urbanizētāka. Eksperti brīdina, ka īpaši sarežģītā situācijā var nokļūt Latvijas lauku reģioni, jo tur dzīvojošie arvien biežāk pārceļas uz Rīgu vai tās apkārtni. Līdz ar to lauki ilgtermiņā var izjust nodokļu maksātāju trūkumu – darba roku un patērētāju trūkumu – un sekas, ko līdzi nes iedzīvotāju novecošanās.
Latvijas teritorijas iedzīvotāju skaitu īsi pirms neatkarīgas valsts dibināšanas 1918. gadā un valsts pastāvēšanas pirmajos gados ietekmēja Pirmais pasaules karš un Brīvības cīņas. Pēcāk jau neatkarīgas valsts laikā līdz ar ekonomisko izaugsmi iedzīvotāju skaits Latvijā pieauga. Kā zināms, neatkarības gadi nebija ilgi un tiem sekojošais Otrais pasaules karš nesa postu kara laukā un bēgļu gaitās aizdzina tūkstošiem cilvēku, tā iezīmējot jaunas paaudzes – trimdas latviešu – izveidošanos. Kara sākumā no Latvijas izceļoja tūkstošiem baltvāciešu, bet tā laikā Latvijas teritorijas iedzīvotāji piedzīvoja abu karojošo totalitāro spēku zvērības, tostarp masu deportācijas un ebreju iznīcināšanu.
Pēc Otrā pasaules kara pasaulē sākās straujš iedzīvotāju skaita pieaugums. Latvijā pēckara – PSRS okupācijas – laiks atstāja dziļas pēdas ne vien iedzīvotāju skaita, bet arī etniskā sastāva rādītājos. No Latvijas, kas līdz ar citām PSRS valstīm bija paslēpta aiz dzelzs priekškara, rietumu virzienā izceļot bija ārkārtīgi sarežģīti, taču komunistiskās valsts iekšienē migrācija notika, un Latvijā ieradās tūkstošiem PSRS vadības institūciju sūtītu ļaužu, kuru tiešais uzdevums bija strādāt dažādās rūpnīcās, vienlaikus “atšķaidot” etnisko sastāvu teritorijā. Nospiedumus demogrāfiskajā statistikā atstājusi arī neatkarības atgūšana, kas pamudināja Krievijā atgriezties vairāk nekā 150 tūkstošus okupācijas laikā šeit iebraukušo. Savukārt līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) un robežu atvēršanu simtiem tūkstošu iedzīvotāju devās labākas dzīves meklējumos uz citām bloka dalībvalstīm.
Jau 2005. gadā Stratēģiskās attīstības komisijas Demogrāfisko pētījumu grupa rakstu krājuma “Demogrāfiskā situācija šodien un rīt” ievadā rakstīja, ka Latvija nonākusi “dziļā demogrāfiskās krīzes situācijā”. Tolaik pētnieki norādīja uz zemo dzimstību, kas iepaliek mirstībai, Eiropas kontekstā zemo cilvēku dzīves ilgumu, emigrāciju un straujo iedzīvotāju novecošanos. Pētnieku apkopotās dažādu organizāciju prognozes par iedzīvotāju skaitu Latvijā liecina, ka tolaik neviens negaidīja tik krasu iedzīvotāju skaita sarukumu, kādu mūsu valsts piedzīvojusi. Kā Latvijas Universitātes (LU) Demogrāfijas centrs, tā arī ANO, “Eurostat” un citas organizācijas, lai gan ar nelielām atšķirībām, prognozēja, ka 2020. gadā Latvijā dzīvos mazliet vairāk nekā 2,1 miljons cilvēku. Tāpat krājumā pētnieki prognozēja, ka līdz ar Latvijas iestāšanos ES un robežu atvēršanu varētu pieaugt migrācija, taču tas “visvairāk būs atkarīgs no ekonomiskās situācijas valstī”.
Saskaņā ar ANO datiem 2017. gada vidū pasaules iedzīvotāju skaits bija gandrīz 7,6 miljardi – par miljardu vairāk nekā pirms 12 gadiem, un tiek lēsts, ka, lai arī lēnāk nekā iepriekš, tas turpinās augt. Prognozes liecina, ka tuvāko 13 gadu laikā pasaules iedzīvotāju skaits palielināsies vēl par aptuveni miljardu. Šobrīd vairāk nekā puse – 60% jeb 4,5 miljardi – pasaules iedzīvotāju dzīvo Āzijā, otra apdzīvotākā pasaules daļa ir Āfrika, kurā mīt 17% jeb 1,3 miljardi cilvēku. Savukārt Eiropā dzīvo 10 % – 742 miljoni – visas pasaules ļaužu, bet 9% jeb 646 miljoni dzīvo Latīņamerikā un Karību salās, savukārt atlikušais 361 miljons jeb 6% Ziemeļamerikā un Okeānijā.
Saskaņā ar ES statistikas pārvaldes “Eurostat” datiem Latvija pērn bija viena no 10 bloka dalībvalstīm, kurās iedzīvotāju skaits sarucis. Laika periodā no 2016. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 1. janvārim Latvija zaudējusi 18,8 tūkstošus iedzīvotāju. Negatīva bijusi gan dzimstības–mirstības attiecība, gan migrācijas rādītāji.
Par šo tendenci jāsatraucas ne vien sentimentālu iemeslu dēļ, proti, latviešu tauta agri vai vēlu varētu izmirt, bet arī visai pragmatisku iemeslu dēļ, jo dzimstības kritums ilgtermiņā var radīt virkni problēmu, proti, notiek sabiedrības novecošanās, kas savukārt noved pie darbaspēka trūkuma, nodokļu maksātāju trūkuma, pieaugošiem sociālā budžeta izdevumiem un citām problēmām. To visu var ietvert vienā visai triviālā jautājumā, par kuru ir vērts aizdomāties, ja tiek runāts par sarūkošiem dzimstības rādītājiem, – kas šobrīd strādājošajiem nākotnē nodrošinās pensiju?
25% Eiropas iedzīvotāju ir vecāki par 60 gadiem, un saskaņā ar ANO datiem 2050. gadā šajā vecuma kategorijā būs jau 35% eiropiešu. Latvijas iedzīvotāju vecuma struktūra liecina ne vien par pieaugošu sabiedrības novecošanos – šobrīd darbspējas vecumā ir aptuveni 65% Latvijas iedzīvotāju –, ko savos rakstos jau 2005. gadā pieminēja Stratēģiskās komisijas demogrāfijas pētnieki, bet arī sarūkošu potenciālo vecāku skaitu. Cilvēku, kuri varētu kļūt par vecākiem, skaits valstī arvien sarūk, jo 90. gados strauji kritās dzimstība un arī 2000. gadu sākumā tā saglabājās salīdzinoši zema. To apliecina arī arvien sarūkošais skolēnu skaits skolās.
2017. gada pasaules populācijas prognozēs ANO lēš, ka zemo dzimstības rādītāju dēļ Latvija būs viena no desmit valstīm vai teritorijām, kurās iedzīvotāju skaits laikā līdz 2050. gadam būs sarucis vismaz par 15%. Saskaņā ar ANO mērenā scenārija aplēsēm dzimstības rādītājs valstī turpinās nedaudz uzlaboties, taču ne pietiekami un 2050. gadā Latvijā būs 1,517 miljoni iedzīvotāju, bet 2100. gadā vien 1,149 miljoni.
Savukārt domnīca “Certus” modelē mazliet cerīgāku ainu, lēšot, ka straujais iedzīvotāju skaita kritums, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai valstī un ienākumu līmenim tuvojoties Eiropas turīgāko valstu rādītājiem, mitēsies 20. gados. Tad tas pakāpeniski izlīdzināsies un 2030. gadā būs nedaudz mazāks par 1,9 miljoniem, kas ir aptuveni par 150 tūkstošiem vairāk nekā ANO prognozētie 1,747 miljoni Latvijas iedzīvotāju 2030. gadā.
Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas (EM) tautsaimniecības nozaru attīstības tendenču un darba tirgus prognozēm, saglabājoties negatīvajiem migrācijas rādītājiem, Latvijas iedzīvotāju skaits varētu sarukt līdz 1,64 miljoniem 2030. gadā. Savukārt, ja ekonomiskā situācija uzlabotos un izdotos vidējā termiņā panākt 5% IKP pieaugumu ik gadu, tad tuvāko gadu laikā būtu iespējams apturēt iedzīvotāju skaita sarukumu un noturēt to 1,92 miljonu robežās. Tāds, kā skaidro EM Ekonomiskās attīstības un darba tirgus prognozēšanas nodaļas vadītājs Normunds Ozols, arī ir mērķis – noturēt iedzīvotāju skaitu pašreizējā līmenī. Lai arī EM prognozes ne viens vien portāla “Delfi” uzrunātais eksperts sauc par optimistiskām, pat ministrija necer, ka iedzīvotāju skaitu varētu izdoties palielināt virs pašreizējā līmeņa.
EM eksperti lēš, ka galvenais priekšnoteikums demogrāfiskās situācijas uzlabošanai ir ekonomiskā izaugsme, proti, jo labāki ienākumi, jo mazāk aizbraucēju, vairāk reemigrantu un kuplākas ģimenes. Tam gan nepiekrīt demogrāfs Ilmārs Mežs, kurš uzsver, ka ekonomiskā izaugsme demogrāfisko situāciju vēl neuzlabo: “Vācijā –vienā no ekonomiski spēcīgākajām valstīm – ir viena no bēdīgākajām situācijām dzimstībā. Tādējādi, ja ir augsta ekonomika, bet nenotiek līdzekļu pārdale taisnīgā veidā no ģimenēm, kam bērnu nav, uz ģimenēm, kam bērni ir, tad tas neko nelīdz.”
Latvijas ģimenēs saskaņā ar CSP datiem par pērno gadu aug vidēji 1,5 bērni, bet vecāki vēlētos vidēji 2,3 bērnus, liecina pētījumu centra SKDS 2016. gada aptaujas dati. Savukārt, lai iedzīvotāju skaits saglabātos pašreizējā līmenī, saskaņā ar ANO aplēsēm vidēji ir nepieciešami vismaz 2,1 bērns uz sievieti. Krasā atšķirība starp esošo un vēlamo bērnu skaitu ģimenē norāda, ka pastāv šķēršļi ģimeņu augšanai. Vienlaikus tas nozīmē, ka valstij ir, uz ko tiekties, proti, jānoskaidro, kas ir šie šķēršļi un tie jānovērš.
Būtisks iemesls vecāku izvēlē nedibināt lielu ģimeni ir valsts nelielais atbalsts, kas kopumā rada nedrošības sajūtu, norāda publicists un nevalstiskās organizācijas “Nākotnes fonds” valdes loceklis Otto Ozols.
Mežs ir pārliecināts, ka daudzbērnu ģimenes nereti iekrīt nabadzības slazdā tādēļ vien, ka tajās ir vairāki bērni. Savukārt reizēs, kad tiek pieņemts kāds daudzbērnu ģimenes atbalstošs pasākumus, politiķi “vēlas rezultātus jau rīt uz brokastīm” un līdz ar to demogrāfijā ieguldītos līdzekļus nereti uzskata par vējā izmestiem. “Latvijā politiķi kaut kā to nenovērtē. Viņi tikai uzskata, ka tā ir izmesta nauda, ko varētu izmantot kaut kur citur, – šķērdēta nauda, ko tērē jaunajām ģimenēm. Tā nevajadzētu. Tā ir milzīga kļūda,” saka demogrāfs.
Lai uzlabotu demogrāfisko situāciju, mudinātu iedzīvotājus lemt par labu ģimenes pieaugumam un sekmētu demogrāfiskās situācijas uzlabošanos, izstrādāta programma “Māras solis”. Tās autori ir ekspertu sadarbības platformas “Demogrāfisko lietu centrs” (DLC) un “Nākotnes fonda” speciālisti. “Māras solī” izcelti trīs galvenie virzieni – trešā bērna politika, ģimenes un darba saskaņošana, ģimenei un bērnam draudzīgas vides nodrošināšana. Kā skaidro programmas izstrādātāji, būtiski panākt, lai jau šodienas daudzbērnu ģimenes nenonāk uz nabadzības sliekšņa vai aiz tā, bet ļaudis, kuri vēlas dibināt lielu ģimeni, jūtas droši to darīt.
Šī gada septembrī valdība piekrita demogrāfijas problēmu risināšanai piešķirt 32,45 miljonus eiro. Ar šiem līdzekļiem būs iespējams īstenot “Māras soļa” prioritāti – ģimenes valsts pabalsta (ĢVP) reformu.
"Ģimenes valsts pabalsta reforma ietver trīs būtiskas izmaiņas. Simts eiro par trešo bērnu, vienlaicīgi mainot ģimenes valsts pabalsta maksāšanas principu un palielinot šo atbalstu par vienu un diviem bērniem."
Demogrāfisko lietu centra vadītājs, Saeimas deputāts Imants Parādnieks
“Nākotnes fonda” pārstāvji skaidro, ka valsts atbalsts līdz laikam, kad bērnam aprit gads vai pusotrs, ir samērā labs, ja māte pirms bērna piedzimšanas ir strādājusi un maksājusi nodokļus, taču pēc tam esot “bēdu ieleja”. “Māras solis” ietver ne vien pabalstu palielināšanu, bet arī brīvpusdienu un mājokļu programmu uzlabošanu un citus atbalsta pasākumus. Mežs uzsver, ka ilgtermiņa mērķis ir panākt, lai dzīves līmenis pēc bērnu piedzimšanas ģimenei nekristos.
Šobrīd personai, kura kopj bērnu vecumā līdz pusotram gadam, bet pirms bērna laišanas pasaulē nav strādājusi, valsts pabalsts lēšams 171 eiro mēnesī apmērā, un, ja dzemdībās dzimuši vairāki bērni, tad arī par katru nākamo pienākas papildu piemaksa 171 eiro mēnesī. Savukārt personai, kura kopj bērnu vecumā no pusotra līdz diviem gadiem, valsts piešķir pabalstu 42,69 eiro mēnesī par katru no dzemdībās dzimušajiem bērniem.
Savukārt ĢVP, ko piešķir par katru ģimenē audzināmo bērnu no viena gada vecuma līdz 15 gadu vecumam, ir 11,38 eiro par pirmo bērnu ģimenē, 22,76 eiro par otro bērnu, 34,14 eiro par trešo bērnu un 50,07 eiro par ceturto un nākamajiem bērniem. Ja bērns pēc 15 gadu vecuma sasniegšanas turpina mācīties vispārējās vai profesionālās izglītības iestādē un nesaņem stipendiju, tad pabalstu turpina maksāt līdz 19 gadu vecumam.
“Māras solis” paredz, ka viena vai divu bērnu ģimenē ĢVP par vienu bērnu būs 15 eiro, bet par diviem kopā 50 eiro. Savukārt trīs bērnu vai lielākā ģimenē ĢVP būs 100 eiro par trešo un katru nākamo bērnu līdz 19 gadu vecumam.
Īstermiņa risinājumi, piemēram, vienreizējais bērna piedzimšanas pabalsts, kas Latvijā ir 421,17 eiro par vienu bērnu, saskaņā ar Meža pausto dzimstības rādītāju ilgtermiņā uzlabot nevar: “Viens no punktiem, kur Latvija ir apsteigusi Igauniju, ir vienreizējais piedzimšanas pabalsts. Tas ir apmēram par 100 eiro augstāks. Mēs pat varētu šo vienreizējo pabalstu desmitkāršot, maksāt kaut vai piecus tūkstošus, bet jau iepriekš varu pateikt, ka tas nelīdzēs. Tā ir kaudze naudas, kas uzgāžas, bet nepalīdz tai ģimenei, kas būs pēc trijiem, pieciem, septiņiem gadiem. Viņi var ar to kaudzi, rūpīgi vai taupīgi dzīvojot, izvilkt gadu, divus, trīs… Bet nauda deg – dedzina kabatā caurumu.”
Saskaņā ar “Eurostat” datiem risks iekļūt nabadzībā pērn bija 25,5% daudzbērnu ģimeņu, kas ir par 9 procentpunktiem mazāk nekā aizpērn, kad nabadzības sliekšņa tuvumā zvārojās vairāk nekā trešdaļa daudzbērnu ģimeņu – 34,5%. Mežs gan uzskata, ka šī nabadzības riska aprēķināšanas metodika nav īsti piemērota Latvijai un reālajā dzīvē nabadzīgo ģimeņu ir vairāk.
“Māras soļa” izstrādātāji arī uzsver, ka, veidojot valsts politiku sociālās nevienlīdzības mazināšanai, būtiski ir ņemt vērā apgādājamo skaitu vai ienākumu apmēru uz mājsaimniecību. Tas saskaņā ar Meža pausto ir būtiski, lai nerastos situācijas, kad “cilvēkam, kam ir 800 eiro alga, mazliet paņem nost, lai iedotu tam, kam ir 500 eiro alga, ignorējot, ka tas 500 eiro saņēmējs ir bez bērniem un 800 vai 1000 eiro saņēmējs ir ar trim apgādībā esošiem bērniem. Tad būtībā mazliet vairāk ir jāpalīdz tam, kam ir trīs bērni, jo viņam uz vienu galviņu sanāk daudzkārt mazāk nekā tam, kam ir 500 eiro alga”. Demogrāfs uzsver, ka šo jautājumu iespējams risināt, ja noris sadarbība starp ministrijām un tiek izstrādāta tāda nodokļu politika, kurā ņemti vērā ienākumi uz mājsaimniecību.
Par veiksmīgu demogrāfiskās politikas piemēru Ozols un Mežs min Igauniju, kur “Māras solim” līdzīga programma ieviesta pirms aptuveni desmit gadiem. Saskaņā ar “Eurostat” datiem Igaunija pērn zaudējusi 300 iedzīvotāju negatīvā dabiskā pieauguma dēļ, taču migrācijas rādītāji valstij bijuši pozitīvi. Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) datiem Latvijas ziemeļu kaimiņvalsts ģimenes atbalsta pasākumiem 2013. gadā tērējusi 2% no IKP, turpretim Latvija 1,17%.
"“Ilgtermiņā Igaunija baudīs šīs tālredzīgās politikas augļus. Viņiem izmiršanas iespēja, protams, ir, bet tā ir daudzkārt mazāka – izmiršanas temps ir tik neliels, ka ar nelielu imigrāciju to var pat dzēst vai līdzsvarot."
Ilmārs Mežs
Mežs uzsver, ka labvēlīga ģimeņu politika arī var pozitīvi ietekmēt emigrācijas rādītājus. Tam piekrīt arī Ozols: “Igaunijā mazāk ģimeņu izceļo tāpēc, ka viņiem ir lielāka sociālā aizsardzība mājās. Tāpēc, ka viņiem ir drošāk: bērns būs paēdis, bērnudārzs un skola būs pieejama… Tad viņi izšķiras palikt Igaunijā.” Savukārt Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore Inta Mieriņa skaidro, ka būtisks ir ne tikai atbalsts ģimenēm, bet sociālais nodrošinājums kopumā.
Kā liecina CSP dati, 2016. gadā no Latvijas emigrēja 20 574 cilvēki, bet Latvijā uz dzīvi ieradās 8345 cilvēki. Lai arī rādītāji nav tādi kā lielā emigrācijas viļņa laikā, kad no valsts aizbrauca vairāk nekā 30 tūkstoši cilvēku gadā, joprojām vairāk cilvēku aizbrauc, nekā atbrauc. Un no aizbraucējiem mājās Latvijā no 2013. līdz 2015. gadam atgriezās vien 26% līdz 37% cilvēku. Jāņem vērā – jo ilgāk cilvēks ir prom, jo mazāka kļūst iespēja, ka viņš varētu atgriezties.
Savulaik straujo emigrāciju veiksmīgi apturēt un atgriezt atpakaļ no valsts izceļojušos tautiešus izdevās Īrijai, kas pēcāk pati kļuva par kārdinošu galamērķi ārvalstu darba meklētājiem no mazāk turīgām valstīm, tostarp arī Latvijas iedzīvotājiem. Priekšā Latvijai un Lietuvai, kas arī līdz ar iestāšanos ES piedzīvoja emigrācijas pieaugumu, ar krietni zemākiem emigrācijas rādītājiem ir Igaunija. “Tas ir vairāk ekonomiskās vides jautājums. Diasporas politika ir daudz spēcīgāka Lietuvā, nekā tā ir Igaunijā. Arī Latvijā, es teiktu, diasporas politika ir daudz spēcīgāka nekā Igaunijā. Vienlaikus ir ļoti daudz ekonomisko faktoru, kam ir nozīmīga loma, un šajā ziņā igauņi mums, protams, ir priekšā, un mēs to arī redzam emigrācijas datos,” skaidro Mieriņa, piebilstot, ka sava loma arī ir Igaunijas kaimiņvalstij Somijai, uz kuru darba nolūkos ceļo ne viens vien igaunis. Uz Somijas faktoru salīdzinoši zemajos Igaunijas emigrācijas rādītājos norāda arī domnīcas “Certus” eksperti, uzsverot, ka ievērojams skaits igauņu strādā Somijā, saglabājot dzīvesvietu Igaunijā.
“Protams, lielākā daļa toreiz aizbrauca ekonomisku apsvērumu dēļ, un joprojām lielākā daļa aizbrauc ekonomisku apsvērumu dēļ,” runājot par lielo emigrācijas vilni, stāsta Mieriņa. Viņa ir pārliecināta, ka, lai palīdzētu ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem noturēt saikni ar dzimteni un kaut mazliet palielinātu iespēju, ka viņi varētu atgriezties, nepieciešama mērķtiecīga diasporas politika. Vienlaikus Mieriņa gan uzsver, ka cilvēku atgriešanās Latvijā nav vien reti izņēmuma gadījumi – uz dzīvi atpakaļ Latvijā atgriezušies tūkstošiem emigrantu.
Piemēram, dobelnieks Kaspars Elarts no Latvijas darba meklējumos uz Nīderlandi aizbrauca 2008. gadā. Pēcāk viņam tur pievienojās arī sieva Laura un abu kopīgais dēls. Ģimene Nīderlandē nodzīvoja astoņus gadus, un Elarts godīgi saka, ka mēģināja iedzīvoties, apzināti nekomunicējot ar Nīderlandē dzīvojošajiem tautiešiem, tā vietā brīvo laiku pavadot ar vietējiem. “Bet ir brīži, kad tu vienalga esi iebraucējs,” viņš saka. Ģimene, kurā tobrīd bija gaidāms pieaugums, Latvijā atgriezās pērn, un iemesli tam bijuši emocionāli – pietrūcis ģimenes un draugu. Vēl esot Nīderlandē, Elartam bijis skaidrs, ka viņš Latvijā vēlas dibināt biznesu un nodarboties ar industriālo pakošanu. “Nīderlandē es pakošanas uzņēmumā nostrādāju sešus gadus un no iekārtas operatora izaugu līdz menedžera līmenim. Redzēju, ka tur daudz ko var darīt efektīvāk un progresīvāk, taču viņi tā strādā jau gadu desmitiem un to mainīt man nebija pa spēkam, tādēļ nolēmu sākt savu biznesu,” viņš stāsta, piebilstot, ka kopš pērnā novembra, kad iedarbināta ražošana, viņa uzņēmums “Latvia packing” jau apgrozījis 300 tūkstošus eiro.
Tieši šāda veida migrācija – kad ļaudis no Latvijas dodas uz ārvalstīm, bet pēcāk ar zināšanām un pieredzi atgriežas – ir visvērtīgākā, jo tad Latvija nekļūst vien par donoru, bet arī gūst ko pretim.
"Lai no emigrācijas gūtu labumu gan sūtītājvalsts, gan saņēmējvalsts, ir nepieciešama reemigrācija uz izcelsmes valsti, nodrošinot ārvalstīs gūto zināšanu pārnešanu atpakaļ. Lai nav tā, ka iegūst tikai tā valsts, uz kuru aizbrauc cilvēks, kas ir Latvijā izglītots un sagatavots, bet lai arī mēs kaut ko iegūstam, kad šis cilvēks atgriežas atpakaļ. Problēma ir tā, ka šī reemigrācija nenotiek tādos apmēros, lai mums nebūtu zaudējumu."
Inta Mieriņa
Kā pētījumā “Atgriešanās Latvijā: reemigrantu aptaujas rezultāti” secina LU profesors Mihails Hazans, galvenie atgriešanās iemesli ir vairāk emocionāli un sociāli – cilvēkiem pietrūkst Latvijā palikušās ģimenes un draugu – būšanas starp savējiem.
Tiesa, ar emocionālo saikni vien nepietiek, lai cilvēks, kurš atgriezies Latvijā, te paliktu pavisam. Atgriežoties būtiski kļūst arī ekonomiskie apstākļi un visi ikdienas sīkumi, tādēļ savulaik eksperti aicināja izveidot tā saucamo vienas pieturas aģentūru, kurā būtu pieejama visa nepieciešamā informācija – sākot no padomiem dzīvesvietas, bērnudārza un skolas meklējumos un beidzot ar nodokļu sistēmas izskaidrošanu. Ideja par šāda tipa aģentūru minēta arī “Māras solī”. Kā skaidro Parādnieks, tas nenozīmē jaunas štatu armijas uzaudzēšanu, bet gan jau esošo institūciju sadarbības tīkla pilnveidi.
“Mūsu aptauja parādīja, ka no tiem, kuri šobrīd dzīvo ārzemēs, 40% ir aizbraukuši no Latvijas vairākkārt. Tas nozīmē, ka lielai daļai no viņiem ir saglabājušies kontakti, ka daudzi no viņiem ir iemācījušies valodu, viņi pārvalda vietējo situāciju, līdz ar to viņiem aizbraukt ir daudz, daudz vienkāršāk. Turklāt – jo vairāk cilvēku dzīvo ārzemēs, jo lielāks ir kontaktu loks, jo vieglāk ir aizbraukt viņu tuviniekiem,” skaidro Mieriņa.
Viņa uzsver, ka būtiski ir pieņemt faktu, ka lielu daļu aizbraukušo vairs nav iespējams atgriezt, taču ir jāsaglabā saikne ar šiem cilvēkiem, jo arī ārzemēs mītošie tautieši var dot savu artavu Latvijas izaugsmē. Šobrīd viņas vadītais centrs sācis ārvalstīs dzīvojošo Latvijas izcelsmes zinātnieku apzināšanu, lai mudinātu viņus savās zināšanās dalīties ar šeit strādājošajiem.
Emigrācijas, zemo dzimstības rādītāju un sabiedrības novecošanās dēļ arvien izteiktāks kļūst darba roku trūkums. 2017. gada sākumā vien 65% Latvijas iedzīvotāju bija darbspējas vecumā. EM tautsaimniecības prognozēs lēš, ka vidējā termiņā darba roku trūkums kļūs arvien izteiktāks. Ministrija prognozē, ka iedzīvotāju darbspējas vecumā skaits līdz 2030. gadam samazināsies par 9%, salīdzinot ar 2015. gadu. Tāpat jāņem vērā, ka notiek tā saucamā smadzeņu aizplūšana jeb jaunu un relatīvi labi izglītotu cilvēku aizceļošana uz valstīm, kas spēj piedāvāt labākas karjeras iespējas.
Ir skaidrs, ka bez imigrācijas Latvijai nākotnē iztikt varētu būt ārkārtīgi sarežģīti, vienlaikus sarežģītās vēstures dēļ imigrācija iedzīvotājos raisa bažas. Skatījumu uz imigrāciju drūmāku, iespējams, padara arī iepriekšējā neveiksmīgā pieredze ar cittautiešu integrāciju.
Lai nu kā, ik gadu Latvijā tomēr ierodas vairāki tūkstoši ārvalstnieku. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde katru gadu citu valstu pilsoņiem izsniedz vairākus tūkstošus darba atļauju, un šim skaitlim ir tendence augt. Pērn no izsniegtajām 6007 atļaujām vairāk nekā puse piešķirta Ukrainas pilsoņiem, bet tūkstotis baltkrieviem. Vairāki portāla “Delfi” uzrunātie uzņēmēji gan informācijas tehnoloģiju nozarē, gan ražošanā atzinuši, ka bez ārvalstu darbaspēka neiztikt un viens no virzieniem, kurā raudzīties, ir tieši Ukraina, jo turienes piedāvājums ir krietni vien plašāks nekā pie mums.
Tiesa, arī imigrantu strauja ieplūšana Latvijā var nepalikt bez sekām, brīdina eksperti. “Ja imigrācija būs, teiksim, divreiz, trīsreiz lielāka nekā pašlaik, kas būtu desmit vai 15 tūkstoši gadā, tas būtu vēl pieļaujami vai optimāli. Bet, ja tā būs daudzkārt lielāka, ja tā būs atstāta tādā pašplūsmā kā šobrīd, tad šī masveida imigrācija var kļūt ļoti draudīga, respektīvi, efekts var kļūt par defektu,” skaidro Mežs. Viņam piekrīt arī Ozols, sakot, ka pārāk strauja un masveidīga imigrantu ieplūšana Latvijā var izraisīt milzīgu spriedzi un “detonēt gan ksenofobiju, gan rasismu”.
No ekspertu paustā iespējams secināt, ka ceļš uz tautas ataudzi ir ārkārtīgi komplekss – to ietekmē ne vien valsts kopējā ekonomiskā situācija, bet arī sociālā nevienlīdzība, atbalsts ģimenēm ar bērniem, diasporas un imigrācijas politikas, kā arī citi rādītāji. Tas nozīmē, ka ekonomiskā izaugsme automātiski līdzi bērnu bumu, visticamāk, nenesīs. Toties ekonomiskā attīstība var valstij dot līdzekļus, ko ieguldīt demogrāfijas problēmu risināšanā. Problēmas risināšana gan nenozīmē vien pabalstu palielināšanu, bet arī dažādu atbalsta mehānismu ieviešanu, kā arī veselības un izglītības sistēmas sakārtošanu ģimenei iespējami draudzīgākā veidā.
Savukārt domnīcas “Certus” politikas pārskatā “Latvijas demogrāfiskais portrets šodien un rīt” secināts, ka Latvijas demogrāfiskā situācija tuvā nākotnē varētu izskatīties daudzsološāk nekā nesenā pagātnē, tomēr politikas veidotājiem ir jāpieņem nākotnes realitāte – mazāks kopējais iedzīvotāju skaits un urbanizētāka sabiedrība, arī lielāks vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvars. Domnīca norāda, ka lielākajai daļai lauku pašvaldību jāplāno nākotne, ņemot vērā sarūkošu, nevis pieaugošu iedzīvotāju skaitu. Tas nozīmē risināt jautājumus, kas saistīti ar mājokļu un biroju telpu pārmērīgi lielo piedāvājumu, kā arī stratēģiju izstrādi pamata infrastruktūras objektu konsolidācijai. Valdībai būs jāņem vērā šīs tendences, lemjot par ES fondu finansējuma sadali.
Vēl viens virziens, kurā strādāt, ir saiknes saglabāšana un sadarbības veicināšana ar ārvalstīs mītošajiem tautiešiem, tādējādi gan sekmējot reemigrāciju, gan zināšanu apmaiņu. Proti, pat tad, ja negrasās atgriezties Latvijā, aizbraukušie var dalīties savās zināšanās un pieredzē ar šeit dzīvojošajiem.
Skaidras atbildes uz jautājumu “Kas dzīvos un strādās Latvijā pēc desmit un vairāk gadu?” nav. Darba, lai tie joprojām būtu vismaz 1,9 miljoni Latvijas iedzīvotāju, ir daudz. Lai arī dzimstības līmenis Latvijā kopš 2014. gada ir viens no straujāk augošajiem ES, ar to nav gana, lai izlīdzinātu mirstības un emigrācijas nesto iedzīvotāju skaita sarukumu, un demogrāfs Mežs, vaicāts par to, kāda būs nākotne, ja demogrāfisko situāciju neizdosies uzlabot, atbild: “Mūsu mūžam Latvijas vēl pietiks.”
Portāls “Delfi” aicina paust viedokli par demogrāfijas jautājumiem.